Lielu uzmanību pāvests veltīja draudzei, kas ir kristīgo ģimeņu euharistiskā kopiena un liturģiskās dzīves sirds. Tā ir īpaši piemērota vieta bērnu un vecāku katehēzei.
Baznīcas tiesību 515 kanons nosaka, ka „draudze ir vietējā Baznīcā izveidota noteikta un pastāvīga ticīgo kopiena, kuras pastorālā aprūpe ir uzticēta draudzes prāvestam kā tās tiešajam ganam diecēzes bīskapa pakļautībā”. Pāvests uzsvēra, ka draudzes dzīve zināmā veidā ir atkarīga no tās vadītājiem. Priesteriem ir jāpazīst savi ticīgie, jācenšas atklāt viņu garīgās un materiālās vajadzības, kā arī apstākļus, kādos tie dzīvo. Ne mazāk svarīga ir draudzes pastorālās padomes loma. Lai gan padomei ir tikai konsultatīvs raksturs, taču tā var palīdzēt prāvestiem apzināt ticīgo kopienas vajadzības.
Pāvests uzsvēra, ka ir nepieciešams dzīvs kontakts starp dažādām ekleziālajām kopienām, kas darbojas diecēzes ietvarā. Svarīga nozīme ir arī pieaugušo katehēzei, kas balstīta Svētajos Rakstos un Baznīcas Maģistērijā. Tai jābūt koncentrētai uz sakramentālās dzīves pieredzi, sevišķi Euharistijas svinēšanu. Koncila tēvi Euharistiju nosauca par „evaņģelizācijas avotu un kulmināciju”.
Jānis Pāvils II rakstīja: „Baznīca no Kristus, sava Kunga, saņēma Euharistiju, nevis kā vienu no dāvanām, bet gan kā vislielāko un visdārgāko dāvanu, jo dāvāja mums pats sevi”. Tādēļ Baznīcas ganiem ir jārūpējas, lai viņiem uzticētā Dieva tauta apzinātos šīs dāvanas vērtību un pēc iespējas biežāk to pieņemtu. Svētdienas Euharistija ir „priviliģēta vieta, kur nemitīgi tiek pasludināta un uzturēta komūnija”. Pāvests aicināja poļu bīskapus rūpēties, lai svētdienas Euharistijā piedalītos aizvien vairāk ticīgo.
Svētais tēvs runāja arī par ekleziālo kustību nozīmi. Pāgājušajā gadsimtā, īpaši pēc Vatikāna II koncila, Baznīcā sāka darboties dažādas kustības, kuru mērķis bija evaņģelizācija. Kustības nevar pastāvēt ārpus Baznīcas kopienas. Tādēļ diecēzes bīskapa uzdevums ir nodibināt kontaktus un rūpēties, lai to darbība būtu atbilstoša Baznīcas mācībai. Daudzas kustības ir nodibinājušas attiecības ar nekatoļu kopienām. Tas var dot svarīgu ieguldījumu ekumēnisma attīstībā. Kopīga lūgšana un sadarbība rada cerību, ka ātrāk vai vēlāk tiks panākta tuvināšanās. Tomēr ir labi jāizprot ekumēnisma būtība. Tā galvenais akcents ir patiesības meklēšana. Nedrīkst pieļaut kompromisus, kas var novest pie ekleziālo kustību identitātes zaudēšanas.
Diecēzēs darbojas arī kristīgo laju kopienas, kuras savu sūtību pilda, sludinot Kristu ar vārdiem un ar dzīves liecību. „Saskaņā ar savām zināšanām, kompetenci un autoritāti lajiem ir tiesības un pat reizēm pienākums dalīties ar Baznīcas ganiem savā viedoklī attiecībā uz to, kas skar Baznīcas labumu, un darīt to zināmu ticīgajiem, saglabājot ticības un tikumu neskartību, godbījību pret ganiem un ņemot vērā kopējo labumu un personu cieņu”(KTK, 212. kanons).
Pāvests bīskapu uzmanību vērsa arī uz volontārismu, kas ir viens no kristīgo laju darbības aspektiem. Globalizācijas un informācijas straujas attīstības laikā ir vērojama cilvēku gatavība palīdzēt citiem. Baznīcas un laju organizācijas veic humanitārās akcijas ar mērķi sniegt palīdzību dabas un citu katastrofu upuriem. Blakus šīm organzācijām attīstās dažādas volontārisma formas. Brīvprātīgie palīgi strādā pansionātos, sniedz palīdzību bezpajumtniekiem, alkohola vai narkotiku atkarībā nonākušajiem, vientuļām mātēm un vardarbības upuriem. Viņi ziedo savu laiku, kalpojot slimniekiem, vientuļiem, daudzbērnu ģimenēm, trūkumcietējiem. Tiek organizēti krīzes centri. Laju darbu var salīdzināt ar evaņģēliskā samarieša rīcību. Ir nepieciešams atbalstīt un veicināt viņu darbību.
Pāvests atzinīgi novērtēja poļu bīskapu darbību izglītības, masu mediju un misijas jomās, kā arī ieteica pārlasīt Vatikāna II koncila dokumentus par laju darbības lomu Baznīcā. RadioVaticana.org | 
