Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Intervijas

Krāsas uz notīm
19.05.2006 pl. 15:04

Sarunājās Maira Ošeniece

Ēriks Ešenvalds ierodas uz interviju priecīgs un ļoti gaišā noskaņā - tieši tāds pats, kādu viņu parasti redzēju pirms vairākiem gadiem, kad viņš vēl mācījās Baptistu Teoloģiskajā seminārā un dažreiz viesojās Kristīgajā radio. Pagājuši vairāki gadi - Ēriks ir kļuvis par talantīgu, atzītu komponistu, kas nesen ieguvis Lielo mūzikas balvu, bet smaids viņa sejā ir palicis tikpat atklāts un neviltots.

Ar viņu ir ļoti viegli runāt, šķiet, tāpat kā viņa mūzikai, arī mūsu sarunai ir dažādas krāsu noskaņas, tādas gaišas uz nedaudz uz debesīm vērstas.

– Nesen saņemtā Lielā mūzikas balva noteikti bija viens no neaizmirstamākajiem mirkļiem tavā dzīvē?

Ēriks Ešenvalds: - Pats lielākais notikums laikam bija mans atgriešanās brīdis pie Dieva. Pirms divām nedēļām kādu vakaru jutos tik noguris, man visa kā bija tik daudz. Es piegāju pie sava grāmatplaukta, atvēru vecu, izbalējušu burtnīcu – tur bija rakstīts datums, man šķiet 1991. gads, tā bija mana liecība, ko biju mācījies vienkārši uzlikt uz papīra, lai pēc tam to varētu vieglāk pastāstīt citiem. Tovakar es to vienkārši atkal izlasīju - tas viss bija noticis pirms piecpadsmit gadiem – 1991. gadā. Tad man bija četrpadsmit piecpadsmit gadi. Es piedzimu neticīgā ģimenē, kad man bija viens gads, mani vecāki izšķīrās. Es kā skolotājas bērns mācījos priekšzīmīgi – biju absolūtais teicamnieks! (Smejas.) Kad es skolā kādreiz sakāvos, pārējie parasti brīnījās: Ērik, vai tad tu arī kaujies? (Smejas.) Visiem likās, ka esmu pārāk liels paipuisītis! Tad nāca atmodas laiki – un pēkšņi visiem baznīca kļuva tik interesanta, tik svarīga! Mans draugs gāja baptistu svētdienskolā Priekulē. Viņš mani vienu dienu arī aicināja: Ērik, atnāc uz baznīcu! Tas man bija tāds šoks, jo man likās: kā, baznīca?! Tas nav domāts man! Es taču esmu vairāk vērts. Kas tad tur baznīcā ir? Tāds vidusmēra līmenis. Es neaizgāju, bet vēroju, ka vairāki mani klasesbiedri iet uz svētdienskolas nodarbībām un tur ir tik interesanti, viņi paciņas dabū no Amerikas un viņiem ir nometnes un visādi izbraukumi. Tas ir kaut kas jauns, es arī tur gribu, kur kaut kas labs notiek. Un pēc kāda mēneša draugs mani atkal aicināja. Tad gan es aizgāju! Interesantākais bija tas, ka šajā pirmajā reizē tur uz galda stāvēja torte! Izrādījās, tas bija svētdienskolas gada noslēgums! Jutos neērti – esmu ieradies uz pēdējo nodarbību un man vēl kūku dod! (Smejas.) Lai nu kā, bet man ļoti iepatikās visas tās aktivitātes. Tas man bija kaut kas jauns un sakrita arī ar to laiku, kad es kā tīnis sāku veidoties par personību un jau domāju par savu aicinājumu. Paldies Dievam, ka tajā laikā es sāku tuvoties Dievam un nonācu uz pareizā ceļa. Mums Priekulē baptistu baznīcā bija jauniešu pulciņš, tur katru sestdienu ieradās mācītājs Arnolds Šterns, mēs runājām pilnīgi par visu – par visām skolas un dzīves problēmām, par idejām, fantāzijām, dzīves aicinājumiem. Mums bija kopīgi laivu braucieni, vasaras nometnes, kopīgas lūgšanas, dzimšanu dienu svinēšanas. Katras tādas sarunas nolēgumā mēs nonācām pie viena: tev ir vajadzīgs Jēzus. Es apzinājos, ka man nav Jēzus. Tad vienu vakaru, ejot no sestdienas jauniešu nodarbības mājās, man bija tāds nemierīgs prāts, es zināju: Jēzus klauvē pie manām sirds durvīm. Tajā vakarā es biju viens pats mājās, tad es pilnīgi nešaubījos, nometos uz ceļiem un teicu Dievam: te es esmu, piedod manus grēkus un ņem mani savā pārziņā, vēlos, lai Tu esi manas dzīves Kungs un kārto visu manu dzīvi!

