Katoļu Baznīcā līdzās Rietumu rita priesteriem, kuri dzīvo celibātā, ir arī precējušies Austrumu rita priesteri. Kad Rietumu rita katoļu priesteris dzīvo bez ģimenes, šādu viņa dzīvesveidu saucam par celibātu. Latīņu valodā celibāts nozīmē - neprecējies. Kā izveidojās un uz ko tiek pamatota šī Katoļu Baznīcas Rietumu rita ieturētā, priestera dzīvi kārtojošā juridiskā norma? Citās kristīgajās konfesijās, pat Romas Katoļu Baznīcas Austrumu ritā priesteri ir precējušies, nodibinājuši ģimenes un tajās dzīvo, kā arī par tām rūpējas. Šis fakts liecina, ka arī Katoļu Baznīcā priesteru celibāts nav uzskatāms par "neizkustināmu, no debesīm nākušu dogmu". Katoļu Baznīca, kuras aprindās ir gan precēti, gan neprecēti priesteri, no savām iekšējām pozīcijām skatīdamās, var novērtēt priesteru celibāta plusus un mīnusus, un pati nolemt, atteikties no Rietumu rita priesteru celibāta vai nē. Gribēdami būt objektīvi šīs problēmas noskaidrošanā, sākumā atgādināsim divus nozīmīgus faktus. Pirmkārt, Katoļu Baznīcā līdzās Rietumu rita priesteriem, kuri dzīvo celibātā, ir arī precējušies Austrumu rita priesteri. Otrkārt, Katoļu Baznīca nespiež visus savus ticīgos būt par priesteriem un ievērot celibātu. Priesterība ir specifiska mīlestības kalpošana Baznīcas kopienai, šai kalpošanai ir nepieciešams īpašs aicinājums un brīvas gribas lēmums. Piemēram, mediķim tāpat ir jāievēro Hipokrāta solījums un, kas nedomā to ievērot, tam nav obligāti jābūt ārstam un nepienāktos tiekties pēc ārsta profesijas. Kam ir pārāk grūti ievērot Hipokrāta solījumu, tam atliek plašas iespējas arī citādai darbībai, kurā viņš sevi varēs realizēt sabiedriskā kalpošanā. Arī pirms Hipokrāta un viņa formulētā mediķa solījuma bija cilvēki, kuri altruistisku un egoistisku pamudinājumu iespaidoti, palīdzēja slimniekiem. V gs. pirms Kr. sastādītais Hipokrāta solījums ar savu morālo saturu ir spēkā arī mūsdienu ārstiem. Un pagaidām vēl neviens neuzdrīkstās apvainot mūsdienu pasaules mediķu savienību, ka tā, ievērodama tik senas, "savu jau nodzīvojušas" tradīcijas, ierobežo cilvēka brīvās gribas tiesības, iet pret cilvēka iedzimtību, dabiski virzītu uz egoismu - sava personīgā labuma meklēšanu, līdzīgi arī Rietumu rita katoļu priesteri pirms svētībām doto celibāta solījumu, kura būtība ir - solījums nedibināt ģimeni, veltoties rūpēm par Baznīcas kopienu, kā precējušiems cilvēkiem vajag rūpēties par savu ģimeni. Celibāta šūpulis nav reliģisks likums, bet Baznīcas tradīcija, kura ņem vērā Jaunajā Derībā izteiktās domas, mudinājumus, padomus. Piemēram, Mateja evaņģēlijā mēs rodam Jēzus padomu attiecībā uz celibātu: "Visi nesaprot šos vārdus, bet tikai tie, kam tas ir dots. Ir einuhi (tie, kuri nevar precēties), kas tādi dzimuši no mātes miesām. Ir einuhi, kuri paši sevi par tādiem padarījuši debesu valstības dēļ. Kas var to saprast, lai saprot!" (Salīdz. Mt 19, 11 - 12.) Par debesu valstību Jēzus sauc sevis veidoto uz Viņu ticošo kopienu - Baznīcu. Jēzus priecājas par tiem, kuri kalpošanas dēļ kopienai brīvprātīgi un brīvi izlemj būt