Ivars Īviņš Kādu laiku celtniecībā palīdzējis Liepājas M. Lutera draudzē, un tur, remontējot griestus, kāda sieviete pareģojusi, ka, remontdarbiem nonākot līdz altārim, Ivars tikšot nokristīts. Tā arī noticis, kaut gan līdz šim lēmumam pagājis diezgan ilgs laiks. Pateicība mācītājam Raivo Biteniekam, ar kuru Ivaram izveidojušās labas attiecības. Kopā ar mācītāju Raivo un vairākiem citiem jauniem cilvēkiem bieži notika kopīgas lūgšanas, kur tika lūgts ekumēnisks rožukronis. Tas bija process un Ivara ticības ceļa sākums. Vērtējot notikušo, redzams, ka šajā ceļā nozīmīga loma ir Jaunavai Marijai. Tad pienācis brīdis, kad pieņemts lēmums konvertēties katoļu Baznīcā. Sieva Ineta drosmīgi sekojusi, bet tas nenācis viegli. - Tu izšķīries par šo soli piederēt katoļu Baznīcai un ģimene tev sekoja. Kāda, tavuprāt, ir tēva loma ticības jautājumos? Manuprāt, bērni uzticas un paļaujas uz vecākiem, jo viņi, neskatoties uz daudziem negatīviem piedzīvojumiem, ir gatavi atkal un atkal vecākus uztvert kā autoritāti. Bieži vien mēs cenšamies bērniem stāstīt – kā jādzīvo, tāpat arī par ticību, bet īstenībā jau viņi vairāk uztver to – kāds tu esi, kā un kam tu tici. Bērni mūs vēro gan baznīcā, gan mājās, kā arī situācijās, kurās mēs paši sev īsti nepatīkam. Tā ir praktiskā ticība, kurā atklājas tas, uz ko es reāli paļaujos. Bērni dzīves pieredzi mācās no vecākiem. Bieži vien vecāki nesaprot – kāpēc bērni pēkšņi izvēlas citu dzīves ceļu un sāk iet uz citu pusi, bet tas ir tādēļ, ka mēs sevi idealizējam. Izdomājam sev kādu ideālo tēlu, kuru bieži vien cenšamies pasniegt arī apkārtējiem, sākam ticēt, ka mēs jau esam tādi diezgan dievbijīgi, ticīgi, bet reālajā dzīvē var gadīties, ka ticība izšķīst pie paša mazākā šķēršļa. Bērns neskatās uz to, ko es gribu iztēloties, bet viņš vēro mani, kāds esmu patiesībā, un to viņš dara platām acīm. Tas aptver visas dzīves jomas, arī attiecības. Vai es mīlu savu otro pusi, vai ne? Bērni kopē vecāku uzvedības modeļus, pat ar prātu to neaptverot. Esmu novērojis to pats pie sevis. Ir lietas, kas manu vecāku ģimenē likās nepieņemamas, un es tās negribēju atkārtot, bet es to daru. Tajā vienīgi var palīdzēt Dieva žēlastība un tas, ka ir vēlēšanās ar sevi strādāt. Tas ir apburtais loks, no kura cilvēks pats saviem spēkiem nevar izrauties. Par to varam lasīt arī Bībelē. - Tavu ikdienas dzīvi mājās, ārpus tās un baznīcā vēro četri acu pāri. Ko nozīmē būt tēvam četriem bērniem? To varu uzlūkot kā procesu 22 gadu garumā, kas nav viendabīgs un taisns. Kad piedzima pirmie divi bērni, es jutu, ka mainos. Tas bija laiks, kad sākām apzināties Dieva esamību. Iedomājos – kā būtu, ja mani bērni sāktu pret saviem bērniem izturēties tā, kā es to darīju, esot bez pieredzes. Bet dzīvē tā ir iekārtots, ka mēs mācāmies no savām kļūdām, no pieredzes. Viena lieta ir mācīties augstskolā, bet ģimenē nepārtraukti varu mācīties iziet no sava egoisma. Tādā veidā, es domāju, Dievs mūs vēlas paglābt pašus no sevis. Egoisms nogalina mīlestību, kurā Dievs vēlas, lai mēs pieaugtu. Ja ļaujos šai mīlestības skolai, tad varu iziet no sava egoisma, bet to nevaru izdarīt ar savu spēku. Ģimenē ir visas iespējas augt mīlestībā un to praktiski lietot. - Kāda nozīme tavas mīlestības skolā ir