– Tu sacīji, ka pirms divām nedēļām tev bija smagi, bet patiesībā tas bija laiks, kad visaugstāk tika novērtēti tavi sasniegumi mūzikā.

Tur jau ir tas smagums - jaunie apstākļi, Lielā mūzikas balva, kas ir Latvijas augstākais novērtējums mūzikā. Man ir pasūtījumi, un mana komponista karjera pēdējo divu gadu laikā ir tik strauji uzkāpusi uz augšu, ka man pat ir jāatsaka vairākiem pasūtītājiem: nav laika tagad jums rakstīt, jo ir jau citi! Lūdzu, piedodiet, varbūt vēlāk. Man šobrīd nav neviena atslodzes brīža. Par to es varētu tikai priecāties, bet šie jaunie apstākļi, ka tu esi uzmanības centrā, īstenībā ir smagi. Piemēram, nesen biju baptistu kongresā - redzēju tur tik daudzus pazīstamus, bet man kopā ar mūziķiem bija jāspēlē svētbrīdim pavadījums, jānes instrumenti, jāgatavojas un jāsamēģina, bet tajā pašā laikā, ejot pa tām trepēm uz paaugstinājuma vai arī pa zāli, es redzēju – visi mani paziņas skatās uz mani, un es labprāt ar viņiem sasveicinātos. Bet man vienkārši nav laika pie katra pieiet! Tieši tādēļ kāds varētu sākt domāt, ka esmu kļuvis augstprātīgs. Lūk, tieši šie jaunie apstākļi! Man, protams, ir jāmācās, kā tajos justies un rīkoties. Bet es jau baptistu kongresā teicu: mīļie, draugi, es esmu tas pats Ēriks! Viena vai divas balvas, es palieku tas pats, es priecātos, ja varētu ar katru no jums sasveicināties un aprunāties, kā klājas.

– Pēc tādu panākumu gūšanas droši vien draugu palicis vairāk!

Jāteic, ka (pauze) visi draugi un attiecības man ir saglabājušās, tiešām. Es pat smejos: laikam neprotu tā priecāties! Man liekas, ka cenšos būt pārāk pazemīgs un to prieku neizrādīt. Varbūt tiešām vajadzētu līksmot un gavilēt par to, ka tavu mūziku atzīst un ka tā patīk cilvēkiem. Bet es varbūt izvēlos būt tāds klusinātāks un vienkāršāks, vienkārši turpināt darīt savu darbu. Man gan profesionālie mūziķi ir arī teikuši: skauģu tev būs daudz! Atklāti es neko tādu neesmu sajutis. Es zinu to, ka man blakus ir Dievs, Viņš ir mans spēks!

Man liekas, mēs esam tik dažādi. Katrs veidojies kā personība citādi. Arī man ir kādas vājās vietas, es par tām skaļi nerunāju un ar Dieva palīdzību esmu piedzīvojis arī uzvaras brīžus. Es vienmēr cenšos saglabāt atvērtību, kad man kāds saka pateicību, es uzreiz ar pretjautājumu: bet kā tev iet? Ko tu raksti tagad? Kā tev iet pa baznīcu? Nav tā, ka es tikai saņemu un saņemu, arī pats nepārtraukti vaicāju ar interesi. Tādas ir manas sarunas ar visiem apsveicējiem.

– Tev noteikti bijuši arī kādi profesionāli cilvēki, kas tev palīdzējuši virzīties mūzikā un iedrošinājuši?

Jā, profesionālajā izaugsmē mans mīļais pedagogs ir komponiste Selga Mence, tad vēl ar dzīves pieredzi - Māris Sirmais, es pie viņa dziedu Valsts akadēmiskajā korī "Latvija". Par to man algu maksā! Viņš mani vairākas reizes ir iedrošinājis, es viņam esmu vaicājis arī dažādus jautājumus. Māris Sirmais man devis dažādus padomus, arī brīdinājis. Profesionālajā jomā tas ir ļoti liels atbalsts.

Bet ļoti lielu garīgo atbalstu es sajūtu no savas Vīlandes baptistu draudzes, kur es vadu kori. Mani dziedātāji un viņu ieinteresētība! Tur mēs esam kā viena saime.

– Tu tāds radošs zēns jau biji no bērnības?