par einuhiem, t.i., neprecēties. Lūkasa evaņģēlijā Jēzus vārdi skan vēl skaidrāk: "Es patiešām jums saku: nav neviena, kurš Dieva valstības dēļ atstājis mājas vai sievu, vai brāļus vai vecākus, vai bērnus, kurš jau tagad nesaņemtu nesalīdzināmi vairāk, bet nākamajā pasaulē - mūžīgo dzīvi." (Salīdz. Mk 10, 29 - 30.) Apustulis Pāvils I vēstulē korintiešiem izsaka to pašu vēlēšanos, lai Baznīcas kopienā būtu tai kalpojoši neprecēti cilvēki: "Kam nav sievas, tas rūpējas par to, kas ir Kunga, kā patikt Dievam. Bet precētais rūpējas par pasaules lietām, kā patikt sievai, un viņš ir dalīts. Arī neprecētā sieviete un jaunava domā par to, kas ir Kunga, lai būtu svēta miesā un garā; bet precētā domā par pasaules lietām, kā patikt vīram. Es to saku jūsu labā, ne cilpu jums apmezdams, bet tajā nolūkā, lai dotu jums iespēju godīgā dzīvē un bez traucējuma pielūgt Kungu." (Salīdz. I Kor 7, 32 - 35.) Tātad, celibāta stāvoklis ir ieteicams un vēlams. Bet tiesiskajā jomā no kandidāta uz bīskapa vai diakona kalpošanu tika prasīts: "Bīskapam jābūt nevainojamam, vienas sievas vīram, (..) labam sava nama pārvaldniekam, kam bērni paklausa pilnīgā tikumībā. Bet ja kas nemāk valdīt pār savu namu, kā tas gādās par Dieva Baznīcu?" (I Tim 3, 2-5.) "Diakoniem jābūt vienas sievas vīriem, kas labi valda savus bērnus un savu namu. Jo tie, kas labi pilda savu pienākumu, iegūst goda vietu un stipru cerību ticībā" (I Tim 3, 12 - 13). Tātad, vēl apustuļu laikos, nostiprinājās norma, ka kandidāti uz diakoniem un bīskapiem var precēties tikai pirms svētību saņemšanas, pēc kurām vairs nedrīkstēja precēties, arī tajā gadījumā, ja kļuva par atraitni. Tā Ankiras sinode (314. gadā) atļāva diakoniem dzīvot laulībā, ja tā tika nodibināta pirms svētību saņemšanas, citādi sinode aizliedza diakoniem pildīt savus pienākumus. Rietumos Elvīras sinode (304. gadā) pamudināja visus precējušos bīskapus, priesterus atturēties no laulāto attiecībām. Šo virzienu atbalstīja I Nikejas Vispārējais Baznīcas koncils, pāvesti - Sirīcijs (386. gads), Inocents I (401. - 417. gads), Baznīcas tēvi - Ambrozijs, Augustīns, Heronims, bet tikai II Laterāna Vispārējais Baznīcas koncils izdeva vispārēju likumu, ar kuru Rietumu rita katoļu priesteriem, kuri gatavojās priesteriskajai kalpošanai, bija jāsolās ievērot celibātu. Bīskapiem, gan Austrumu rita, gan Rietumu no VII gs. bija spēkā imperatora Justīna kodeksā noteiktais un Turlas baznīcas koncilā 692. gadā apstiprinātais likums, ka par bīskapu nevar būt tas, kuram ir bērni un ka būtu labāk, ja viņš būtu neprecējies vai atraitnis, un ka jebkurā gadījumā ir jāatturās no laulāto attiecībām. Tomēr vienotībā ar Romas Pāvestu esošajās baznīcās pēc pāvesta apstiprināta vietējo sinožu lēmumiem ir atļauts dzīvot laulībā priesteriem, ja laulība ir izdarīta pirms diakona vai priestera svētību saņemšanas. Tā tika nolemts 1720. gadā ukraiņu uniātu Sinodē, 1736. gadā - maronītu, 1849. gadā melhītu, 1888. gadā - sirokatoļu, 1898. gadā - koptu, 1911. gadā - armēņu un citās sinodēs. Raugoties uz