Viņš ir arī Teoloģijas un Bībeles egzegēzes fakultātes vadītājs Mikolaja Kopernika Universitātē Toruņā, Polijas teologu žurnāla Collectanae Theologica galvenais redaktors, Polijas Episkopāta komisijas loceklis jautājumos par dialogu ar judaismu, Polijas Bībeles Biedrības priekšsēdētājs. Pr. V. Hrostovskis: Ja avīzes par kaut ko ziņo izceltiem burtiem un pirmajās lappusēs, tad vai nu patiešām tiek runāts par kaut ko svarīgu, vai ko tādu, kas ir visai maznozīmīgs, bet tomēr var kļūt par ko svarīgu sabiedriskajā apziņā, jo to vēlas izdevēji un redaktori. Informācija par zinātniskajiem atklājumiem avīžu pirmajās lappusēs nonāk tad, kad atklājumi skar, piemēram, medicīnas, bioloģijas, fizikas vai astronomijas jomu, toties reti - reliģiju vai teoloģiju. Pirmais jautājums, kas nāk prātā saistībā ar ziņojumiem par sensacionālo Jūdasa evaņģēlija atklāšanu, ir jautājums par to, vai šis atklājums ir autentisks. Nepieciešams noteikt, vai mums patiešām ir darīšana ar oriģinālu, vai veiklu viltojumu, kura nolūks ir kalpot kādai ideoloģijai. Tas, ka kāds atklājums tiek eksponēts avīzē, vēl nepierāda, ka šis atradums ir oriģināls. Pēdējos gados avīžu virsrakstos bieži parādījusies informācijas par dažādiem atklājumiem Bībeles arheoloģijas jomā. Drīzumā tomēr izrādījās, ka tie ir falsificējumi. Dažreiz šo viltojumu mērķis bija finansiāla rakstura labumi, biežāk tomēr to uzdevums bija mākslīgi raisīt teoloģiskas diskusijas, izplatīt pret kristīgo ticību vērstas šaubas. Viela pārdomām ir arī tas, ka šāda veida ziņojumi parasti skar kristīgās ticības jautājumus, it īpaši tās katoliskajā variantā. - Kas tie bija par atklājumiem? Šķiet, ka visskaļākais pēdējos gados bija paziņojums par tā saucamā Jēkaba osuārija atrašanu. Osuārijs ir parasti no akmens izgatavota skrīne, kurā senos laikos, saskaņā ar semītu apbedīšanas tradīciju, kādu laiku pēc cilvēka nāves tika salikti viņa kauli. Tādus osuārijus bieži rotāja grebti uzraksti. Tika izplatīti paziņojumi, ka ir atrasts Jēkaba, Jāzepa dēla, Jēzus brāļa – tāda bija inskripcija – osuārijs. Šis atradums nekavējoties tika sasaistīts ar Jaunajā Derībā minēto Kunga brāli. Bija iespējams noprast, ka runa ir par Jēzus asinsbrāli, un ja tā, tad radās secinājums, ka Jēzus nāca pasaulē visparastākajā ebreju ģimenē un parastos apstākļos, ja jau tam bijuši brāļi. Tas liecinātu, ka Marijas, Jēzus Mātes, mātišķība ne ar ko neatšķiras no katras citas sievietes mātišķības. Nav jāskaidro, ka tas bija slēpts uzbrukums mūsu ticības pamatpatiesībai par Jēzus jaunavīgo ieņemšanu. Tāpat dažos Polijas plašsaziņas līdzekļos tika pievienota ideoloģija, ka tas, lūk, ir sensacionāls atklājums, kurš apstiprina Jēzus cilvēciskumu. Šis Osuārijs būtu pierādījums tam, ka Jēzus, dzimis un dzīvojis parastā ģimenē, tieši tādēļ ir katra cilvēka brālis. Informācija par osuāriju tika popularizēta plašsaziņas līdzekļos. Vēl vairāk, tika iekārtota milzīga izstāde Toronto, kur šis atradums bija galvenais “eksponāts”. Izstādi aplūkoja simtiem tūkstošu apmeklētāju un ar to tika nopelnīts milzum daudz naudas. Kad