Mana mamma Elvīra Ešenvalde Priekulē ir dziedāšanas skolotāja. Dziedāju jau bērnudārza laikos, bet skolā dziedāju mammas vadītajā ansamblī, spēlēju klavieres un gāju bērnu mūzikas skolā. Tātad mamma jau mani ir virzījusi pa mūzikas līniju, lai gan bija tā, ka, beidzot mūzikas skolu Priekulē, mēs kopīgi nospriedām: mūziķim ir grūta dzīve, mazas algas, tādēļ jāiegūst kārtīga vidusskolas izglītība. Tādēļ es aizgāju uz Liepājas 1. vidusskolu ar padziļinātu informātiku, matemātiku, fiziku. Man padevās, pārsvarā bija tikai teicamas atzīmes, bet paralēli tam visam es darbojos Priekules baptistu baznīcā ar jauniešu kori un turpināju rakstīt. Kā es sāku rakstīt? Ļoti labi atceros to brīdi – Priekules bērnu mūzikas skolā bija koris, man toreiz varēja būt kādi deviņi desmit gadi, un tad vienā kora nodarbībā man bija tik garlaicīgi, ka es pēkšņi paņēmu lapu un vienkārši saskribelēju notis pa līnijām un pierakstīju kaut kādus vārdiņus – la, la, la, trala, la, la – kaut ko tā. Tas izvērsās par joku - es to iedevu vienai skolotājai, viņa to nospēlēja un teica: nu, tīri jauki! Bet es atceros: kopš tās reizes es sāku mēģināt uz klavierēm pats kaut ko rakstīt. Tas bija laiks, kad ļoti populāras bija romantiskās dziedātājas – Stefānija, Sandra. Stefānijai bija dziesma “Viesuļvētra" u. c. Man tās dziesmas ļoti patika – tādas melodiskas un skaistas, es pat varēju tās nospēlēt uz klavierēm. Man gribējās arī pašam kaut ko uzrakstīt! Tikpat skaistu. Tad arī kaut ko mēģināju un nospēlēju mammai. Vienu reizi viņa teica: tīri smuki! Lūk, šajos padsmit gados es jau sāku kaut ko rakstīt. Uzrakstīju vienu dziesmiņu jauniešiem baznīcā, tad vēl un vēl. Protams, tas viss bija pašmācībā, bet attīstījās vairāk un vairāk – es sāku rakstīt aizvien lielākas un skanīgākas dziesmas baznīcai. Bet izlēmis biju: vai nu būšu mācītājs, vai psihologs. Mani interesēja tieši garīgās lietas, un vēl ar to spēcīgo bagāžu, ko Liepājas vidusskola iedeva, man likās: tik uz priekšu. Gāju uz Latvijas Universitātes psihologiem, iestājeksāmenos 300 kandidātu konkursā biju trešais labākais! Bet pēc mēneša sapratu: tas nav priekš manis. Man sāpēja, ka tik ļoti bija jālien iekšā dvēselē. Psihologam ir jāzina tik daudz informācijas un tajā pašā laikā, palīdzot citiem cilvēkiem, viņš nedrīkst izrādīt nekādu vājumu. Es nonācu ar sevi konfliktā. Varbūt tādēļ, ka tajā laikā tieši mūzika un māksla sāka nenormāli lauzties uz āru. Turklāt es uzzināju, ka ir jāapgūst visi psiholoģiskie treniņi, bet hipnoze jau pieder pie izvēles. Tad es nolēmu: tas nav domāts man. Ko tagad darīt? Tad mācītājs no Priekules teica: oktobrī sākas Baptistu Teoloģiskais seminārs. Mācītājs bija it kā mans otrais aicinājums. Nu tad jāmetas iekšā! Varbūt tāds ir Dieva plāns. Lēmums bija jāpieņem nedēļas laikā, protams, jutos nedaudz kā no laivas izmests. Seminārā es mācījos divus gadus un ieguvu teoloģijas bāzes izglītību, sakārtoju savu teoloģiju – tā bija kā Bībeles skola. Es domāju: katram kristietim ir vismaz kāds kurss jāiziet, jo tas visas zināšanas tā saliek pa plauktiem! Lai gan mans nodoms bija kļūt par mācītāju, reiz semināra direktors Ilmārs Hiršs man teica: zini, tu nebūsi mācītājs. Tev ir cits aicinājums. Seminārā brīvajā laikā es rakstīju arī dziesmas, arī kādu instrumentālo mūziku. Neatceros, kā tas sākās, bet es aizgāju uz Mūzikas akadēmiju uz konsultāciju pie komponista Romualda Kalsona. Parādīju savas kompozīcijas, bet viņš, tās izskatījis, aizvēra mapi ciet un teica: atnāciet pēc nedēļas, bet es gribētu, ka jūs pa šo nedēļu apsēžaties pie klavierēm un pafantazējat. Tas man likās kaut kas jauns! Un es tiešām pafantazēju, poēmu klavierēm uzrakstīju – tādu trīs minūšu skaņdarbiņu. Aizgāju atkal pie profesora, noliku notis un sāku spēlēt. Viņš tā izlaidies krēslā, bet tad sāka knibināties gar žaketes pogām, pieliecās tuvāk. Varēja just, ka viņam jau radusies kaut kāda interese. Un tad viņš teica: varam jums piedāvāt kompozīcijas nodaļā viengadīgo sagatavošanās kursu. Jo mana problēma bija tā - man nav mūzikas vidējās izglītības, ir tikai bērnu mūzikas skola. Viņš man vēlāk teica: es redzu, talants ir, bet zināšanu nav! Tad man nebija šaubu – es eju uz nulles kursu! Es tā sāku mācīties, jo man viena gada laikā bija jāapgūst piecu gadu koledžas izglītība! Es tur līdz vēlam vakaram mācījos - daudzreiz paspēju tikai paķert savas mantas un izskriet no klases, lai tikai mani neieslēgtu! Bet, ejot pa šiem gaiteņiem, es jutu: šī ir tā vieta, kur man jābūt! Es gāju un slavēju Dievu: Dievs, es jūtu, šīs ir manas mājas! Ne psihologs, ne mācītājs, bet, lūk, šeit! Es biju sajūsmā. Pieliku visas pūles, lai tikai varētu tikt pirmajā kursā. Tiku! Es par to Dievu slavēju. Pirmajā kursā tā nedaudz piezemējos - nevis grābu visu tādā steigā kā nulles kursā, bet nomierinājos un sāku soli pa solītim šķetināt to studiju kamolu. Manu skaņdarbu aizsākumi bija tādi šausmīgi grūti, nevarēju saprast: viss, ko uzrakstu un nospēlēju, - pļekts, tur arī nokrīt. Nemaz nelido tā mūzika. Tik drūma. Es laužos, bet nekāda plūduma. Un tad pēkšņi pirmā kursa pusgadā notika kaut kāds iekšējs klikšķis - un uzreiz aizgāja! Kamoliņš pats sāka ripināties bez velšanas. Es tikai sekoju tam pavedienam! Uzrakstīju pirmo labo skaņdarbu - “Iespadi Sāremā” - klarnetei un čellam. Aizsūtīju uz Ameriku, laikam 300 dalībnieku konkurencē Maiami klarnešu asociācijas konkursā, un tiku finālā sešiniekā! Protams, pirmo vietu un naudas prēmiju nedabūju, bet atzinības diplomu “Honorable Maention” kā finālists gan. Tas tikai apliecināja: tā turpini!

