„Krakovas Baznīcas vārdā, es lūdzu piedošanu visiem tiem, kuriem daži priesteri ar savu rīcību ir nodarījuši pāri”, teica kardināls. Kristus Miesas un Asiņu svētkos viņš vadīja tradicionālo procesiju Krakovā. Procesija devās no Vavelas katedrāles uz Marijas baziliku Tirgus laukumā, kur arhibīskaps teica homīliju. Dzivišs uzsvēra, ka vārdi „lūgt piedošanu” ietver sevī arī stingru apņemšanos pieņemt patiesību. Viņš aicināja visus, kuriem daži priesteri komunisma režīma laikā ir nodarījuši pāri, nezaudēt uzticību Baznīcai. Krakovas metropolīta homīliju laiku pa laika pārtrauca aplausu šalkoņa. Liturģijas svinībās piedalījās vairāki tūkstoši ticīgo.
Kardināls Dzivišs lūdza piedošanu laikā, kad Polijā jau vairāk nekā gadu notiek debates par dažu priesteru sadarbību ar komunistiskā režīma dienestiem. Skandāls sākās dažas nedēļas pēc Jāņa Pāvila II nāves. Daži poļu priesteri tika apsūdzēti šādā sadarbībā. Pirmais no tiem bija priesteris Konrāds Hejmo, kurš ir plaši pazīstams gan Polijā, gan Vatikānā. Viņš 20 gadus vadīja poļu svētceļnieku centru Romā un pavadīja svētceļotāju grupas pie pāvesta. Lieta nonāca arī masu mediju uzmanības lokā. Laikrakstos parādījās tā saucamo ‘priesteru spiegu’ vārdi, taču pagaidām nepamatoti, jo nebija pierādījumu no Nacionālās Piemiņas muzeja puses, kur glabājas arī tā laika slepeno dienestu dokumenti.
Jūnija sākumā, Solidarnosc kustības bijušais kapelāns priesteris Tadeušs Isakovičs-Zalevskis, gribēja publiskot 28 Krakovas arhidiecēzes priesteru vārdus, kuri sadarbojās ar pagātnes režīmu. Taču kardināls Dzivišs stingri nostājās pret šādu publiskošanu. „Es nebaidos no patiesības, pat ja tā izrādītos sāpīga, taču atbildīgais par patiesības atklāšanu esmu personīgi es kā Krakovas arhibīskaps”, rakstīja kardināls priesterim Isakovičam Zalevskim. Metropolīts izveidoja speciālu komisiju „Piemiņa un rūpes”, kura pēta priesteru sadarbības ar režīmu lietas. Pašlaik vēl jāgaida, kad šī komisija laidīs klajā īpašu ‘Memoriālu’ par poļu klēra sadarbību. Šādā kontekstā mēs varam labāk saprast to interesi, ko poļu tautā izraisīja kardināla teiktie vārdi par Baznīcas svētumu un tās locekļu – tai skaitā, arī priesteru – grēcīgumu. „Ja jebkāds grēks var skart katru cilvēku”, uzsvēra Dzivišs, „tad no tā izriet, ka arī daži priesteri varēja slēpties, sakot šo patiesību, kas cilvēku nevis atbrīvoja, bet iznīcināja”.
Kardināls Dzivišs griezās pie visiem tiem, kuri ir apvainoti, ieļaunoti un kuriem daži Baznīcas cilvēki ir nodarījuši pāri, sadarbojoties ar komunisma režīmu, lai, neskatoties ne uz ko, viņi tomēr nezaudē uzticību Baznīcai un nezaudē drosmi. „Nav vērts zaudēt uzticību Baznīcai”, piebilda kardināls, „jo savu dzīvi mēs ceļam uz klints tikai tad, kad tā tiek veidota Kristū un ar Kristu, un tajā pašā laikā, Baznīcā un ar Baznīcu, kā to atgādināja pāvests Benedikts XVI sava ceļojuma laikā uz Poliju.” Kardināls norādīja, ka patiesības meklējumiem jābalstās uz rūpīgiem vēsturiskiem pētījumiem. Viņš paskaidroja, ka tas, pirmkārt, nozīmē to, ka jārunā aizvien vairāk par tiem, kuri šo komunisma režīma iekārtu vadīja un ne tikai par tās upuriem; otrkārt, jānoskaidro visi apstākļi, kāpēc kāds ir nonācis pie šādas sadarbošanās; treškārt, jārunā arī par to priesteru varonīgo stāju, kuri cieta vajāšanas, jo nepadevās režīmam un nevēlējās sadarboties ar slepenajiem dienestiem.
Pēc kardināla domām, precīzi jānoskaidro, cik lielu ļaunumu katrā konkrētā gadījumā ir izraisījusi šāda priesteru sadarbība. Jānoskaidro arī to personu patiesie nolūki, kuras par katru cenu vēlas atklāt un publiskot visu ‘apsūdzēto’ priesteru vārdus. Jānoskaidro, vai patiešām runa ir par patiesības meklēšanu un kādam nodarītā ļaunuma labošanu, vai arī kāds varbūt vēlas graut Baznīcas autoritāti, jo kādam Baznīca traucē.
Savā homīlijā kardināls Dzivišs norādīja šādu metodi: vispirms ir pilnībā jānoskaidro patiesība un tikai tad drīkst vainīgajiem prasīt vaļsirdīgu gandarīšanu un padarītā ļaunuma atlīdzināšanu. Vēlēšanās tiekties pēc patiesības pilnībā, tas nenozīmē izvairīties no tādas pagātnes patiesības, kas traucē. Vēlēties izzināt visu patiesību, nozīmē, raudzīties, lai nepaliktu pie puspatiesības. Pēdējā gadījumā nevarētu būt nekāda runa par patiesu mīlestību. Tādā veidā kļūst skaidri kardināla homīlijas sākumā teiktie vārdi par piedošanu: „Krakovas Baznīcas vārdā, es lūdzu piedošanu visiem tiem, kuriem daži priesteri ar savu rīcību ir nodarījuši pāri; un vārdi „lūgt piedošanu” ietver sevī arī stingru apņemšanos pieņemt patiesību. Runa ir par patiesību pilnībā, jo puspatiesība nevar cilvēku darīt brīvu. Puspatiesība viņu var tikai iznīcināt, jo bez patiesības nepastāv mīlestība, un tajā pašā laikā, bez mīlestības nav patiesības”. 
|