eksperti, Bībeles arheologi, seno laiku vēsturnieki ar vien skaļāk pieprasīja neatkarīgu atraduma ekspertīzi, tūdaļ pēc izstādes eksponāts pēkšņi tika pilnīgi iznīcināts, sadauzīts, tātad, tā izpētīšana netika atļauta. Drīz vien parādījās lakoniska informācija, ka tas bijis viltojums, taču, izņemot skopu atvainošanos izstādes apmeklētājiem, neviens vairs neturpināja to plašo diskusiju, kādu sākumā tik cītīgi mēģināja izraisīt. Šis incidents negāja secen arī Polijai. Franču vēsturnieks Andrē Lemērs Krakovā nolasīja lekciju, kur aizstāvēja šī atraduma autentiskumu. Par to izteicās arī citas autoritātes, secinot, ka inskripcija rada teoloģiska rakstura grūtības. Tostarp osuārijs izrādījās visparastākais viltojums, bet diskusija tika iesākta vien tādēļ, lai pārbaudei pakļautu vienu no kristīgās ticības balstiem. - Tā laikam nav vienīgā pēdējo gadu sensācija? Otrs piemērs. 2004.gada augustā Gazeta Wyborcza publicētais paziņojums, ka Ain Karim teritorijā Jeruzalemes rietumu priekšpilsētā, ir atrasta grota, par kuru tās atklājējs autoritatīvi apgalvoja, ka tā bijusi vieta, kur kristīja Jānis Kristītājs. Fotogrāfijās tika parādītas trepes, kas veda uz senu mikvu, tātad uz ebreju rituālu apmazgāšanās vietu. Lai celtu šī atklājuma nozīmības statusu, tika par Jēzus klātbūtni šajā vietā. Tāpat avīze ziņoja, ka lielā interesentu pieplūduma dēļ grotas priekšā esot norīkots policists. Drīzumā informācija par grotu pazuda no avīžu slejām. Dažus mēnešus pēc šo atklājumu paziņošanas biju Svētajā Zemē, biju arī Ain Karim, kur jautāju pēc šī grotas. Neviens no apjautātajiem man nespēja to parādīt. Viltojumu skaitu vairo tas, ka viltotāji un šo viltojumu propagandētāji netiek sodīti. Eventuālajās atvainošanās runās neviens vairs nerunā par teoloģiskām, pasaules uzskata un morālām sekām, kādas šie falsifikāti var izraisīt. Tāpēc arī tagad atturīgi jāizturas pret ziņojumiem par it kā atrasto Jūdasa evaņģēliju. - Kāds ir Jūsu viedoklis par “Jūdasa evaņģēlija” atklājumu? Ja šim atradumam ir jākļūst par pētījumu un, tostarp teoloģisko, debašu priekšmetu, tad tas, pirmkārt, jāpakļauj dziļai un profesionālai analīzei, kas būtu neatkarīga un brīva no jelkādiem politiskiem un ideoloģiskiem iespaidiem. Tādas profesionālas analīzes līdz šim ir trūcis, nereti to zinātnieku autoritāte, uz kuriem atsaucas plašsaziņas līdzekļi, ir visai apšaubāma. Tāpēc nevaram paļauties uz viņu spriedumiem un vērtējumiem. Arvien biežāk mums nākas saskarties ar kuriozām situācijām: tiek izplatīta informācija par kādu atradumu un ar to mēs tiekam virspusēji iepazīstināti. Pēc tam zinātniekiem, arī teologiem un vēsturniekiem, tiek lūgts paskaidrot, kādos punktos šī informācija nesaskan ar norādītā laika posma klimatu, atmosfēru un citiem nosacījumiem. Tāda stratēģija ir pārpratums un pat zinātnes instrumentalizācija! Arheologa un vēsturnieka darbs ir saistīts ar to, lai katrs atradums tiktu precīzi pamatots un aprakstīts – sākot ar vietu, no kuras tas nāk, personām, kas to atrada, līdz profesionāliem pētījumiem, izmantojot vismodernākās zinātniskās