Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Liecības

Franko Dzefirelli: Dievs un es
01.12.2005 pl. 20:05

www.bs.francis.ru

Intervija ar slaveno itāļu kino un teātra, filmu - "Jēzus no Nāceretes" un "Brālis Saule, Māsa Mēness” režisoru Franko Dzefirelli (Franco Zeffirelli). Ar režisoru sarunājas br. Mario Konte OFM Conv.

- Kā jūs raksturotu pats sevi? Kas ir Franko Dzefirelli?

Mēs visu dzīvi esam aizņemti ar sevis meklēšanu, nesaprotot, ka mūsu esamība, mūsu neatkārtojamība ir kas tāds, kas mums piemīt no dzimšanas. Tas niecīgais un sīkais, ko mēs ienesam šajā pasaulē, ir Dievišķā dzirksts. Esmu pilnīgi par to pārliecināts.

Katram no mums ir savs ceļš uz šīs zemes, un galvenais iemesls mūsu ienākšanai šajā pasaulē ir ietverts tajā, ka mums ir jākļūst par Dieva mīlestības lieciniekiem, jāpateicas par mūsu radošajām spējām, jādara labo un jāuzveic ļauno šajā cīņas laukā, kas ir dzīve. Ļaunā spēki nemitīgi saceļas pret mums, cenšoties novērst mūs no šīs nodarbes.

Var teikt, ka pašreiz esmu cilvēks, kurš cenšas rūpēties par tuvāko. Esmu centies to darīt no dzimšanas brīža, bet pastarpināti, iemiesojot darbā to Dievišķo daļiņu, kuru man ir dāvājis Dievs. Esmu centies sniegt kultūras un labā ideālu saviem tuvākajiem – publikai, studentiem, līdzstrādniekiem, tāpat arī paudis sašutumu par noteiktiem aspektiem politiskajās un administratīvajās struktūrās, kas man vienmēr ir likušies pazemojoši. Vienmēr esmu uzskatījis par nepieciešamu nodot atklātībā to, ko uztveru kā netaisnību, un dažreiz tam esmu izmantojis pat sensacionālus paņēmienus. Pašlaik es vairāk esmu pievērsies tieši politiskai darbībai un sabiedriskajam darbam.

- Zinu, ka jums ir bijusi smaga bērnība. Vai jūs varētu mums pastāstīt par to?

Esmu ārlaulībā dzimis bērns. Mana māte bija ļoti slavena šuvēja, modelētāja Florencē. Viņas ateljē, kurš atradās pašā pilsētas centrā, bieži apmeklēja aristokrāti. Un lūk, šī sieviete, kuru nevarēja nosaukt par jaunu, viņai tad bija 42 gadi, bija precējusies, pašai jau bija pieauguši bērni, neprātīgi iemīlējās vīrietī, kurš tāpat bija salaulāts ar citu sievieti.

Saprotams, viņu attiecības kļuva par Florences tenku galveno tēmu, un līdz ar to viņai draudēja pilnīgs finansiālais un sociālais krahs. Pie tam vēl viņas vīrs, ļoti slims un vecs, nomira, kad viņa vēl bija stāvoklī, ļaujot viņu saplosīt sabiedrībai, kas divdesmito gadu sākumā bija diezgan stingra. Un šī sabiedrība nolēma, ka viņa dārgi samaksās par savu pārkāpumu.

Draugi un radi bija nobijušies un ļoti pārdzīvoja par viņas nākotni. Kāds ieteica veikt abortu, bet viņa atteicās. Jo ticēja, ka bērns, ko viņa nēsā, kļūs par viņas lielās mīlestības „pieminekli”. Viņa nolēma dzemdēt, neskatoties ne uz ko. Piecu sešu gadu laikā visi klienti viņu pameta, tas bija ekonomiskais krahs. Bet tad iestājās 1929. gada krīze.

Mans tēvs dažus gadus bija ļoti iemīlējies, bet pēc tam nogura no viņas un aizgāja. Viņa nomira, kad man bija tikai seši gadi. Par laimi, mani aprūpēt uzņēmās tante, kas man kļuva par māti. Vienmēr atrodas kāds, kas ir gatavs bērniem dot kaut nedaudz mīlestības, toties veciem cilvēkiem mūsu sabiedrībā mīlestību atrast neizdodas...

- Kāda loma jūsu dzīvē bija tēvam?

Tēvs palīdzēja tikai finansiāli. Viņš pat negribēja mani atzīt par savu dēlu.