– Tā bija iespaidu mūzika?

Jā. Jo man ir ārkārtīgi svarīgs vizuālais tēls. Nevis kaut ko samunsturēt uz papīra, bet tas vizuālais. Es zinu, ka daudzi profesionālie komponisti neatzīst popmūziku vai, pasarg Dievs, kaut kādas Holivudas romantiskās melodijas, kā, piemēram, "My Heart will Go on" vai vēl kādas citas dziesmas. Cik banāli! Bet man ir tā, ka tajā brīdī, kad filmā skan šī tituldziesma, un tā ir tik romantiska un skaista, man laiks apstājas, es pie tā televizora izkūstu. Mani tas tā paņem! Un es no tā nekautrējos, es tieši to mirkli izbaudu. Ja es tāds esmu savā dvēselē, tad tikai uz priekšu! Man nav ko apspiest sevi. Es ar savu sievu toreiz aizbraucu uz Sāremā, nobildēju vairākus dabas skatus, pēc tam attīstot, skatos: hm, diezgan iedvesmojoši. Tā es nolēmu rakstīt ciklu, balstoties uz trīs fotogrāfijām: rītausmas stāsts - caur niedrēm aust saule, kadiķu vientulība, jo tur nekas cits neaug kā tikai kadiķi, tādi asi, asi. Trešā daļa bija jūra un klintis. Jo tur ir klintis un jūra, kas mūžīgi pret tām sitas. Es laikam esmu liels romantiķis. Es visu laiku tā baidījos no šī vārda, bet, kad muzikologs Orests Silabriedis teica: zini, tu esi romantiķis, es paļāvos šim vārdam un nebaidos.

– Romantika taču ir tik ļoti vajadzīga mūsu steidzīgajā ikdienā.

Jā. Redzi, studiju laikā Mūzikas akadēmijā ir jāapgūst ļoti daudz rakstības stilu. Tu tā nevari – es gribēšu tikai tā un tā rakstīt. Un tikai to vien kultivēšu. Nē! Tev jāapgūst viss - pamēģini tā un tā. Pamēģini šo kompozīcijas tehniku, bet, palasot šo grāmatu, var arī šādi rakstīt! Paskaties, kā tas komponists Japānā tā domā! Kad iegūsti šo bagāžu, tu redzi šos daudzos ceļus, kā var rakstīt mūziku. Tas tikai tevi bagātina. Vēl plus ir tas, ka nav jāatklāj velosipēds otrreiz, kāds jau to ir izdarījis. Palasi grāmatas un redzi, ka arī tā var rakstīt. Ja tu šajā brīdī gribi rakstīt, lūk, šāda stila mūziku, paklausies šāda stila mūzikas ierakstus, partitūras papēti, tas tev tikai nāks par labu.