procedūras, metodes un tehnikas. Tikai tad, kad esam droši, ka tas ir kas patiešām oriģināls, varam uzsākt debates par šī atraduma saturu un nozīmi. - Vai saistībā ar “Jūdasa evaņģēlija” atklājumu sniegtie fakti ir pietiekoši? Jūdasa evaņģēlija atrašanas apstākļu un tālākā likteņa avīžu aprakstos pietiktu piedzīvojumu filmu scenārijam. Iespējams, ka drīzumā tāds arī taps… Kā atrašanas vieta tiek uzradīta al Minya pilsētas apkārtne Vidusēģiptē. Tā ir neparasti gleznaina vieta pie Nīlas, netālu no El Amarna, slavenās faraona - reformatora Ehnatona sēdekļa un kādreizējās senās Ēģiptes galvaspilsētas. Reti tur nokļūst tūristi un pētnieki. Labi pazīstu šo apkārtni; patiesi, tur ir daudz grotu. Taču tieši šis fakts var nozīmēt, ka viss notikums ir veikli safabricēts. Tiek apgalvots, ka rokraksts vispirms parādījās Kairā, vēlāk nonāca ASV, kur to glabāja ledusskapī un seifā. Pirmajā acu mirklī šķiet, ka šī vēsture ir pārāk krāsaina, lai būtu ticama. - Kā tad vajadzētu reaģēt uz tāda veida atklājumiem? Ar vērtējumu un spriedumu formulēšanu ir jāpagaida, kamēr neatkarīgi un godprātīgi eksperti apstiprinās dotā atraduma autentiskumu. - Vai plašsaziņas līdzekļos minētie to zinātnieku uzvārdi, kuri pētīja dokumentu, Jums ir pazīstami? Jau gadiem ilgi nodarbojos ar Bībeles arheoloģiju, taču ne viens no citētajiem uzvārdiem man nav zināms. Vietējās augstākajās mācību iestādēs, kādu ASV ir simtiem, vienmēr var atrast zinātnieku, kurš pateiks to, ko žurnālisti vēlas dzirdēt. Vienīgā nopietnā firma, kas ir sasaistīta ar rokrakstu, ir National Geographic, taču tas ir populārzinātnisks laikraksts. Ja runājam par vēsturisko un arheoloģisko pusi, tad nezinu, vai redaktori ir veikuši visu iespējamo, lai iegūtu atbilstošu speciālistu spriedumus. Bez tam iespējams, ka arī žurnāla redakcija ir tikusi maldināta. Šī lieta ir ļoti līdzīga informācijai par tā saucamā Jēkaba osuāriju fabricēšanu. Toreiz tik prestižs bībeliski-arheoloģisks žurnāls kā Biblical Archaeology Review tāpat tika maldināts, pēc tam galvenais redaktors atvainojās, ka ievietoja informāciju bez attiecīga novērtējuma. Apgalvojumi, ka speciālisti no Šveices vai ASV ir pētījuši manuskriptu, ir nepietiekoši. Mums ir jāzina viņu personu dati, kā arī viņu pieņemto pētījumu procedūras un to rezultātu sīks pārskats. Ekspertīzei ir jābūt ticamai katrā tās aspektā, parakstītai un salīdzinātai ar citām ekspertīzēm. Ar vienas pētījuma komandas izveidošanu, kas nonāk līdz noteiktiem secinājumiem, nepietiek. Mūsdienu zinātni ļoti spēcīgi iespaido politika un tā tiek pakļauta ideoloģizācijai. Tikai godprātīga analīze var apstiprināt teksta autentiskumu un datējumu. - Un kā tad rīkoties? Tad var un vajag attiekties pret šiem ziņojumiem nopietni un ņemt vērā, ka Bībeles arheoloģijā sensacionāli atklājumi ir bijuši. Šajā gadījumā mums būtu darīšana ar kāda apokrifa raksta fragmentu vai fragmentiem, kādi lielā skaitā tapa kristīgās ēras pirmajos gadsimtos. Vispirms jāpievērš uzmanību seno laiku apokrifu dabai, tapšanas mērķim un raksturam, kā arī autoriem un