„Pasludinot par svētīgu Kristus ganāmpulka drosmīgo ganu, Baznīca mūs aicina sekot viņa piemēram, drosmīgi apliecināt savu ticību un būt tai uzticīgiem”, - lasām kongregācijas izdotajā paziņojumā.
Kardināls Klements Augusts fon Gālens bija pazīstams ar iesauku “Minsteres lauva”. Vēsturnieki atzīst, ka ziedojot savu dzīvi cīņā pret varmācību, netaisnību un ļaunumu, viņš bija viens no tiem, kas centās saglabāt nacistu iedragāto vācu tautas godu.
Jaunais svētīgais dzimis 1878. gada 16. martā Dinklāges pilī Lejassaksijā. Viņš bija vienpadsmitais no trīspadsmit bērniem grāfa Ferdinanda Heriberta un Elizabetes fon Gālenu ģimenē. 1897. gadā, pabeidzis vidusskolu, Klements Augusts kopā ar brāli Franci uzsāka literatūras, vēstures un filozofijas studijas Frīburgas universitātē Šveicē. Gadu vēlāk nākamais bīskaps ieradās Romā, kur privātā audiencē tikās ar pāvestu Leonu XIII. Pēc šīs tikšanās viņš skaidri saprata savas dzīves aicinājumu.
 1904. gadā Minsteres katedrālē Klements Augusts fon Gālens saņēma priestera svētības. Savu pastorālo darbu viņš uzsāka tieši šajā baznīcā. Divus gadus vēlāk jauno garīdznieku nosūtīja pastorālājā darbā uz Berlīni. Viņš strādāja svētā Mateja baznīcā. 13 gadus vēlāk priesteris Klements kļuva par tās prāvestu. Šos pienākumus viņš veica vairāk nekā desmit gadus. Baznīcas vadība fon Gālenam lika atgriezties Minsterē, uzticot svētā Lamberta draudzes prāvesta pienākumus.
Pēc 27 priesteriskā darba gadiem, dramatiskajā 1933. gadā, kad valdības vēlēšanās Vācijā uzvarēja nacionālsociālisti, Klements Augusts fon Gālens tika nominēts par Minsteres arhibīskapu. Kopš tā laika augstdzimušais bīskaps kļuva par nesaudzīgu un nelokāmu nacionālsociālisma pretinieku. Viņa drosmīgie raksti, uzrunas un sprediķi, kuros tika asi nosodīti nacistu veiktie pārkāpumi, guva lielu atsauksmi tautas vidū.
Klements Augusts bezbailīgi vērsās pret tā laika pieaugošo agresiju pret reliģiskajām kopienām un dažu ārstu praktizēto eitanāziju. Šai sakarā bīskapa fon Gālena teiktās uzrunas ieguva visas pasaules atzinību. Lai mazinātu bīskapa radīto rezonansi, 1941. gada 3. augustā Hitlers izdeva pavēli pārtraukt eitanāzijas praktizēšanu valstī.
1945. gada 23. decembrī pāvests Pijs XII Klementam Augustam piešķīra kardināla titulu. Konsekrācijas svinības notika nākamā gada 21. februārī Vatikānā. Tajās piedalījās vairāk nekā 20 tūkstoši svētceļnieku no daudzām pasaules valstīm, tai skaitā, arī no Amerikas, kuri ar lielu prieku sveica jauno kardinālu. Atgriezies Minsterē, viņa godam tika sarīkotas lielas svinības pie kara laikā sagrautās katedrāles drupām. Taču pēc nedēļas, 1946. gada 22. martā, pienāca ziņa par kardināla Klementa Augusta fon Gālena pēkšņo nāvi. Miršanas apliecībā rakstīts, ka nāves iemesls bija akūts vēderplēves iekaisums.
1946. gada 26. martā kardinālu apbedīja vienā no Minsteres svētā Pāvila katedrāles kapelām, kas kara laikā bija mazāk nopostītas par pārējo svētnīcas daļu. Kardināla Klementa Augusta fon Gālena beatifikācijas process tika uzsākts 1956. gadā. Ar viņa starpniecību veiktā brīnuma autentiskuma apstiprināšana atvēra ceļu uz altāru godību. Smagi slims indiešu students Henriks Nahals 1995. gadā, lūdzot kardināla aizbildniecību, tika pilnībā izdziedināts. Brīnuma autentiskumu apstiprināja Vatikāna kongregācijas kardinālu un speciāla ārstu komisija. „Bīskaps Klements Augusts fon Gālens bija viens no Baznīcas opozīcijas pārstāvjiem. Ja jautājam, no kurienes viņš smēlās drosmi publiski nosodīt nacistu rīcību, nedrīkstam aizmirst, ka svētīgā Klementa Augusta personību veidoja trīs faktori: ģimene, ticība un politika. No tiem viņš smēla garīgo spēku publiski iznīdēt ļaunumu” – homīlijā teica kardināls Saraiva Martins.
„Klements Augusts nāk no ģimenes ar senām un bagātām tradīcijām. Tā kalpoja Baznīcai un aktīvi piedalījās sabiedriskās dzīves norisēs. Viņa tēvs interesējās par politiku, bet māte rūpējās par ģimenes vienību. Nākamajam svētīgajam, kā arī viņa brāļiem un māsām tas dāvāja stingru dzīves pārliecību.
Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts norādīja uz kardināla fon Gālena 1941. gadā teiktajām trīs slavenajām uzrunām, kurās viņš demaskēja nacistu ideoloģiju un cilvēka noniecināšanu. Nosodīja klosteru slēgšanu un konsekrēto personu arestēšanu. Stingri nostājās pret to cilvēku, kuri pēc režīma domām nebija cienīgi dzīvot, tas ir, garīgi slimu personu deportāciju un iznīcināšanu. Bīskapa drosme un viņa asie vārdi kavēja nacistu palaistās nāves mašīnas ritmisko gaitu” – teica kardināls Saraiva Martins.
„Visi esam pateicīgi, īpaši mēs, vācieši, par to, ka Dievs mums deva tik lielu ticības liecinieku, kas vēstures tumšajos laikos nesa Patiesības gaismu un parādīja pretošanās tirānijai ceļu”, - teica pāvests Benedikts XVI. RadioVaticana.org | 
;)