Tas, kurš ir iepazinies ar Evaņģēlija tekstu, uzreiz var pateikt, ka pie visa vainīgi tirgotāji svētnīcā. Viņi apgānīja Dieva templi. Lūgšanu nams tika pārvērsts tirdzniecības centrā. Kāds nāk, lai lūgtos, bet cits — lai nopelnītu. Tuvojās jūdu Pashā svētki, un, protams, tur bija jo daudz svētceļnieku. Bet ko viņi ieraudzīja, iegājuši svētnīcā? Iedomāsimies sevi tā laika svētceļnieku vietā. Kāda būtu mūsu reakcija, ieraugot tādu attieksmi pret Dievu? Ikviens no mums droši vien justos aizskarts, to redzot, bet kāds varbūt izjustu tādas pat dusmas kā Jēzus. Bet kāpēc gan mēs aizmirstam, ka mūsu miesa ir mūsos mītošā Svētā Gara templis? (sal. 1 Kor 6, 19) Cik bieži mūsu nemierīgajā ikdienā mēs apgānām šo templi? Mēs paši, ne tirgotāji, ne naudas mijēji, bet gan mēs paši! Un kāpēc mūsos nepamostas dusmas pašiem pret sevi? Cik bieži mēs dusmojamies uz cilvēkiem, ieņemot tiesneša lomu! Ir viegli tiesāt, neņemot vērā savas kļūdas, nepamanot savu nepareizo rīcību. Bet pienāks taču diena, kad mēs paši stāsimies tiesas priekšā. Un tāpēc ne rītdien, ne nākamnedēļ, bet jau šodien mums ir jāaizdomājas, kādus mūs redz Dievs. Ir grūti sevi vērtēt, grūti mainīt ierasto dzīves ritmu. Tad iedomājieties, kā sportisti gatavojas Olimpiskajām spēlēm. Zelta medaļas dēļ sportisti ir gatavi uz visu. Gatavošanās ilgst nevis dienu vai nedēļu, bet gan daudzus gadus. Un tas viss tikai zelta medaļas dēļ, slavas dēļ, par kuru aizmirsīs jau nākamajās paaudzēs. Mums, kristiešiem, savukārt ir jāpieliek visas pūles, lai būtu kopā ar Dievu. Katrs mēs ļoti labi zinām, ko drīkst un ko ne. Visi zinām baušļus, taču interesants ir paradokss, ka mēs tos neņemam vērā kārdinājumu brīžos. Kāds teiks, ka cilvēks ir vājš. Kāds norādīs uz pirmo cilvēku Ādama un Ievas piemēru, kuri arī grēkoja. Bet tas taču nav attaisnojums, lai mēs regulāri ļautos kārdinājuma varai! Ņemsim par piemēru grēksūdzi. Ir tādi cilvēki, kuri regulāri iet pie grēksūdzes un cenšas mainīties, un ir citi, kas turp dodas reizi gadā. Kāds atkal, padevies ļaunā gara kārdinājumam, pat necenšas ar to cīnīties, jo tā dzīvot ir vieglāk. Atgriezīsimies pie šodienas Evaņģēlija lasījumā aplūkotās situācijas. Jēzus dusmojas, jo templī, kur ir vieta lūgšanām, cilvēki meklē izdevīgus darījumus, aizmirstot par Dievu. Vai arī mēs nelīdzināmies šiem ļaudīm? Kāpēc visu pārējo attieksme pret šiem tirgotājiem bija pilnīgi mierīga? Visi jau bija pieraduši vai arī negribēja lieku strīdu? Varētu vilkt paralēles starp tā laika svētceļnieku reakciju, ieraugot noniecināto templi, un mums — mūsdienu kristiešiem. Kā mēs attiecamies pret grēku? Bieži vien tāpat kā svētceļnieki, kas toreiz ieradās templī un mierīgi pieņēma apstākļus, kādi tur bija, arī mēs padevīgi pieņemam visu. Taču Dievs no mums gaida ko citu. Mums ir dāvāta izvēles brīvība. Piemēram, ik dienu mēs izvēlamies, vai teikt taisnību, vai dzīvot nepatiesībā. Katru dienu mēs esam izvēles priekšā — sagrēkot vai cīnīties ar grēku. Mūsu miesa ir Svētā Gara templis. Rūpēsimies par šo templi, lai tas kļūtu par lūgšanu namu un nevis tirgošanās vietu. Priesteris Pāvels Turonoks, Daugavpils
"Mieram tuvu" 2006.g.marts
Foto: catholicculture.org | 