adresātiem. Apokrifiskie evaņģēliji tapa uz četru kanonisko Evaņģēliju - sv. Mateja, Marka, Lūkasa un Jāņa - pamata. Kanoniskie Evaņģēliji tika uzrakstīti I gadsimta otrajā pusē. Vecākais, visticamāk, ir sv. Marka Evaņģēlijs vai varbūt Mateja, bet ne tajā versijā, kādu pazīstam – grieķu, taču aramiešu vai ebreju, savukārt visjaunākais ir sv. Jāņa Evaņģēlijs. Kanoniskie Evaņģēliji stāsta par Jēzus Kristus dzīvi, darbību un likteni pārdesmit gadu perspektīvā. Tie jau 2. gadsimtā tika atzīti par normatīviem kristīgajai ticībai. To autentiskuma pamata kritērijs ir apustuliskā izcelsme, tas nozīmē, ka Evaņģēliju autori un redaktori nāk no Jēzus dzīves un mācības tiešo liecinieku vidus. Tas pats attiecas uz Jaunajā Derībā iekļautajiem Apustuļu darbiem, kā arī Vēstulēm un Jāņa Atklāsmi. Jaunās Derības kanons tika noslēgts 2. gadsimta vidū, kaut gan oficiālais Baznīcas slēdziens nāca vēlāk. Tas neveidoja kanonu, bet gan atspoguļoja noteiktu Baznīcas ticību. Sākot ar 1. gadsimta otro pusi klajā nāca arī dažādi apokrifi. Šī plašā daiļrade atspoguļo Jaunās Derības kanonā iekļauto trīs krājumu satura izklāstu un tēmas: Evaņģēliji un Apustuļu darbi, sv. Pāvila un sv. Pētera, Jēkaba un Jāņa Vēstules, kā arī Apokalipse. Nosaukums apokrifs norāda, ka to autori mums ir nezināmi. - Kādēļ tie tapa? Pirmām kārtām, lai papildinātu Evaņģēlijus un parējos kanoniskos rakstus tajās vietās, kuras tika uzskatītas par nepietiekami izsmeļošām. Piemēram, ļoti populāri bija tā saucamie bērnības Evaņģēliji, jo bija vēlēšanās uzzināt pēc iespējas vairāk par Jēzus dzīves sākuma posmu, par kuru kanoniskie Evaņģēliji daudz nestāsta. Apokrifos, tātad, bija jauni motīvi, piemēram, no tā saucamā Jēkaba Protoevaņģēlija, kas tiek datēts uz 1. gadsimta otro pusi, nāk informācija, ka Jaunavas Marijas vecākus sauca Joahims un Anna. Baznīcas Tradīcija sekoja šajā apokrifiskajā Evaņģēlijā rakstītajām ziņām. Tas liek secināt, ka vissenākie apokrifi satur patiesības elementus. Tomēr jau toreiz blakus saprātīgai izziņai nācās sastapties arī ar fantāziju un iztēli, bez tam ar laiku šis process pastiprinājās. Cits aspekts ir piebildes – blakus kanoniskajos Evaņģēlijos pierakstītajiem Jēzus vārdiem apritē bija tā saucamā agrafa, jeb Viņa izteikumi, kas saglabāti mutiskajā tradīcijā. Ar šīs tēmas pētījumiem nodarbojās piemēram, Joahims Jeremias. Daži Jēzus izteicieni tika aktualizēti un adaptēti jaunajās situācijās, bet pēc tam iekļauti apokrifiskajā rakstniecībā. Bija arī citi iemesli apokrifu tapšanai, to vidū polemiski motīvi. Noteiktas Jēzus vai Apustuļu darbības vai vārdi daļai kristiešu šķita par grūtu, nesaprotami, tādi, kam nepieciešami izskaidrojumi un interpretācijas. Jāpatur prātā arī savstarpējā nesaprašanās, kas pastāvēja pirmo gadsimtu Baznīcas klēpī. Neliela, bet iespaidīga kristiešu daļa nāca no jūdaisma, un ar laiku aizvien pieauga kristiešu skaits, kas nāca no pagānu vidus. Tas izraisīja doktriniāla un morāla rakstura diskusijas, konfliktus un strīdus, piemēram, par Mozus likuma ievērošanu, kā arī dažādiem Vecās Derības tradīcijā iesakņotiem