Kad iepazinu šo bagāžu, ar vēsu prātu sāku domāt: kas ir mans? Kas man patīk? Jāteic, ka Mūzikas akadēmijas laikā man radās tādi skaņdarbi tieši akadēmiskajā žanrā, par kuriem var teikt: tie patīk tikai dažiem mūzikas zinātniekiem. Tur ir kaut kādas tabulas apakšā, tur notis pareizas sagrupētas, ritmu intonācijas un vēl nezin kas tur ir iekodēts. Es guvu pat labus panākumus, sūtīju savus skaņdarbus, lai pieteiktos uz meistarklasēm un pārsvarā visur arī tiku. Saņēmu atbildes: mēs gribam, lai tu brauc pie mums. Es izbraukāju visu Eiropu pa meistarklasēm! (Smejas.) Es pats par sevi brīnos: man nav viena stila – visi skaņdarbi vienā šnitē! Katrs skaņdarbs man veidojas citāds. To nosaka mana skaņdarba funkcionālais uzdevums. Piemēram, "Aizej, lietiņ!". Pirms kora "Kamēr..." jubilejas koncerta man pateica: tu raksti fināldziesmu. Astoņi komponisti raksta, un tev ir noslēguma dziesma. Tad es arī vācu informāciju, kādai jābūt noslēguma dziesmai. Tātad man svarīgs ir tas, kāds ir skaņdarba uzdevums un krāsa. Kāda krāsa ir skaņdarbam! Gaisotne, krāsa. Es staigāju, domāju un meklēju, un jūtu. Kad es kādu mēnesi esmu izstaigājies, apsēžos pie klavierēm un sāku to krāsu likt uz notīm.

– Kādas ir tavas mīļākās krāsas?

Jāteic, ka tās nav tādas tīras. Piemēram, tīri sarkana! Tās ir tādas – gaiši sarkana, gaiši violeta, starptoņi. Nav tādas atklātās kārtis, tās ir kā impresionismā gleznas. Es vairāk mūziku izjūtu kā ļoti bagātīgu skanošu krāsu paleti.

– Vai gleznot nekad neesi mēģinājis?

Esmu! Kad manas mazās meitenes ir saslimušas un viņām jāpaliek mājās, protams, vajag kaut kādu nodarbību. Tad mēs zīmējam un krāsojam. Bet man tas nepadodas! Visgrūtākais priekšmets man pamatskolā bija zīmēšana!

– Runājot par pasūtījuma mūziku, kur tu tai atrodi noskaņu, romantiku vai radošo garu?

Es domāju, katrs komponists, kad vēl mācās Mūzikas akadēmijā, kaut kādā brīdī sajūt šo konfliktu. Kā tu vari rakstīt pasūtījuma mūziku, ja tu varbūt vēl nemaz to nejūti? Kā tu vari pieņemt pasūtinājumu un pēc pusgada nodot skaņdarbu, ja nezini, vai iedvesma vispār atnāks? Es arī ar to saskāros, bet jāteic, ka profesionālā dzīve diktē savus noteikumus. Sākumā mēģināju tam spuroties pretī - mēģināju pieņemt tikai tos, ko gribēju un kas patika. Es apdedzinājos. Un nolēmu: ir jāpieņem profesionālās dzīves noteikumi. Nekādā ziņā nedrīkst nodalīt: lūk, šis skaņdarbs ir ar manu sirds iedvesmu, bet tas - ķeksīša dēļ. Tā ne! Ja tu esi profesionāls komponists, tad, lūdzu, – visu savu iedvesmu liec iekšā tajos skaņdarbos. Un negaidi, kad tu kaut kad kaut ko varētu uzrakstīt savai sirdij! Es esmu sevi noskaņojis, ka mobilizēju visu savu iedvesmu, visas šīs krāsas es vienkārši ielieku pasūtījumos. Un tas īstenībā ir tik forši! Mūzikas balvu man piešķīra par trim skaņdarbiem. Korim “Kamēr...” “Aizej, lietiņ!”, Valsts akadēmiskais koris atskaņoja manu oratoriju “Kristus ciešanas un augšāmcelšanās” un trešais darbs bija Radio korim “Leģenda par iemūrēto sievieti”. Šie skaņdarbi ir tik dažādi!

Runājot par Latviju, es esmu ļoti liels patriots. Latvija man ir kaut kas īpašs! Ka es varu pamosties un pie mums nekaro, ka es varu lūgt Dievu par savu prezidenti un valdību, tas man ir ļoti svarīgi. Latvijas dziesmusvētki un latviešu tauta - tas ir kaut kas skaists. Varbūt kādam kristīgam mūziķim liekas: nē, es nekad neiesaistīšos šajās tautiskajās, pagāniskajās dziesmās, bet manā dzīvē nav konflikta starp manu kristietību un manu profesionālo darbu, es varu uzrakstīt arī tautasdziesmas apdari. Arī četrpadsmit gadu vecumā, kad sāku apmeklēt baznīcu, nevienu brīdi nesajutu nekādu konfliktu.