pareizticīgajiem, nevaram apgalvot, ka viņu precētajiem priesteriem būtu lielāka autoritāte. Precējušies priesteri ir Ausrtrumu Pareizticīgajā baznīcā, kura atdalījās no Katoļu Baznīcas 1054. gadā. Celibāta pretinieki uzskata, ka, likvidējot Rietumu rita katoļu priesteru celibāta nolikumu, atrisinātos daudzas Katoļu Baznīcas problēmas - palielinātos priesteru autoritāte ticīgo acīs, būtu vairāk aicinājumu uz priesterību u.t.t. Tomēr, raugoties uz pareizticīgajiem, nevaram apgalvot, ka viņu precētiem priesteriem būtu lielāka autoritāte; gan pareizticīgie, gan protestanti, kuru mācītāji precas, tāpat piedzīvo aicinājumu krīzi. Katoļu Baznīcai, likvidējot priesteru celibātu, šīs problēmas var vienīgi kļūt vēl asākas. Noslēgumā gribētu atgādināt, ko par celibāta tēmu ir rakstījis A. Maceina grāmatā "Baznīca un pasaule". Ja arī Rietumu rita katoļu priesterus nesaistītu celibāta solījms, tad, pēc A. Maceinas domām, arī viņu gadījumā "sv. Pāvila celtais pārmetums, "bet ja kas nemāk valdīt pār savu namu, kā tas gādās par Dieva Baznīcu?", būtu atkārtojams vienmēr. Un šis pārmetums, teikts priestera gadījumā, novājinātu visu viņa garīgās aprūpes darbu. Priesteris, kura meita valkājas apkārt ar vīrieti, vai gaida ārlaulības bērnu; priesteris, kura dēls skolā ir padauza, bet brīvajā laikā biedrojas ar slaistu bandām; priesteris, kura sieva tenko un rada vienīgi nopūtas kaimiņos; priesteris, kura sieva ar viņu izšķiras vai no viņa aizbēg ar citu,- šāds priesteris var būt liturģists, jo tam ir veltījies, bet viņš nevar būt garīgais vadītājs, jo viņam nav citu augstāku vērtību, kuras pamatotu viņa varu vadīt citas dvēseles. Pat tāda priestera sprediķi var būt dogmatiski, jo ikviena morāles pamācība, kā arī nobāršana klausītājos tūlīt saceltu negatīvu pretreakciju: "Paskaties pats uz sevi un savu māju". Lūk, ko nesaprot tie, kuri šodien tik daiļrunīgi pārliecina, ka laulība priesteri satuvinātu ar cilvēkiem. Jā, tā patiešām viņu satuvinātu, bet kā līdzīgu ar līdzīgu, bet ne kā garīgo vadītāju ar vadāmajiem. Jo, lūk, priesteri, kā ticīgo garīgo vadītāju, padomdevēju, žēlotāju, palīgu, laulība padarītu vienīgi par sakramentu devēju vai liturģistu. Jo, lūk, noskaidrojoties t.s. funkcionālajai priesterībai, laulība tikai uzsvērtu priesterības svētības, t.i., tās sakramentālo raksturu, kuru šodien tik ļoti nemīl "progresīvā savienība". Jo, lūk, aizvedot priesteri cilvēkos, laulība viņu tieši ieslēgtu sakristejā. Domāt, ka priesteru ģimenes būtu kādi svēti izņēmumi, nozīmē dzīvot ilūziju pasaulē. Var vienīgi brīnīties, ka šis priesteru laulības aspekts līdz šim nekur nav diskutēts, it kā vispār nebūtu Austrumu Baznīcas, kuras priesteri šai lietai sniedz labu izejmateriālu. Jo nekur garīdzniekiem nav tik mazas uzticēšanās, nekur viņi nav tā pašu ticīgo nicināmi un tādēl spiesti ieslēgties tieši sakramentālajā jomā, kā Austrumu Baznīcā" (Raksti V, Viļņa, 1993. gads, 25. - 26. lpp.). Bīskaps Jonas Boruta SJ
Materiāls sagatavots pēc lietuviešu katoļu žurnāla "Sandora" Nr. 12, 1998
Pārpublicēts no www.sj.lv |
