Tēvs Jānis bija draudzes prāvests, ilggadīgs Rīgas Garīgā Semināra pasniedzējs, Betānijas Dominikāņu māsu klostera kapelāns - kurš, bīskapa Antona Justa vārdiem runājot, bija īsts Kristus kareivis un patiess mūks - vienmēr laipns un atsaucīgs, cilvēkus nešķirojot.  Svinīgajā dievkalpojumā katrs varēja redzēt, ka tēvs Jānis Alberts nodzīvojis bagātu mūžu – baznīcas solu rindas bija pilnas, cilvēki nesa ziedus un brīžiem nevaldīja asaras. Piemiņas Misē piedalījās un par mirušo aizlūdza ļoti daudzi priesteri – gan tēva Aglonieša bijušie skolnieki un garīgie bērni, gan vienaudži un līdzgājēji. Sv. Misi vadīja kardināls Jānis Pujats un bīskaps Antons Justs, kurš savā sprediķī atcerējās mirušā labos darbu un varonību – pat būdams ļoti slims, tēvs Aglonietis neatkāpās no priestera pienākumu pildīšanas, celebrējot Mises un sēžot grēksūdzes krēslā.
 Cilvēki no sv. Franciska un citām draudzēm, kurās aizgājējs bija kalpojis, izrādīja dziļu sirsnību – lika ziedus pie atvērtā zārka, vēlējās tēvam Jānim pēdējo reizi pieskarties, lai atvadītos. Dievkalpojumā dziedāja gan sv. Franciska bērnu koris, gan jauniešu un draudzes kora pārstāvji, lai arī bija darbadienas vidus.
Pēc piemiņas dievkalpojuma tēvu Jāni aizveda uz Aglonu, kur trešdien tika rīkotas bēres. Aizbraucošo bēru auto pavadot, cilvēki nesteidzās doties prom, bet pie baznīcas vārtiem brīdi uzkavējās, dziedot lūgšanas „Esi sveicināta Marija!” un „Mūžīgo mieru”. 
| 
;)
;)