piedošanai? Piedošana ir labākās zāles, bez kurām nav iespējams dzīvot. Kas ir nepiedošana? Tas ir aizvainojums. Savstarpējās attiecības bez piedošanas var saukt tikai par līdzāspastāvēšanu. Ja esmu aizvainots, tad esmu aizslēgts otram cilvēkam, attiecības tālāk nevar veidoties, kamēr netiek sperts piedošanas, izlīgšanas solis. Mēs varam teikt, ka esam piedevuši visai pasaulei, saviem ienaidniekiem, to ir grūti pārbaudīt, jo pasaule jau pie mums nenāk, bet tuvu cilvēku starpā piedošanai jābūt patiesai. Jo esi tuvāk ar kādu cilvēku saistīts, jo tas ir aktuālāk. Attiecībās svarīgi ir runāt, veidot dialogu, arī uzklausīt. Dialogs ir tas, kas piedošanu dara dzīvu un iespējamu. - Mēs dzīvojam situācijā, kad, no pasaules puses skatoties, nevaram ne par ko būt droši, bet ģimene – tā ir atbildība. Kā tu piedzīvo paļāvību, domājot par nākotni? Tas man ir aktuāli. Ideāli būtu, ka mana paļāvība uz Dievu būtu pilnīga. Es esmu atbildīgs par to, ko daru, bet varu un ieklausīties tajā, kas man būtu jāizdara. Paļāvība uz Dievu nav nekā nedarīšana. Es domāju, ka jācenšas būt redzīgam un dzirdīgam, pamanot citu cilvēku, ģimenes vajadzības. Tas otram cilvēkam palīdz atplaukt. Līdzīgi varu mācīties ieklausīties Dievā, kaut gan bieži gribas pie Viņa vērsties ar saviem monologiem, idejām un beigās vēl piebilst – es paļaujos, ka Dievs tieši tā arī vēlas kā es. Cilvēki dzīvē meklē drošību, grib redzēt, kur spert nākamo soli. Pēdējā laikā esmu domājis par Izraēla tautas maldīšanos tuksnesī, kur viņi nezināja – ko ēdīs un ko dzers nākamajā dienā. Tā es skatos uz paļāvību – nezinu, kas būs rīt, bet cenšos šodien darīt to, ko spēju, nekrājot pilnas noliktavas rītdienai. Šī nedrošība cilvēku dara modrāku. - Kas tavā skatījumā ir tas, kas mūsdienās visvairāk grauj Dieva ieceri attiecībā uz ģimeni? Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā. Reklāmas mums piedāvā tik daudz lietas, kuras izmantojot varam gūt it kā drošību. Cilvēku attiecībās arī iezogas šī vēlme patērēt otru cilvēku. Viens skatās uz otru ar domu – kā es varētu viņu izmantot. Daudzi cilvēki arī dzīvo, balstot savas attiecības uz savstarpēju izmantošanu. Bez Dieva žēlastības arī ir grūti uzlūkot otru cilvēku un domāt – kā es viņam varētu kalpot. Ja dzīvojam ar mērķi iemācīties mīlēt, tad tas bieži vien ir sāpīgi, bet tas, kas sāp, tas ir dzīvs. Foto: Ivars Īviņš (pirmais no labās) kopā ar sievu Inetu, viņas vecākiem un bērniem - Kasparu, Ievu, Annu un Katrīnu Kristaps Gēbelis Šogad apritēs 17 gadi. Kristīts Nīcgales baznīcā agrā bērnībā. Vecmāmiņa, būdama ļoti dievbijīga, daudz stāstījusi par Dievu. Viņa arī iepazīstinājusi ar Nabadzīgā Jēzus Bērna māsām Liepājā, kur Kristaps bieži iet lūgties rožukroni. Kopš dzīvo Liepājā, apmeklē arī svētdienas skolu. - Tu vēl joprojām apmeklē svētdienas skolu, saki – vai to dari brīvprātīgi?  Mani neviens nespiež to darīt. Svētdienas skola man vairāk ir tā vieta, kur satiekos ar sava vecuma kristiešiem, zināšanas ir otrajā vietā. Šeit gūstu atbalstu. Tāpēc arī pagājušajā gadā centos apmeklēt tematiskās tikšanās trešdienās, šogad diemžēl aizņemtības dēļ to vairs nevaru. Priecājos, ka mans draugs ir kristietis, kaut arī nav katoļu ticībā, bet mēs varam runāt par jautājumiem, kas svarīgi kristiešiem.