paradumiem, praksēm un rituāliem. Apokrifiskajos evaņģēlijos sastopamies ar šo debašu un konfliktu atbalsīm. Lai saviem uzskatiem piedotu autoritāti, apokrifu autori slēpās zem kāda no divpadsmit Apustuļu vārda. Patiesībā nav neviena Apustuļa, kuram nebūtu pierakstīts kāds apokrifs. Vairumā gadījumos precīzi šo darbu tapšanas apstākļi mums nav zināmi. - Ko tādā gadījumā var teikt par „Jūdasa evaņģēliju”? Jūdass ir viens no centrālajiem Jaunās Derības tēliem, jo piederēja Divpadsmit pulkam. Viņš Jaunajā Derībā ir biežāk minēts nekā vairāki citi apustuļi. Dažos gadījumos zinām tikai vārdu, piemēram, Natanaēls no Galilejas Kānas, toties Jūdasu Evaņģēlijs piemin vairākās vietās un nozīmīgās epizodēs. Visa informācija par Jūdasu kanoniskajos Evaņģēlijos raksturojas pat ar nepatiku pret viņu. (..) Te mēs nonākam pie visgrūtākās teoloģiska rakstura problēmas, kas Evaņģēlijos arī jūtama: ja jau Jēzus pareģoja savas ciešanas un nāvi un ja jau kādam bija pie tā jāpieliek roka, tad Jūdass mistiski, var pat teikt - paradoksāli, tika iesaistīts Dieva pestīšanas plānā un bija šī plāna integrāla sastāvdaļa. Var pajautāt: ja Jūdass nenodotu, kāds tad būtu Jēzus nāves scenārijs? Tā saucamās virtuālās vēstures rakstīšana šodien kļūst arvien populārāka nodarbe. Grūtības ar Jūdasu un viņa lomas izpratni pastāvēja no paša kristietības sākuma, bet to reminiscences daudzkārt sastopam seno Baznīcas tēvu darbos. Saglabājušies ir izskaidrojumi, ka Dievs izmantoja Jūdasa neģēlību, jo pat no ļaunuma un no ļaunas gribas Viņš spēj radīt labo, tātad iekļaut cilvēku ļaunās rīcības un morālās izvēles pestīšanas plāna īstenošanā. Tā rakstīja sv.Augustīns un daudzi citi domātāji, kuriem nenācās viegli uzņemt Jūdasa rīcību un brīvības dāvanu. Iespējams, ka atrastais Jūdasa evaņģēlijs, ja tas patiešām ir tapis senajos laikos (tāda varbūtība pastāv, ja jau tapuši bija daudzi tāda veida darbi), mēģinājis atbildēt uz līdzīgiem jautājumiem. Var sekot arī citam interpretācijas virzienam. Iesāksim ar jautājumu, kas bija kristieši Ēģiptē 2. un 3. gadsimtā? Vairumā tie nāca no vietējiem ebrejiem, jo pirmskristietības laikā šajā teritorijā dzīvoja ļoti liela un spēcīga ebreju diaspora. Daudzi tās locekļi pieņēma Jēzu kā Kungu un Mesiju, kas izraisīja saspringtas attiecības ar pārējiem jūdaisma piekritējiem. To papildināja kristiešu savstarpēja konfrontācija – to, kas cēlušies no pagāniem, un jūdaisma piekritējiem. Līdz ar to ebreji arvien biežāk tika uztverti kā Jūdas tauta, bet arvien mazāk kā Jēzus tauta. Šis stereotips nostiprinājās un liek sevi manīt līdz pat šodienai: ebreji biežāk saistās ar Jūdasu, nekā ar Jēzu vai sv. Pēteri. Ļoti iespējams, ka Jūdasa evaņģēlijs tapa vidē, kur Jūdasu centās attaisnot, redzēt viņā derīgu darbarīku Dieva pestīšanas plānā, parādīt viņu ne tikai kā Jēzus līdzgaitnieku, bet arī līdzdalībnieku Viņa liktenī un dzīves uzdevumā. Ja šis interpretācijas virziens ir pareizs, tad mēs sastaptos ar mēģinājumu pārvarēt saspringto atmosfēru kristīgajā vidē un arī kristiešu kontaktos ar jūdaisma piekritējiem, kā