Palasīsim...  Liecības

“Esmu īsta lauku meitene, dzimusi Liepājas rajona pilsētiņā Vaiņodē. Bērnībā abas ar māsu darījām visus lauku darbus, pirms skolas gājām mammai palīgā lopus kopt. Arī trīsdesmit grādu salā, kas toreiz ziemā bija norma. Bērnībā esmu varējusi tik ļoti daudz izturēt un darīt, bet tagad bieži vien iestājas vājums, zināma izlaidība... Bet šī laukos gūtā pieredze man palīdzēja ātri un viegli iejusties Ievas tēlā “Likteņa līdumniekos”.

Mans tētis nācis no Krievijas dienvidiem, kur arī pagāja bērnības vasaras – starp vīnogulājiem, lasot dārzā aprikozes, peldoties kalnu upē, sildoties saulītē... Tikko, mēģinot “Hotel Kristina” (Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna muzikālais iestudējums Nacionālajā teātrī), runājām par barikādēm, atcerējāmies tos laikus. Biju ārkārtīgi pārsteigta, kādu lielu emocionālu vilni tas manī uzjundīja! Vienmēr esmu zinājusi, ka, ja nebūtu padomju varas, nebūtu bijusi arī es. Manī ir tās divas puses – viena latviskā, jo mammas ģimene ir ar stabilām, latviskām vērtībām, otra - esmu puskrieviete, un patiesībā lepojos – aktrises temperaments man ir no tēta. Viņam gan bija grūti noticēt, ka es varētu būt aktrise, tētis nomira, tā arī nepiedzīvojis manu profesionālo veiksmi. Bet zinu, ka viņš skatās no debesīm, no mākoņu maliņas!

Bieži vecāki, savu ilūziju un iedomu pārņemti, maina bērnu patieso būtību, viņu aicinājumu no Dieva. Šajā ziņā mani vecāki bijuši gudri, nekad neko nav lieguši, par to viņiem paldies!

Manā ģimenē, kā jau padomju laikos, par Dievu nerunāja. Tomēr cik es sevi atceros, mani tas ir interesējis un vilinājis. 18 gadu vecumā satiku kādu puisi, kurš bija kristietis. Ar viņa palīdzību ieguvu savu pirmo Bībeli, kas man ir vēl šodien. Mācījos Liepājas Teātra studijā un katru vakaru lasīju Jauno Derību. Jutu, ka esmu uz kāda ceļa, zināju, ka gribu kristīties. Zināju no 18 gadiem līdz 30, kad to patiešām izdarīju. Vienkārši nebija neviena, kas paņem aiz rokas un pieved pie avota.

Tad, 1999. gadā, iestudējām Liepājā “Kaupēnu”. Jutu nepieciešamību pēc lūgšanām, jo bija ļoti grūti, smags posms manā dzīvē. Starp mēģinājumiem gribēju aiziet uz baznīcu un palūgties, vienīgā atvērtā izrādījās katoļu baznīca. Tā sāku ietu uz Jāzepa katedrāli, nevis uz Sv. Misi, bet tāpat dienas brīvajā laikā. Kad gāju uz pirmizrādi, noliku baznīcā svecītes. Reiz, dodoties mājās, nez no kurienes galvā iezagās doma – kāpēc nevarētu kristīties katoļu Baznīcā? Lie­pājas ka­to­ļu sko­lā to­reiz di­rek­to­re bi­ja ma­na bērnības skolotāja. Jautāju viņai, kas ma­ni va­rētu sa­ga­ta­vot kris­tī­bām. Pie­kri­tu do­ties pie klos­ter­mā­sām. Kad pir­mo rei­zi gā­ju uz Na­ba­dzī­gā bēr­na Jē­zus klos­te­ri, bi­ju ļo­ti no­bi­ju­sies, jo to­reiz ne­pa­zi­nu ne­vie­nu pries­te­ri vai mūķe­ni – bi­ja ne­lie­la ne­iz­prat­ne, bi­jība, mēģināju iz­prast šos cil­vē­kus. Mā­sas bi­ja ļo­ti laip­nas un pie­ņē­ma ma­ni. Viņas vēl ar­vien man ir lie­las drau­dze­nes, ļo­ti liels at­balsts. Vien­al­ga, cik man grū­ti, lai cik es bū­tu grēcī­ga, zi­nu, ka vi­ņas ma­ni uz­klau­sīs, sa­pra­tīs, pa­līdzēs un at­bal­stīs. Es­mu Die­vam pa­tei­cīga par to!

Lai­kā, kad ga­ta­vo­jos kris­tī­bām, bi­ja skaists ga­dī­jums. Baz­nī­cā ir ār­kār­tī­gi skais­ta tra­dī­ci­ja – tie, kas nav kris­tī­ti, nav ka­to­ļi, vai arī nav svēt­da­ro­ša­jā žē­las­tī­bā, Mi­ses lai­kā var iet pie pries­te­ra pēc svē­tī­bas, uz­lie­kot ro­ku uz krei­sā ple­ca. To­reiz aiz­gā­ju pir­mo rei­zi, ma­ni svē­tī­ja uz Lie­pā­ju at­brau­ku­šais pr. An­dris Kra­va­lis. Man tas bi­ja tik ār­kār­tīgi liels pār­dzī­vo­jums! Jo mēs ne­viens pa­tie­sī­bā ne­esam tik stiprs, lai mums ne­bū­tu va­ja­dzī­ga Die­va žē­las­tī­ba. Ta­jā mir­klī sa­ju­tos kā mazs bērns, ju­tu, ka par ma­ni kāds lūdz! Līdz­īga iz­jū­ta pār­ņē­ma arī kris­tī­bās, 2000. ga­da Liel­die­nās. Gri­bē­tos to pa­tu­rēt kat­ru dzīves mir­kli, kat­ru se­kun­di, bet diem­žēl, tā ne­no­tiek...