- Kā tu jūties kā kristietis skolā starp saviem vienaudžiem? Mani klasesbiedri daudzi ir kristīti, bet viņi nezina – kurā baznīcā. Sāpīgi redzēt, ka viņi baznīcu apmeklē tikai dažas reizes gadā, bet par ticības jautājumiem spriež, it kā būtu zinoši. Man tas nepatīk. Es gribētu iejaukties, bet nezinu – kā? Kopš esmu saņēmis Iestiprināšanas sakramentu, jūtu, ka manī ir spēks to darīt. Pirms tam šādas vēlmes nebija, bet nu mana ticība ir kļuvusi stiprāka. - Tu divus gadus no Liepājas esi devies svētceļojumā ar kājām uz Aglonu. Vai tagad, atskatoties uz šo laiku, vari teikt, ka ceļā kaut kas tevī ir mainījies? Noticis ir ļoti daudz, bet varu teikt, ka vislielākās izmaiņas bija pēc pirmā svētceļojuma, jo pēc atgriešanās mājās Svētās Mises apmeklēšana man vairs nešķita kā pienākums, tagad man tā ir vajadzība. Tagad katru svētdienu un lielos svētkos cenšos būt baznīcā. Pēc skolas beigšanas domāju doties uz Jelgavu, kur gribu mācīties informātiku. Zinu, ka tur katoļu draudzē ir aktīvi jaunieši, arī tas mani piesaista, jo jau pēc pirmā svētceļojuma jutu, ka gribu vairāk iesaistīties Baznīcas dzīvē. - Svētais Jāzeps ir tēva paraugs ikvienam vīrietim, vai esi domājis – kāds tēvs tu gribētu būt saviem bērniem? Es gribētu būt labs, tāds, kāds ir mans tētis. Mana tēta rūpes par ģimeni ir paraugs man. Es vēlētos līdzināties viņam, protams, kaut ko nedaudz mainīt un pielikt no sevis. Pēteris Teivāns Dzimis Latgalē, netālu no Daugavpils, katoļticīgā ģimenē, mācījies Krāslavā. Vēlāk darba meklējumos 1960. gadā ar savu sieviņu ieradies uz dzīvi Liepājā, kur šobrīd sv. Jāzepa draudzē kalpo kā sakristians. - Kā sākās kalpošana par sakristianu Liepājas sv. Jāzepa draudzē? Pirms 3 gadiem, kad kopīgi atzīmējām bīskapa Vilhelma Lapeļa dzimšanas dienu, tikāmies pie galda un tad viņš mani aicināja. Domāju – es taču nemāku tā skaisti lasīt, bet tad tiku iedrošināts, ka ne jau man pašam būs jālasa, to varēšu uzticēt draudzes locekļiem. Tā arī piekritu. Savu padomu man neliedza priesteris Toms, kā arī semināristi Andris un Jānis. Esmu pieradis visu laiku strādāt, kustēties, tādēļ priecājos, ka tagad pēc 35 darba gadiem „Liepājas metalurgā” varēju sākt katru dienu kalpot baznīcā pie altāra. Šī kalpošana vairāk prasa tieši garīgu piepūli un svētku dienās, kad ir trīs Svētās Mises, jūtu nogurumu. Pārdzīvoju par to, lai visas lietas atrastos savās vietās, dažreiz jau kaut kas aizmirstas arī. - Kādas īpašības būtu nepieciešamas, piekalpojot pie altāra?  Jābūt uzmanīgam, jāatceras ļoti daudzas lietas. Svarīga ir arī nopietnība, lai visu varētu izpildīt pēc iespējas labāk. Kad varu, skatos televīzijā pārraides no Polijas un vēroju – kā tur piekalpo Svētajās Misēs, arī Rīgā – Jēkaba katedrālē. Man patīk savu pienākumu veikt ar atbildību. Ja es nedomātu, ka Dievam ir vajadzīga mana kalpošana, tad es pie altāra nestāvētu.