Jā, mani skaņdarbi ir tik dažādi! Es tajos ielieku krāsas, es tās jutu. Nav tā, ka trūktu iedvesmas. Jau divus gadus ir tā, ka man vienkārši aumaļām nāk ārā. Es jau sāku uztraukties: vai pēc tādas došanas vienu brīdi nepalikšu tukšs?! Bet ko es daru? Visu laiku arī bagātinos. Mani ļoti iedvesmo dabas skati, pašlaik mani neiedvesmo grāmatas lasīšana. Pieļauju, ka vēlāk tas mainīsies. Es jūtu, ka nepārtraukti mainos, un bieži domāju: kādi būs mani nākamie skaņdarbi? Katrs pilnīgi citādāks.

- Vai kāda krāsa skan vieglāk un kāda smagāk?

Drīzāk jāteic, ka krāsas skan nevis smagāk, bet skumjāk. Piemēram, "Leģenda par iemūrēto sievieti". Manās rokās nonāca ieraksts ar četriem pantiņiem – četri pieci albāņu vecīši ciematā sēdējuši uz soliņa un kāds žurnālists ierakstījis viņu dziedājumu. Viņi dzied tik skaistu tautasdziesmu Albānijai piemītošajā polifonajā dziedāšanas stilā, ka es uzreiz zināju: jā, šī būs tā dziesma, ko es likšu iekšā Radio kora pasūtījumā. Bet tie bija tikai četri panti, no kuriem es neko nevarēju atšifrēt. Un tad viena Norvēģijas albāniete man to atšifrēja: tu zini, šī dziesma ir par leģendu, par 2700 gadu vecu pili, kuru Albānijā cēla trīs brāļi. Viņi to uzceļ, bet nākamajā dienā viss atkal nogrūst. Tad māte nosapņojusi, ka pamatos vajag iemūrēt vienu no viņu sievām. Būtībā šie četri panti stāsta: ak, nedariet šodien pie tilta uz upes nevienu darbu, nedariet šodien, ak vai. Pēdējā pantā viņi nožēlo, ka nākas upurēt jaunu meiteni. Un, lūk, šī krāsa! Būtībā ir liela traģēdija, bet es to izjūtu caur tādu šausmīgi skumjo, lēno sēru dziedājumu – kā tas lēni mainās, veidojas akordi, tie plūst... Tas viss tādā intensitātē, ka visu laiku tev ir skumji.

Jā, tās krāsas ir tik dažādas... Šorīt nodevu notis Rīgas festivāla orķestrim, 31. martā viņi pirmatskaņos manu skaņdarbu “Mākoņi”. Tur atkal būs citādas krāsas. Es skatos uz mākoņiem, šodien gan tie ir tādi miglaini, bet arī – kas tā ir par krāsu? Tie vairāk ir tādi dūmakaini, balti. Bet mani tie fascinē – tu skaties uz tiem un nevienu brīdi nevari nofiksēt viņu formu. Tu pat nemani, kas mainās, bet visu laiku tur iekšā kaut kur maliņā kaut kas izdziest un mainās. Man pat liekas, ka mākoņos ir kaut kāda daļa mūžības. Dažreiz, kad esmu pļavā, domāju: varbūt pirms 100 gadiem šajā pašā pļavā mans vecvectēvs ganīja govis, varbūt pirms tūkstoš gadiem kāds šeit stāvēja un vēroja, cik skaisti ir mākoņi. Mēs te uz zemes nākam un aizejam, bet mākoņi! Protams, arī tie veidojas un pazūd, bet tas nepārtrauktais ritums, tas ir mūžīgs. Tas fascinē. Šo skaņdarbu es veltīju sava brāļa Oskara piemiņai, kurš traģiski pirms pāris gadiem gāja bojā. Bet skaņdarbs nav sērīgs, tas ir gaišs. Man gan pārmeta ar ironiju: nu, ko tad par mākoņiem! Debisī ir uzrakstījis “Mākoņus”, Jānim Ivanovam ir "Gubu mākoņi". Es teicu: bet vai tad man virs galvas nav mākoņu? Es arī gribu rakstīt par mākoņiem! Interesanti ir tas, ka orķestranti arī svilpos (Ēriks uzsvilpo - M. O.), kaut ko saucot. Kad pūtēju orķestris, kādi četrpadsmit vai sešpadsmit cilvēki, vienlaikus tā svilpo, tas ir tik ēteriski, ka tiešām ir sajūta - tu esi mākoņos, tu to pūku vari pasmelt! Tas viss ir tik lidojoši un tajā pašā laikā stīgu akordi klusi velkas... Es pilnīgi to skaņdarbu tādu izjūtu.

– Tu teici, ka studiju laikā intensīvi mācījies, bet tu tajā laikā arī apprecējies.

