Mēs lūdzam bezizejas situācijās, galējā nabadzībā un postā, mēs ilgojamies pēc Visvarenā palīdzības, bet cerība dažreiz izsīkst un paļāvība kļūst arvien vājāka. Mēs lūdzamies un gaidām, kad beidzot Dievs mūsu lūgšanu uzklausīs, bet pacietībai ir robežas... Vai jums kādreiz ir jautāts, kur var saņemt pacietību? Tēvs ar dēlu dodas pārgājienā. Dēls mācās trešajā klasē, bet tēvs zina, ka viņam vajadzētu norūdīties, lai kļūtu par īstu vīru. Viņi iet gar jūru, pēc tam — pa kāpām, iet jau vairākas stundas. Tad jāatpūšas. Viņi apsēžas sūnās un attin sviestmaizes, ko no rīta sagatavojuši. Tagad jau ceļš ir grūtāks. Dēls ir noguris, varbūt sāk mazliet činkstēt. Tēvs saka: esi vīrs, pacieties. Paciesties? Pacietība? Es gribu padzerties! Pacieties, jo vēlāk gribēsies vēl vairāk. Bet mums ir tikai viena pudele ūdens. Vai jums kādreiz ir jautāts, cik ilgi būs jāgaida? Ko jūs atbildat? Gaidīt. Lūgt, lai ātrāk kaut kas notiek. Būt nepacietīgam un prasīgam. Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, neviens nav pasargāts no gaidīšanas. Agrāk mums vajadzēja stāvēt rindās veikalos, pie ārstiem. Tagad mēs gaidām sastrēgumos. Varbūt bagātnieki neko negaida? Varbūt tikai samaksā un visu iegūst uzreiz? Izrādās, ka tā nemaz nav. Katram ir jāgaida, un mēs samierināmies. Mums jāiemācās gaidīt. Gaidīt ilgojoties vai gaidīt dusmojoties un kurnot. Kā vīrs gaida mājās sievu? Kā sieva gaida mājās vīru? Kā bērni gaida atgriežamies savus vecākus no darba? Kā mēs gaidām savus draugus, svinot dzimšanas dienu? Tā ir tik patīkama gaidīšana, ka esam gatavi gaidīt vienalga cik ilgi, ja tikai ir droša cerība, ka ilgas piepildīsies. Ja jau Advents ir gaidīšanas laiks, tad ko īsti mēs gaidām? Ziemassvētkus? Vai Kristus Dzimšanu? Bet Viņš taču jau sen piedzimis! Gaidām Dievu, skatāmies tālumā, bet Viņš stāv blakus un smaida. Kādā avangarda filmā vai izrādē, vai pieaugušo multfilmā mēs varētu iedomāties diezgan nereālu ainu. Kāds cilvēks stāv ielas malā un raugās tālumā. Pienāk otrs un prasa: "Vai jūs kādu gaidāt?" — "Jā, es gaidu Dievu. Gaidu, kad Viņš atnāks." — "Vai tad Viņš jau nav atnācis?" — "Nē, Viņš teica, lai esmu nomodā un sargāju savu māju, jo citādi var atnākt arī laupītājs." — "Teica, lai esam nomodā? Neatļāva mums gulēt? Tās taču ir tīrās mocības!" Tad mēs atceramies visas tās reizes, kad no rīta bija agri jāceļas, bet mums to ne pavisam negribējās. Kaut varētu pagulēt vismaz piecpadsmit minūtes! Bet ja nomodā jāpaliek visu nakti? Piemēram, nakts vigilijas, kad cilvēki baznīcā lūdzas un dzied visu nakti. Uzaust saule, bet reizē ar nogurumu sirdī ir tāds prieks! Bet ne jau katru nakti var palikt nomodā. Ko īsti Jēzus domā ar šo palikšanu nomodā? Nomods. Te slēpjas kāds noslēpums. "Bet, ko es jums saku, to saku jums visiem: esiet nomodā!" Visiem. Tātad arī mums. Arī mums jāizprot, kādā veidā palikt nomodā. Pirmajā brīdī it kā viss ir skaidrs: nepārtraukti jāuzmanās, jābūt modriem. Jābūt gataviem. Jāgaida. Tas viss nozīmē: būt nomodā. Bet par to ir vērts pārdomāt. Vai cilvēks var ik brīdi atcerēties par Dievu? Reiz kāda klostera ciemiņi pajautāja mūķenei, vai viņa visu laiku domā tikai par Dievu. Bet viņa atbildēja, ka neviens cilvēks nav spējīgs domāt par Dievu nepārtraukti. Jādomā par darbu, ko tu dari, jādomā par cilvēkiem, kurus satiec. Tikai — vai tu esi ieaicinājis Dievu savā dzīvē, lai Viņš būtu ar tevi visā, ko tu dari? Katrā izvēlē rīkoties tā, lai nebūtu kauns par savu rīcību, par to, ko sakām, par to, ko domājam. Tieši tad sākas garīgā cīņa, jo nav nemaz tik viegli izvēlēties labo. Nav viegli saprast, kas īsti ir labais. Un vēl skaudrāk ir tad, ja zinām, kāda ir Dieva griba, bet saprotam, ka nespējam to izpildīt. Ja mēs nezinātu, nebūtu atbildīgi. Bet mēs tik bieži zinām! Un kā tad rīkoties? Ar prātu saprotu, bet rokas dara ko citu. Vai es tajā brīdī aizmiegu? Laikam gan. Bet man jāpaliek nomodā. Man jāiet kā pa naža asmeni, lai nekristu nevienā galējībā. Līdzsvars, harmonija un miers ir tik grūti iegūstami! Mēs gaidām Miera princi, kas piedzimst Ziemassvētkos. Būsim nomodā uz šī naža asmens un turēsimies Tēvam pie rokas, lai nepaslīdētu un varētu iet mierīgi! Priesteris Modris Lācis, Valmiera
No ikmēneša izdevuma "Mieram tuvu"
2005.g. novembris | 