- Tavai draudzei aizbildnis ir svētais Jāzeps, vai viņa palīdzību kādreiz lūdz ikdienā? Jā, trešdienu rītos vienmēr piedalos litānijas lūgšanā pie sv. Jāzepa altāra. Andris Klestrovs Andris ir kristīts 1997. gadā. Kopš bērnības pavadījusi iekšēja pārliecība par to, ka jābūt kaut kam vairāk par šo dzīvi. Meklējumi bijuši raibu raibie, jo audzis ģimenē, kur par kristietību nerunāja. Andris iepazinies ar visdažādākajām austrumu tradīcijām, visām iespējamām un neiespējamām kristiešu konfesijām, sektām. Katoļu Baznīcā ievedusi sv. Terēze no Lizjē, jo lasīta grāmata „Kādas dvēseles stāsts”. Grāmata bieži likta malā, jo licies, ka tāda ticība ir neiespējama, pat neprātīga, tomēr vienlaikus radusies pārliecība, ka ceļš pie Dieva nav tikai paša meklējumi, arī Dievs meklē un attiecības ar Viņu var būt personiskas, intīmas, nevis tikai abstraktas, idejas līmenī. - Kā ticība Dievam palīdz attiecību veidošanā ģimenē?  Esmu Dievam ļoti pateicīgs, ka abi ticam vienam Kungam, varam kopā lūgties, neslēpjoties un nekaunoties viens no otra. Noteikti tieši ticība ir tā, kas palīdz veicināt savstarpēju sapratni, kas māca piedot, ja iznāk kāds strīds, māca ieklausīties otrā. Mīlestība pret Dievu neizbēgami piepilda ar mīlestību pret cilvēku, kas ir līdzās. Notiek arī pretējais, savstarpēji strīdi ģimenē mani attālina no Dieva, tie lūgšanu padara smagu, pilnu ar kaunu par savu paša nekrietnību.
- Kā jūs abi ar sievu Inesi ģimenē pieņemat lēmumus? Parasti jautāju Inesei, ko viņa domā, bet, tā kā es esmu tas lielais runātājs un demagogs, tad parasti notiek tā, kā gribu es. Dažreiz jau uzklausu arī sievas viedokli. - Sv. Jāzeps ļoti daudz upurēja ģimenes labā, ko iznāk upurēt tev? Ik dienu jau nākas kaut ko upurēt, atteikties no daudzām lietām, pie kurām biju pieradis, dzīvojot viens. Patiesībā tie visi ir sīkumi, salīdzinot ar lielo ieguvumu – man līdzās ir cilvēks, kuru mīlu un kurš mīl mani. - Kas ir tavs tēva paraugs? Ar to ir tā grūtāk. Bērnībā un jaunībā pret tēvu neloloju īpaši siltas jūtas, un arī ne uz vienu citu cilvēku neraudzījos kā uz tēva paraugu. Patiesībā to, kas ir tēvs, mācījos saprast pamazām, veidojot savas attiecības ar Dievu, kurš ir mūsu visu tēvu patiesais paraugs. Iepazīstot Dievu, pamazām sāku saprast un iemīlēt arī savu tēvu. Esmu pamanījis, ka bieži atkārtoju tās lietas, ko kādreiz nosodīju un nepieņēmu savā tēvā, tas arī liek labāk saprast viņa rīcību. Es apzinos, ka cilvēku veido vide, mēs atkārtojam savu vecāku kļūdas, tas ir loks, no kura var palīdzēt izkļūt tikai ticība Dievam. Tas nevar notikt vienā dienā, bet pamazām, ieguldot lielu piepūli un darbu. Materiālu sagatavoja Ieva Liede
"Nāc", Nr. 30 |
;)
;)
;)