- Septembrī Jūsu Svētība apmeklēs Vāciju, konkrēti, Bavāriju. „Pāvests ilgojas pēc savas dzimtenes” – gatavojoties vizītei, teica līdzstrādnieki. Par kādiem tematiem runāsiet sava ceļojuma laikā; vai jēdziens „dzimtene” ir starp tām vērtībām, par kurām Jūs gribat runāt īpaši? Benedikts XVI: Protams. Manas vizītes mērķis ir vēlreiz redzēt vietas un cilvēkus, ar kuriem kopā esmu audzis, kas mani mācīja un veidoja manu dzīvi. Vēlos pateikties visiem šiem cilvēkiem. Gribu nodot arī vēstījumu, kas pārsniedz manas dzimtenes robežas, un kas ir mana kalpojuma konsekvence. Jāsaka, ka tematus man norādīja liturģiskie svētki. Taču galvenais temats ir tas, ka mums ir jāatklāj Dievs, nevis kaut kāds Dievs, bet Dievs ar cilvēcisku seju, jo, kad redzam Jēzu Kristu, redzam Dievu. Sākot no tā, mums jāatrod ceļi, lai viens ar otru satiktos ģimenēs, starp paaudzēm, kā arī starp kultūrām un tautām; jāatrod šajā pasaulē izlīgšanas un mierīgas līdzāspastāvēšanas ceļi, kas ved uz nākotni. Šos ceļus uz nākotni mēs neatradīsim, ja nesaņemsim gaismu no augšienes. Tādēļ neesmu izvēlējies kaut kādus speciālus tematus. Varu teikt, ka ticības fundamentālās vēsts sludināšanā galvenā pavadone būs liturģija, kas saistās ar aktuālo dzīves situāciju, kurā pirmām kārtām gribam stiprināt sadarbību tautu starpā un meklēt visus iespējamos ceļus, kas ved uz izlīgšanu un mieru. - Kā pāvests Jūs esat atbildīgs par universālo Baznīcu. Saprotami, ka šī vizīte vērsīs pasaules uzmanību arī uz katoļu situāciju Vācijā. Novērotāji gandrīz vienbalsīgi apstiprina, ka pašreiz tur valda laba atmosfēra, arī pateicoties Jūsu ievēlēšanai par pāvestu. Taču vecās problēmas ir palikušas, piemēram, aizvien mazāk cilvēku praktizē savu ticību, aizvien mazāk kristību, un, galvenokārt, aizvien mazāka ir Baznīcas ietekme sabiedriskajā dzīvē. Kā Jūs vērtējat pašreizējo katoļu Baznīcas situāciju Vācijā? Vispirms gribu teikt, ka Vācija pieder Rietumiem, ar visu sev raksturīgo kolorītu. Mūsdienu Rietumu pasaulē pārdzīvojam jaunu radikālisma un sekularizācijas vilni. Ticēt ir aizvien grūtāk, jo pasaule, kurā dzīvojam pilnībā ir mūsu roku darbs, un tajā – varam teikt - Dievs vairs neatklājas tiešā veidā. Vairs nedzeram no avota, bet no trauka, ko saņemam jau pilnu. Cilvēki paši ir izveidojuši savu pasauli un atrast tajā Dievu ir aizvien grūtāk. Taču tas nav raksturīgs tikai Vācijai. Šis process ir vērojams visā pasaulē, īpaši Rietumu pasaulē. No otras puses, Rietumus šodien spēcīgi ietekmē citas kultūras, kurās pirmatnējais reliģiskais elements ir ļoti stiprs, un kuras šausminās no Rietumu vienaldzības attiecībā uz Dievu. Šis svētuma elements citās kultūrās, ja arī tas dažādos veidos ir aizsegts, no jauna aizskar Rietumu pasauli, aizskar mūs, kas atrodamies daudzu kultūru krustcelēs. Rietumos un arī Vācijā no cilvēka sirds dziļumiem izlaužas sauciens pēc „kaut kā liela”. Redzam, ka jaunieši intensīvi meklē šo „kaut ko vairāk”. Zināmā veidā reliģijas fenomens atgriežas, arī ja runa ir par pārāk nenoteiktu meklēšanas veidu. Taču visā šajā lietā Baznīca ir klātesoša, sniedzot ticības liecību. Domāju, ka šī vizīte, kā tas bija arī Ķelnē, mums palīdzēs no jauna atklāt cik skaisti ir ticēt, palīdzēs apzināties, ka lielās ticīgo kopienas prieks spēj aizraut, ka aiz tā slēpjas kaut kas ļoti nozīmīgs, ka kopā ar jaunajām kustībām atveras arī jaunas ticības iespējas, kas mūs tuvina un pozitīvi ietekmē mūsdienu sabiedrību kopumā. - Pagājušajā gadā Ķelnē Jūsu Svētība tikās ar jauniešiem. Esmu pārliecināts, ka tur Jūs pieredzējāt, ka jaunatne ir gatava un atvērta jaunajam, tur ļoti sirsnīgi tikāt pieņemts Jūs pats. Vai nākamajā ceļojumā būs arī speciāls vēstījums jauniešiem? Vispirms gribētu teikt, ka ļoti priecājos par jauniešiem, kuri vēlas satikties, kopā izdzīvot ticību un darīt kaut ko labu. Atvērtība labajam ir ļoti dziļi jauniešu sirdīs, pietiek paraudzīties uz dažādām voluntārisma formām. Iesaistīties un dot savu ieguldījumu palīdzības sniegšanā trūkumcietējiem ir patiesi svarīga lieta. Pirmais impulss varētu būt iedrošinājuma vārdi: Dariet tā tālāk! Meklējiet izdevību darīt labu! Pasaulei nepieciešama jūsu griba palīdzēt, tai ir nepieciešams jūsu darbs! Otrs impulss varētu būt: drosme pieņemt galīgos lēmumus! Jaunieši ir ļoti dāsni, taču, kad jāpieņem lēmums uz visu mūžu, vai tā būtu laulība, vai priesterība, viņos rodas bailes un nedrošība. Pasaule nemitīgi atrodas dramatiskā kustībā: tagad varu pilnībā īstenot dzīvi ar visiem tās pārsteigumiem. Vai pieņemot galīgo lēmumu, nezaudēšu brīvību, vai nezaudēšu izvēles brīvību? Jāiedrošina jauniešus pieņemt galīgos lēmumus. Tas būtībā ir vienīgais, kas palīdz mums augt, iet uz priekšu un dzīvē sasniegt kaut ko lielu; vienīgais, kas neierobežo mūsu brīvību, bet dāvā pareizo virzienu dzīvē. Jāsaka, ka riskēt jeb veikt lēcienu, nozīmē pilnībā pieņemt dzīvi. Tas ir tas, ko es gribētu sludināt. (turpinājums sekos) 
Foto: L'Osservatore Romano
|