arī arvien drūmāku Jūdasa tēlu, kurš arvien vairāk ir saistīts ar visnaidīgāk noskaņoto ebreju daļu. Jēzus saka Jūdasam, ka tas pārspēs citus apustuļus, taču viņam ir jāvelta miesa, kura to sedz. Pestīšana bija atkarīga no Jūdasa, bet nevis no Kunga Jēzus. Dievs nav žēlsirdīgs, ja jau Jūdasu noraksta zaudējumos, kā arī nav visvarens, jo bez Jūdasa Viņš neveiktu savu misiju. Šinī teksta pazīšanas posmā, jāpiebilst, ka gaidāmais tulkojums nebūs no oriģinālās, bet no angļu valodas, kas ievērojami pazeminās tā izziņas vērtību, sastopamies ar lielām grūtībām: pagaidām nezinām, kāda ir apokrifiskā interpretācija Jūdasa nodevīgajai rīcībai. No lakoniskās informācijām izriet, ka teksts aizstāv Jūdasu uz Dieva rēķina. Tā ir visai kurioza pieeja. Tiek runāts par pestīšanas vēstures parādīšanu kā sava veida cīņu, kas atspoguļo saspringtās situācijas, kuras sašķeļ cilvēkus. Ar interpretāciju tomēr ir jāpagaida arī tādēļ, lai tā neapsteigtu iespējamo atvainošanos, ja tiks atklāts kārtējais viltojums. - Vai tiešām Jūdasam nebija iespējams piedot? Baznīca nekad nav apgalvojusi, ka Dievs Jūdasu pazudināja. Tēli, kas dominē mūsu kultūrā, nāk no Dantes darbiem – Jūdass atrodas 33. elles lokā. Taču tā ir iztēle un nevis oficiāla Baznīcas nostāja. Evaņģēliji saka, ka Jūdass ieraudzīja savu grēku.  Viņš atgriežas pie augstajiem priesteriem un atdodot tiem naudu, viņš saka: „Es sagrēkoju, nododams nevainīgas asinis.” (Mt 27, 4) Viņu reakcija bija nospiedoša: „Kas mums par daļu? Skaties pats!” (Mt 27, 5) Brīdī, kas bija nožēlas un vainas apziņas laiks, un varēja kļūt par atgriešanās sākumu, līdzīgi kā to pārdzīvoja Pēteris, Jūdasu atstūma ebreju reliģiskās autoritātes. Tas arī radīja viņa vientulību un izmisumu, kas lika viņam izdarīt pašnāvibu. Ja līderu reakcija būtu savādāka, Jūdasa liktenis arī varētu būt cits. Pāvests Jānis Pāvils II rakstīja: „Mūžīgā pazudināšana pavisam noteikti ir Evaņģēlijā pareģota. Taču cik daudz tā realizējas pēcnāves dzīvē? Gala iznākumā tas ir milzīgs noslēpums.” Mēs nevaram spriest par Jūdasa mūžīgo likteni, toties pavisam noteikti tās ir milzīgas rīcības iespējas Dieva mīlestībai un žēlsirdībai.
- Kā vērtējat veidu, kādā plašsaziņas līdzekļi informē par tamlīdzīgiem atklājumiem? Jūdasa evaņģēlija tēmas izvēlei un publikācijām šinī laikā nav gadījuma raksturs. Vispirms žurnāls Wprost paziņoja tēmu, bet lielas žurnāla vāka reprodukcijas tika izlīmētas uz plakātiem. Pēc tam Gazeta Wyborcza ievietoja plašu informāciju pirmajā lappusē, bet izdarīja to divas dienas pirms Palmu svētdienas. Tā ir plaši plānotas stratēģijas daļa, jo tajā pašā Lielā gavēņa posmā Vašingtonā tika noorganizēta īpaša preses konference ar informācijām par atklājumu. Palmu svētdienā ticīgie baznīcās dzird evaņģēlisko Kunga Ciešanu aprakstu. Popularizējot Jūdasa evaņģēliju, bija paredzēts, ka informācija par to izraisīs noteiktus salīdzinājumus. Savukārt Lielajā nedēļā Gazeta Wyborcza katru dienu ziņoja par drīzu manuskripta tulkojuma publikāciju. Tas arī ir centīgi sagatavots Lieldienām “suvenīrs”. Iespējama arī