Nav me­lots, ka ti­kai tad, kad cil­vē­kam ir grū­ti, viņš mek­lē Die­vu. Sva­rī­gi pēc tam arī prie­kos Vi­ņu ne­kad ne­aiz­mirst! Sā­ku klau­vēt, kad man bi­ja sma­gi, Viņš man arī uz­reiz at­da­rīja. Dau­dzu cil­vē­ku dzī­vē tas ne­maz nav tik vien­kār­ši. Kad man ne­kris­tie­ši diez­gan sar­kas­tis­ki pra­sa: “Nu, bet kas tas ir – tā ti­cība?” - tad es tie­šām sa­pro­tu – tā ir žē­las­tī­ba, ko es pat ot­ram ne­māku iz­skaid­rot. Man vien­kārši tā ir sir­dī! Tas ne­no­zī­mē, ka pa­ti es­mu eņģe­lis, tāpat kā jeb­kurš cits, es­mu lie­la grē­ci­nie­ce, bet ap­zi­ņa, ka tev ir kur glāb­ties – tā ir lie­la Die­va dā­va­na!

Man, tā­pat kā vi­siem, ir mir­kļi, kad Dievs klu­sē – tu esi iz­mi­su­mā, bet Viņš vien­al­ga klu­sē. Pa­iet di­vas trīs die­nas, un tu sa­pro­ti, ka Viņš var­būt grib pa­klu­sēt vai arī teikt, ka tev jā­pak­lu­sē. Gan jau Dievs at­bil­di dos, bet mēs esam ne­pa­cie­tīgi.

Evaņģē­li­jā ir teikts, ka jā­nes gais­ma vi­siem cil­vē­kiem, bet daž­reiz līdz ar to cil­vē­ki aiziet no ta­vas dzīves... Ir kā­da baz­nīcās no­pēr­ka­ma grā­ma­ta – “Sie­vie­tes aici­nā­jums”. Tā man, 35 ga­dus ve­cai sie­vie­tei, ak­tri­sei, pa­līdz sastapties pa­šai ar se­vi, liek do­māt par sa­vu iden­ti­tā­ti un aici­nā­ju­mu. Grā­ma­ta ne­jau­ši no­nā­ca kāda man ļo­ti tu­va cil­vē­ka ro­kās, kurš, to iz­la­sījis, tei­ca: sie­vie­ti, ku­ra do­mā šā­di un la­sa šā­du grā­ma­tu, viņš mīlēt ne­var... Kaut kāds krusts ta­jā vi­sā ir.

Jau dažus mē­ne­šus dzīvo­ju Rīgā. Šis laiks nav bi­jis viegls. Dzīvo­jot Lie­pājā, ga­rī­gu­mam at­liek daudz vai­rāk lai­ka. Liel­pil­sē­ta te­vi iz­sūc, pra­sa lie­lā­ku spē­ku un pie­pū­li, lai ne­ap­mal­dītos ša­jā rit­mā un mil­zī­ga­jā bur­zmā. Dzī­vo­jot ar kris­tīga­jām vēr­tībām, ir daudz vieg­lāk ne­pa­zau­dē­ties, ne­iz­kust ma­sā. Ak­tie­ra pro­fe­si­ja ša­jā zi­ņā ir ļo­ti sli­de­na, ir ļo­ti vieg­li se­vi pa­zau­dēt. Ie­mie­so­jies ci­tu cil­vē­ku si­tu­āci­jās, ur­ķē­jies kā tāds psiho­logs. Ne­kur jau tās do­mas ne­pa­zūd, bet pa­liek prā­tā. Tas nav ap­zi­nā­ti, bet tu vairs ne­at­šķir, kad spē­lē un kad esi pats. Man ļo­ti pa­līdz Mi­ses, tās vien­kār­ši at­griež ma­ni ... pie ma­nis. Ai­ze­ju baz­nī­cā, no­stā­jos ko­rī, no­dzie­du sla­vas dzies­mas Die­vam un sa­pro­tu, cik viss ir vien­kār­ši, cik sīks ir viss, kas mūs uz­trauc ik­die­nā. Mū­žī­ba priekšā ta­ču ir tik ga­ra, tik lie­la! 

Lo­ti bie­ži il­go­jos sēdēt uz Die­va plauk­stas. Tas ne­no­zī­mē, ka gri­bu mirt, bet brīžiem šķiet – ma­na dzīve ir tik ne­sa­pro­ta­ma un ne­iz­pro­ta­ma, ka vien­kārši gri­bas būt pie Vi­ņa. Pa­ra­dī­zi ie­do­mā­jos kā vie­tu, kur ek­sis­tē­tu viss, ko Dievs ra­dījis, un cil­vēks ar vi­su to bū­tu ab­so­lū­tā mie­rā un har­mo­ni­jā. Gri­bi dzir­dēt se­no mū­zi­ku – tā jau skan, gri­bi slē­pes un snie­gu – tie jau ir tur, gri­bi pa­rau­dāt mam­mai klē­pī – da­ri to un mam­ma ir tur. Bet pats gal­ve­nais – at­ras­ties Die­vam uz plauk­stas. Tad ir tik la­bi, ka vairs ne­maz ne­va­jag se­no mū­zi­ku un snie­gu...”