Mans uzvārds ir nepareizi izrunāts vārds, kuru māte ierakstīja manā dzimšanas apliecībā: Zeffiretti. Māte mīlēja mūziku, īpaši Mocarta „Zeffiretti āriju” no operas „Idomeneo”. Līdz šai dienai atceros, kā viņa uz klavierēm spēlēja fragmentus no tās.

Tēvs atzina mani par savu dēlu tikai pēc tam, kad nomira viņa sieva Korīna, ļoti slikta sieviete. Bet tajā laikā man jau bija 19 gadi, pamazām kļuvu pazīstams, līdz ar to man pat prātā nenāca pieņemt tēva uzvārdu.

- Jūs teicāt, ka Korīna bija slikta sieviete. Ko jūs ar to gribējāt pateikt?

Viņa uzskatīja manu māti par sāncensi pat pēc viņas nāves. Īpaši viņa ienīda mani, jo pati nespēja dzemdēt vīram dēlu. Viņa parasti mani sagaidīja pie skolas un, kad es gāju ārā, čukstēja man aiz muguras: „Ak tu maita, mazais maita, vienreiz tu mani iepazīsi!” Korīnas vajāšanas mani tik ļoti nogurdināja, ka es pastāstīju tantei, ko viņa dara. Tajā vakarā tante pirmoreiz atstāja mani vienu un aizgāja. Pēc divām stundām viņa atgriezās un pateica man: „Ja viņa to izdarīs vēl vienu reizi, es viņu nogalināšu.” Lai gan mana tante bija labestīgs cilvēks.

- Jūs vienmēr esat bijis atklāts abortu pretinieks...

Jā, vienmēr, un paskaidrošu kāpēc. Vakaros pēc skolas mēs ar draugiem parasti gājām uz atpūtas vietu, ko pārraudzīja dominikāņi no sv. Marka laukuma Florencē. Mēs bieži spēlējām futbolu vienā no lielajām klostera galerijām. Kādu reizi starp mums izcēlās kautiņš, un viens puisis dzina mani prom, izmantojot diezgan rupjus izteicienus, aizskarot manas mātes piemiņu. Es burtiski sastingu skrējienā, bet pēc tam sāku rūgti raudāt. Tad pienāca kāds cilvēks, paņēma mani aiz rokas un lūdza viņam sekot. Viņš pieveda mani pie Fra Andželiko gleznas „Pasludināšana” un paskaidroja, ka Pasludināšanas brīdis ir pat svarīgāks par Ziemassvētkiem, jo tieši Pasludināšanas brīdī Dievs kļuva par cilvēku. Pēc tam viņš man pateica, ka esmu piedzimis pateicoties savas mātes drosmei. Vēl pēc tam viņš teica, un to es nekad neaizmirsīšu, ja sieviete laiž pasaulē bērnu, viņa vairs nav grēciniece. Šis cilvēks bija Žoržio la Pirs, un drīz pēc šī notikuma viņš kļuva par Florences mēru. Liekas, līdz ar to nav grūti saprast, kāpēc esmu abortu pretinieks, kāpēc ticu dzīvībai, ikvienas radības dzīvībai, ikvienā situācijā, lai ko arī tas neprasītu.

- Kādas ir jūsu attiecības ar Dievu?

Es zinu, ka Viņš ir, un man nav grūti par to runāt. Īpaši mani valdzina tas, kā Dievs plāno mūsu ceļu. Katra cilvēka dzīvē ir notikumi, kas sasaistās un savijas tādā veidā, ka tie nevar būt nejaušība.

Reiz no rīta, dodoties uz avīžu kiosku, es ieraudzīju kādu cilvēku un atpazinu viņu: „Jūs esat slavens aktieris...”„Jā,” – viņš atbildēja, un es tam teicu: „Es arī gribu būt aktieris.”„Es esmu pilsētā ar savu trupu. Kāpēc gan jums neatnākt uz teātri un nepaskatīties mūsu spēli?”Es aizgāju, lai redzētu viņu, un šis moments iezīmēja manas aktiera karjeras sākumu.

Katra atsevišķa dzīve savijas no neskaitāmām mazām epizodēm, kas, raugoties virspusēji, liekas nejaušība, bet patiesībā liecina par labi pārdomātu plānu. To pašu Šekspīrs saka Hamletā: „Tātad ir pasaulē Dievība, kas vada mūsu likteņus saskaņā ar savu gribu.” Tomēr, lai gan mūsu ceļš ir iepriekš iezīmēts, ir skaidri jāatceras, ka tas mums neatņem brīvo gribu.

- Jūs vienmēr esat uzsvēris, ka esat katolis. Ko tas nozīmē jums pašam?