tālāka iniciatīva: skaļas lekcijas, izteikumi un preses konferences. Redzēsim, cik ilgi šī stratēģija dzīvos. Esmu pārliecināts, ka tā nedz satricinās kristīgo ticību, nedz panāks kādu citu īpašu iespaidu. Kristieši Polijā jau ir kļuvuši izturīgi pret dažādām tāda veida sensācijām un spēj tās pareizi novērtēt. Sekas ir tādas, ka cilvēki lasa avīzes, bet izturas pret šādu informāciju piesardzīgi. - Plašaziņas līdzekļi vienkārši mīl sensacionālus jaunumus. Kā Jūs vērtējat zinātniskos komentārus par šo faktu? Kārtībai ir jābūt tādai: vispirms pamatīgs atraduma autentiskuma novērtējums, tad tā vispusēja un dziļa interpretācija, vien tikai pēc tam var domāt par šo tēmu pārpublicēšanu. (..) Ja atrastais Jūdasa evaņģēlijs ir autentisks, tas atklās mums kristīgās doktrīnas attīstības virzienus to kristiešu vidē, kuri 2. un 3. gadsimtā dzīvoja Vidusēģiptē un tas nemainīs mūsu ticību. (..) Ja jau kāda avīze, tostarp, Wyborcza, labprātīgi un plaši nodarbojas ar teoloģiju, jāuzdod ir jautājums: Kādēļ? Varbūt tādēļ, ka tās izdevumu skaits strauji sarūk, bet teoloģiskā problemātika ir viens no veidiem kā palielināt lasītāju skaitu? Zīmīgi ir tas, ka Gazeta Wyborcza rod atbalstītājus daudzos plašsaziņas līdzekļos, kuri tai pašā dienā čakli uzsāk to pašu tēmu. Varbūt tas nav vienīgais un svarīgākais iemesls? - Neviens nepazaudēs ticību šīs publikācijas dēļ? Lai pazaudētu ticību, tai vispirms ir jābūt. Tie, kuriem ir problēmas ar līdzīgām publikācijām, nereti ir izglītoti cilvēki, ieņem prominentus amatus, bet notiek tā, ka viņu reliģiskās zināšanas ir niecīgas. Tāda veida ziņojumi rāda, ka nepieciešams padziļināt savu ticību un reliģiskās zināšanas. - Vai Baznīcai vajadzētu reaģēt uz tāda veida ziņojumiem? Baznīca pastāv jau divus tūkstošus gadus un ir pārdzīvojusi ne tikai tādas maldu mācības, bet tās pastāvēšana un misija nav atkarīga no avīžu ziņojumiem. Pagaidām Jūdasa evaņģēlija lieta ir ļoti neskaidra. Ja tā izrādīsies nopietna lieta, noteikti nonāks Bībeles pētnieku, teologu, Baznīcas vēsturnieku interešu lokā. Tiks uzsāktas zinātniskas debates par šo tēmu, bet iznākumi tiks publiskoti. Interesanti, vai Wyborcza tad tikpat labprātīgi piedāvās savas pirmās slejas. Toties, ja pēc pāris nedēļām par šo atradumu neviens vairs neatcerēsies, tad tas nozīmē, ka saistībā ar vissvarīgākajiem kristietības svētkiem kārtējo reizi mums tika pasniegta sensācija, kuras uzdevums: mazināt, apšaubīt svētku pārdzīvojumu. Par to liecina arī Jāņa Pāvila II vārdi: „Ja jau no vienas puses pasaulē notiek antievaņģelizācija, kurai arī ir savi līdzekļi un savas programmas un tā ar visu determinismu pretojas Evaņģēlijam un evaņģelizācijai. Cīņa par mūsdienu pasaules dvēseli ir visspēcīgāka tur, kur šīs pasaules gars šķiet visstiprākais esam.” Bet varbūt tas tiešām ir autentisks atradums, kurš atklāj vēl vienu seno laiku reliģisko un teoloģisko debašu aspektu. Sarunājās Alīna Petrova-Vasileviča
No poļu valodas tulkoja Terēze Druka
Pēc KATOĻU INFORMĀCIJAS AĢENTŪRA (KAI) materiāliem
Katedrale.lv - Foto: no filmas "Kristus Ciešanas"
|
;)