Viņš pats ir arī mākslinieks, raksta dzeju un glezno. Par izciliem nopelniem saņēmis Beļģijas Sarkanā Krusta Zelta medaļu, ko piešķīris Beļģijas karalis Alberts. Dr. Kārlis Brics sniedza liecību beatifikācijas komisijas priekšā un izcēla bīskapu Sloskānu kā „Kristus Kalna mācības vēstnesi virs šīs zemes“. Ir liels prieks ar viņu tikties un kavēties atmiņās par godināmo bīskapu. - Kā jūs iepazināties ar bīskapu Boļeslavu Sloskānu? Biju dzirdējis par viņu jau Latvijā, zināju, ka bijis izvests uz Sibīriju un tur daudz cietis. Pēc kara nonācu Beļģijā, kur vispirms strādāju ogļu raktuvēs, bet vēlāk iesāku medicīnas studijas. Pēc dažiem gadiem, pateicoties bīskapa rūpēm, saņēmu stipendiju, lai studijas pabeigtu. Izstudēju par ārstu un sāku strādāt iekšējo slimību nozarē Otiņī slimnīcā Beļģijā, pēc tam specializējos neiroloģijā. Bīskaps kļuva par manu pacientu un nāca uz konsultācijām. Viņš bija īpašs slimnieks. Kad jautāju – kas viņam kaiš, viņš atbildēja: „Es jūtos labi.“ Viņš sevi nežēloja. Tomēr man vairākas reizes viņam bija jāizdara asins pārliešana. Viņš bija labs slimnieks, pat palīdzēja medmāsām nest ēdienu citiem slimniekiem. Viņš arī vairākas reizes apciemoja mūsu ģimeni. - Kādu iespaidu guvāt, tiekoties ar bīskapu? Viņš bija svēts cilvēks! Nekad visā savā mūžā neesmu saticis otru tādu cilvēku kā viņš! Viņš sevi atdeva citiem. Dzīvoja nabadzīgi. Vienmēr pozitīvi, bez aizspriedumiem uzklausīja otru. Atceros bīskapa starojošo skatienu un dziļi labsirdīgās acis. Viņa audzināšanas metodes bija vienreizējas. Dažas no tām man palikušas tik dzīvā atmiņā, it kā tas būtu noticis vakar. Kādas lietainas dienas vakarā bīskaps no savas dzīves vietas ar kājām atnāca uz studentu māju, kurā bija izcēlušās nesaskaņas. Viņš nenāca, lai norātu, kā to studenti bija pelnījuši, bet lai pazemīgi aicinātu uz samierināšanos. Aicināja visus lūgties kopā ar viņu Jaunavu Mariju. Bīskapa vēlēšanās bija, lai viens latviešu students katru rītu ietu piekalpot viņam Sv. Misē. Ja kādam iznāca aizgulēties, tad bīskaps nāca pats modināt savu ministrantu. Vainīgais to neaizmirsa nekad. - Vai ir kādas īpašas, nozīmīgas atmiņas, ar kurām jums saistās bīskaps Sloskāns? Izstāstīšu īpašu gadījumu savā dzīvē, kur es saskatu bīskapa Sloskāna lūgšanas aizbildniecību pie Dieva. Četrdesmit gadu vecumā man bija divi asins izplūdumi smadzenēs, es ilgi nogulēju komas stāvoklī un biju paralizēts. Visi ārsti uzskatīja, ka nekļūšu vesels. 10 dienas atrados saldētavā. Bīskaps par mani lūdza Dievu un Jaunavu Mariju un notika mana izdziedināšana, ko ne es, ne citi mani kolēģi nevar medicīniski izskaidrot. Pēc trim mēnešiem atsāku strādāt savu ierasto darbu. Esmu pārliecināts, ka Bīskaps izlūdza Dievam manu veselību. Pēc izārstēšanās kļuvu citādāks: sabiedriskāks, priecīgāks, strādāju vēl vairāk. Attīstīju asins savākšanas centru, ar kuru es nodarbojos sestdienās un pa vakariem. Strādāju līdz septiņdesmit gadiem. - Ko esat no viņa mācījies? Kā jāizturas pret citiem cilvēkiem, īpaši tiem, kuri ir visnenozīmīgākie, jo visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Ka jāpaļaujas uz Dievu un uz Mariju. Ka jālūdzas, jo Dievs vienmēr uzklausa. Pat ja atbilde nāks vēlāk! - Ko Boļeslavs Sloskāns var mācīt mūsu sabiedrībai Latvijā? Vienu lietu. Viņš mums palīdzēs saprast, ka vienīgais glābiņš cilvēkiem ir ticība. Citādi iesim bojā, jo cilvēkam nav enkura… ! Priesteris Andris Marija Jerumanis Informatīvais izdevums "Nāc", Nr.29 |