Pats es cienu visas reliģijas, tomēr esmu pārliecināts, ka kristietība ir vienīgā reliģija, kas pilnībā atbilst cilvēces vajadzībām. Nevienā citā reliģijā nav vārdi, kas būtu tik ļoti piepildīti ar cerību kā tie, kurus Jēzus sacīja Kalna sprediķī. Pat jūdiem nē. Viņu Dievs ir skarbs: Viņš diktē likumus, atriebj... Nav jau gluži tā, ka mūsu Dievs būtu mazāk stingrs, pamēģiniet praksē realizēt Kalna sprediķa prasības, tomēr Viņš ir pacietīgs un māk gaidīt, Viņš rēķinās ar mūsu ierobežotību, un ir „apmierināts” redzot , kā mēs ejam pie Viņa, pie tam zinot, ka nekad Viņu neaizsniegsim. Paskāls ir teicis: „Esiet mierīgi. Jūs Mani nemeklētu, ja nebūtu Mani atraduši.” Vienīgais cilvēks, kas jel kad ir pietuvojies Jēzum, ir svētais Francisks.

- Jūs esat uzņēmis brīnišķīgu filmu par Kristus dzīvi – „Jēzus no Nācaretes”. Vai jūsu ticībai tā bija svarīga pieredze?

Šī filma ir svarīgs manas dzīves posms, jo ļāva man pietuvoties Kristus noslēpumam. Biju spiest padziļināti studēt Rakstus, un ticība, kura man bija iemācīta jau bērnībā, izgāja cauri jaunai svaidīšanai un kļuva daudz dziļāka par bērnības pieredzi. Daļēji es varētu salīdzināt šo savas dzīves posmu ar pašreizējo politiskās darbības pieredzi. Manā dzīvē ir bijuši divi periodi, kad man ir nācies smagi pūlēties, lai piekļūtu cilvēces lielo problēmu būtībai: dzīvībai, garam, ticībai. Uzņemot filmu „Jēzus no Nācaretes”, es jutu, kā Dievs mūs vada. Mūs vienmēr pavadīja ceļavējš. Patiešām, to pašu juta visi, kas piedalījās filmēšanā, tas bija īpašs laimes un viegluma laiks mūsu dzīvēs. Mūs apņēma kāda no augšas sūtīta „enerģija”.

- Vai uzņemot šo filmu bija epizodes, kas palika aiz kadra?

Protams. Augšāmcelšanās aina, kas ir mūsu ticības kodols... es nevarēju to uzņemt. Man negribējās rādīt plaši atvērto ieeju kapā, mirdzošu gaismu, pērkonu no debesīm... Man parādījās cita ideja attiecībā uz šo ainu.

Apustuļi slēpjas augšistabā, kur notika Pēdējās Vakariņas; viņi ir apjukuši, nobijušies, un lūk, Toms pauž jūtas, kas ir apņēmušas visus. Viņi nav spējuši vienoties, un viņu ticība ir sašķobījusies. Viņi joprojām nespēj aptvert Kristus upura jēgu: lai parādītu viņiem Savas mīlestības spēku, Jēzus vēlējās nomirt kā parasts noziedznieks. Tad pēkšņi parādās Marija Magdalēna un kā neprātīga stāsta viņiem par tukšo kapu, par savu tikšanos ar dārznieku, kurā tā ir atpazinusi Jēzu.

Šajā mirklī atskan klauvējiens pie durvīm un visus klātesošos pārņem šausmas. Uz sliekšņa parādās nabadzīgs svētceļnieks – ubags, un viņi ielaiž to. Tikai ieraugot Viņa rētas, tie saprot, ka redz Jēzu. Uzskatu, ka aina izdevās ļoti skaista.

Augšāmcelšanās ainu mēs uzņēmām Marokā, Meknesas viesnīcas dārzā, tur mēs bijām apmetušies un, pirms sākt filmēšanu, daudz mēģinājām. Pēkšņi ieraudzījām, kā no horizonta puses mums strauji tuvojas tumši mākoņu vāli. Vienā acu mirklī debesis palika melnas un sāka pūst spēcīgs vējš: tā bija smilšu vētra. Pretojoties vējam, mēs izmisīgi centāmies glābt dekorācijas, taču drīz viss bija ieputināts smiltīs. Visu dienu nebija iespējams filmēt.

Nākošajā dienā laiks bija labs, un mēs uzņēmām dažas ainas olīvkoku birzī netālu no viesnīcas. Tad mēs nolēmām vēl vienu reizi izmēģināt Augšāmcelšanās ainu. Un atkal vētra neļāva mums filmēt. Te viena, te cita iemesla dēļ, nekādi nesanāca šo ainu nofilmēt.