Es apprecējos deviņpadsmit gados. Jā, jauns. (Smejas.) Inese arī ir no Priekules, mēs pat sastapāmies vienā baznīcā, kad man bija sešpadsmit. Sajutu simpātijas pret Inesi un jau tad zināju: viņa būs tā, kuru es apprecēšu. Man nebija šaubu par to, ka varbūt pēc gada es domāšu citādi. Inese ir tā, kuru es esmu iemīlējis, un es gribu būt ar viņu kopā. Sešpadsmit gados mēs sākām draudzēties, pēc kādiem četriem gadiem mēs jau sākām nogurt no tādas draudzēšanās un jutām, ka jāsper nākamais solis. Dievu lūdzot, sapratām: mums ir jāprecas. Šajā jautājumā mēs vairāk paļāvāmies uz Dievu un kristīgo draugu atbalstu un ieteikumiem. 1997. gada 27. decembrī mēs Priekules baptistu baznīcā salaulājāmies. Kad bijām to izdarījuši, jutām, ka tas bija pareizais solis. Pēc kādiem trijiem gadiem jutām - jāsper nākamais solis. Emīlijai tagad ir seši gadi, Elizabetei trīs. Kuru katru brīdi piedzims trešais – solīts zēns. Mēs esam laimīgi. Man ļoti patīk frāze no Kolimba Lemba grāmatas: “Es priecājos, ka esmu tevi apprecējis.” Es Inesei šad un tad saku: Inese, es priecājos, ka esmu tevi apprecējis. Inese ir skolotāja.

– Mūzikas?

Nē. Kad mēs Ziemassvētkos apprecējāmies, es mācījos vēl Mūzikas akadēmijā, janvārī klavierskolotāja ieraudzīja gredzenu: Ērik, kaut kas ir noticis? – Jā, es apprecējos! _- Sieviņa arī ir mūziķe? – Nē, skolotāja. – Vai cik labi! Jo diviem mūziķiem laikam ir grūti. Inese ir angļu valodas un sākumskolas skolotāja, pašlaik viņa ieguva arī sekretāres profesiju. Inese man ir ļoti liels atbalsts – sākot jau ar nošu rakstīšanu un, beidzot ar, kauns teikt, skrūvīšu un spuldzīšu ieskrūvēšanu. (Smejas.) Reizēm es esmu tik ļoti iegrimis kompozīcijas darbā, ka pati ieskrūvē spuldzīti. Inese man ir zelta cilvēks, viņa ļoti rūpējas par mūsu ģimenes pavardu - mēs esam paēduši, viņa ir arī naudas maka turētāja. Dažreiz Inese ir izlēmusi: rīt mēs visi brauksim uz turieni, jo redz, ka es par daudz strādāju kompozīcijas darbā. Viņa rūpējas par bērniem.

– Jūs kopā arī ceļojat?

Paldies Dievam, mums arī finansiālie apstākļi lēni, bet nemitīgi kāpj uz augšu, es ceru, ka pienāks diena, kad mēs, visa ģimene, varēsim sākt ceļot, jo tas ir tik svarīgi. Protams, es esmu ļoti daudz redzējis, dziedot Valsts akadēmiskajā korī - Īrija, Anglija, Vācija, Krievija, Singapūra. Vēl tālākas zemes stāv priekšā. Bet, kad es tur esmu un kādu vakaru staigāju pa ieliņām vai ciematiņiem, ir tik žēl, ka Ineses nav. Jo tu stāvi uz tā tilta kaut kur Austrijā, mēness spīd - un tu sajūti laimes mirkli, un, cik žēl, ka tajā brīdī Inese nav kopā ar mani. Man tādi brīži ir katrā zemē, kur esmu pirmo reizi. Gribētos tos kopā izbaudīt. Jāgatavojas, tas ir arī jāplāno.

– Vai meitiņām mājās ir brīži, kad viņas zina: tēti tagad nedrīkst traucēt?

Tā nav. Drīzāk es laikam esmu nedaudz tāds drastisks un saku: Beta, es tagad nevaru, es tagad strādāju, rakstu notis. Bet tajā pašā laikā viņas jebkurā brīdī var pienākt pie manis, viņas man arī ir tāda kā mēraukla: kad es kādu posmiņu uzrakstu mūziku, tad nospēlēju viņām. Jā, man patika, patika! Bet es atceros: kad uzlieku kādu skaņdarbu no Mūzikas akadēmijas laikiem, kur tiešām ir akadēmiskie skaņdarbi, viņas klausās un saka: brr! Nepatīk! Kā šausmu filmu mūzika. Liela mēraukla ir arī Inese. Vēl vakar es pēc pēdējām notīm viņai nospēlēju un jautāju: kā tev liekas? – Patika!

– Cik var paļauties uz neprofesionālu viedokli?