Pēc atgriešanās Itālijā es sarunājos ar monsinjoru Romano, mūsu reliģisko lietu ekspertu, un viņš pierunāja mani pievienot Augšāmcelšanās epizodi sakot, ka filmā par Kristu tā ir svarīga. Tajā brīdī filma beidzās ar Sinedrīta Zera ainu. Sinedrīts Zera bija izdomāts personāžs, kurš, dzirdot par tukšo kapu, izsaucas: „Tātad viss tikai sākas.” Fināls ar lielisko aktieri Janu Holmu , Zeras lomas atveidotāju, bija lielisks, tomēr filmai jūtami kaut kas pietrūka.

Notika vēl viena paplašināta ekspertu tikšanās, un viņi visi lūdza mani ko darīt lietas labā. Tomēr man vairs negribējās uzņemt šo ainu, jo sirds dziļumos jutu, ka Kāds negribēja, lai es to darītu.

Montāžas noslēguma stadijā notika kas tāds, ko nevaru nosaukt savādāk, kā vien par brīnumu. Sagatavošanās laikā mēs bijām uzņēmuši mēģinājumu ainai, kur visi apustuļi ir sapulcējušies ap Jēzu. Kristus tiem sniedz pēdējo mācību pirms Ciešanām. Biju pavisam aizmirsis par šiem kadriem, taču tagad tie bija ļoti noderīgi. Skaņas nebija, tikai videolente. Tāpēc mēs ierakstījām skaņu, dažus vārdus, ko Jēzus teica mācekļiem: „Esmu ar jums līdz pasaules galam.” Tagad mums bija tik ļoti nepieciešamais fināls.

Tāda bija Dieva griba. Un tā kā nebija iespējams uzņemt Augšāmcelšanās ainu, mums nācās apmierināties ar tās jēgas nodošanu: Viņš ir Augšāmcēlies un paliek ar mums līdz pasaules galam.

- Svētā Franciska tēls jūs iedvesmoja uzņemt citu slavenu filmu: „Brālis Saule, Māsa Mēness”. Kā jūs domājat, ko no Franciska personības vislabāk ir izpratuši franciskāņi?

Šodienas franciskāņi ir ļoti tāli no izcilās viņu dibinātāja personības. Uzreiz pēc viņa nāves tie novērsās no viņa dzīves ideāla. Patiesi, kad brālis Leons, būdams vecs un akls, atgriezās Asīzē, viņš sacēlās pret brāli Eliju un viņa sekotājiem, kuri vairs nedzīvoja tā, kā viņiem to bija mācījis Francisks. Lai gan, protams, ikvienai organizācijai ir jārēķinās ar dzīves materiālo pusi.Visvairāk apbrīnoju to, ka franciskāņi ir spējuši attīstīt žēlsirdības un tuvākmīlestības ideju.

- Un kā jūs raksturotu savu filmu „Kallas uz mūžu”? Vai tas ir veltījums Marijai Kallas, drauga atmiņas, vai vēl kaut kas?

Ir vairāki iemesli, kāpēc nenožēloju divus savas dzīves gadus, ko pavadīju filmējot šo filmu. Pirmkārt, darīju to ļoti tuva drauga piemiņai, otrkārt, aiz cieņas par visu to, ko viņa mums sniegusi, un treškārt, lai saglabātu šīs sievietes piemiņu. Bet pāri visam man gribējās darīt zināmu šīs brīnišķīgās aktrises, šī ģēnija dzīvesstāstu. Kādu cenu viņai nācās maksāt, lai sasniegtu tādus galvu reibinošus, grūti sasniedzamus panākumus? Cik personīgus upurus viņai nācās nest, cik lielai bija jābūt ticībai sev?

Man liekas, ka šis aicinājums ir īpaši noderīgs jaunatnei, kas domā, ka viss ir tik vienkārši, viegli sasniedzams un pieejams – tāda Makdonaldu kultūra. Marija Kallas ir tipisks un pārliecinošs piemērs tam, cik daudz ir jāatdod, lai sasniegtu ilgoto virsotni, jauniem cilvēkiem ir grūti to aptvert. Mums ir viņiem jāieaudzina apziņa, ka pastāv mūžīgs likums, neaizsniedzams bez upuriem, bez piepūles no cilvēka puses, bez mācībām, uzcītības un ticības.

Tulkots no www.bs.francis.ru
Foto: www.newizv.ru