Inese ir īpaša, viņa ar mani bijusi kopā koncertos, ar viņu mēs pārrunājam visu dzirdēto, viņa zina arī manas domas – kas mani piesaista, kas ne. Inese ir tā zelta mēraukla starp akadēmisko mūziku un starp pārāk vienkāršu mūziku. Viņa ir zelta vidusceļš! Bet galvenais, Inese pasaka, vai galarezultāts viņai patīk vai ne. Pat tad, kad rakstu, domāju: man taču būs jādod Inesei paklausīties, un es domāju jau par to, lai patiku. Jo galu galā, kas tad ir pats svarīgākais? Man tiešām nav svarīgi, lai mana mūzika patiktu trim mūzikas zinātniekiem un to nospēlētu vienreiz gadā, bet man ir svarīgi, lai mana mūzika sildītu klausītāju sirdis. Jo tas taču ir mans aicinājums! Man reizēm tā saka: Dievs taču tev ir devis talantu, kā tas ir? Dievs katram cilvēkam ir devis talantu. Mediķis, gleznotājs, šoferis, kas var pat vadāt valsts prezidenti! Tie visi ir Dieva dotie talanti. Un cik svarīgi ir, ka katrs mēs atrodam un apzināmies savu talantu un to lietojam. Lūk, ja mans talants ir rakstīt mūziku, tad kāpēc man izvēlēties rakstīt tādu muziku, ko klausīties simts klausītāju, bet tikai trīs. Tādēļ es apzināti izvēlos rakstīt tādu mūziku, kas sasilda sirdis. Lai tā mūzika ir dzīva un uzrunā, ka tā nav tāda - figļi migļi vai abrakadabra, tāda samudrīta, kad klausītājs pēc tās parausta plecus. Nekādas pārliecinātības. Man jau arī kādi ir pārmetuši, ka mana mūzika ir tikai emocionāla, pārāk emocionāla, bet es absolūti negribu būt konfliktā ar sevi, jo esmu ļoti emocionāls. Es nevienam netaisos klanīties tādā ziņā, ka apslāpētu sevi. Nekad to nedarīšu. Es arī gribu būt uzmanīgs, lai nevienu brīdi nekļūtu banāls – nu tik sākšu kultivēt šo te! Nē, es visu laiku meklēju jaunas iespējas, un man prieks par to, es mainos. Tas ir tik svarīgi - katru reizi pateikt kaut ko jaunu, bet skaistu un vērtīgu.

– Kad tu saņēmi balvu, bija prieks, ka arī Kristus tika pagodināts.

– Es zināju, ka man būs jāsaka runa. Es zinu, ka Latvijā ir pāris ļoti spēcīgu mūziķu, arī citu profesiju pārstāvji, kuri ir kristieši un kuriem savas pārliecības dēļ padomju laikā tika liegts mācīties augstskolā. Ja es būtu dzīvojis tajā laikā? Kāda tā būtu bijusi sāpe. Traģēdija, ka tev tas ceļš ir liegts, jo nenoliedzami manos panākumos vislielākais nopelns ir Mūzikas akadēmijai. Ka es tur varēju mācīties un iegūt praktiskās zināšanas. Es nebeidzu Dievam pateikties, ka dzīvoju šajā laikā, kad ir brīvība. Es esmu patriots – brīvā Latvija! Andreja Eglīša dzejoļi, mūsu valsts himna! Barikāžu dienas, es tam visam dzīvoju līdzi. Ejot uz Operas skatuvi, es zināju, ka man jāsaka: paldies Dievam! Baidījos, ka tikai uztraukumā neaizmirstu to pateikt, jo tas ir pats svarīgākais. Tas ir pats svarīgākais! Pirms tam man bija daudz interviju, dažās es nepateicu: paldies Dievam! Bet es gatavojos pašam galvenajam brīdim uz Operas skatuves, kur šī balva tiek pasniegta. Es lūdzu Dievam: Tu zini, ka gribu Tev teikt paldies, lūdzu, dod, ka es neaizmirstu! Tā bija pirmā tāda balva, tādēļ gribēju teikt paldies arī saviem svarīgākajiem cilvēkiem: vecākiem, mammai, pirmajiem skolotājiem, pirmajam mācītājam, pirmajai pedagoģei. Un savai omītei lauku mājā! Upīte, govs vešana ganos, esmu slaucis govi, rīta rasā esmu kājas slapinājis, peldējis, sienu grābis, ravējis kartupeļus – visa lauku dzīve man ir tāda emocionālā un mākslinieciskā bagātība! Es jūtos iekšēji bagātāks, jo neesmu pilsētnieks. Viss izdevās, bet par omīti aizmirsu. Es omai zvanu pēc tam un saku: tu zini, es aizmirsu! – Ko tad es! Un, protams, es pateicos savam dzīvesdraugam.

Man bija jāiziet cauri daudzām nesaprotamām lietām, uz kurām man joprojām vēl nav atbildes, bet es tās nemeklēju. Es zinu, kāds ir mans aicinājums.


Foto: Elīna Roze