Tā kā pasaulē, taču visvairāk laikam Āfrikā ir katoļticīgie, kas meklē tā dēvēto „tradicionālo dziednieku” palīdzību, Baznīca laiku pa laikam cenšas atgādināt, lai cilvēki nekristu par māņticības upuriem. Diemžēl – un atkal ne jau ekonomiski atpalikušajās trešās pasaules valstīs vien, dažādiem, ar māņticību saistītiem dziedināšanas rituāliem nododas pat priesteri.
Dienvidāfrikas bīskapi apliecina savu garīgo tuvību cilvēkiem, kas cieš no dažādām miesas kaitēm un ar sapratni uztver viņu izmisīgos centienus tikt dziedinātiem. Taču tai pašā laikā viņi aicina atcerēties, ka cilvēkam ir nepieciešams dziedināt ne tikai miesu, bet arī dvēseli. „Ir nepieciešama dziedināšana, kas nes mūžīgo veselību, mūžīgo dzīvību un laimi. Ir nepieciešama visa cilvēka dziedināšana,” teikts vēstulē.
Uzsverot, ka patiesi dziedināt var tikai Dievs, bīskapi aicina pieņemt Slimnieku sakramentu, caur kuru Kristus stiprina slimos, piešķirot viņiem visstiprākos atbalsta līdzekļus. Daudzi ticīgie nav attīrījuši savu ticību uz Dievu tik lielā mērā, lai spētu lūgties: „lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek…” un pieņemtu Dieva augstāko spēku, kuram nav līdzīga.
Dienvidāfrikas bīskapi aicina nepadoties dažādiem nākotnes pareģotājiem. „Dievs var atklāt nākotni praviešiem un svētajiem, taču katrs kristietis, kuram piemīt veselīga attieksme pret lietām, pratīs uzticīgi nodoties Dievišķās apredzības rokās visā, kas attiecas uz nākotni, un atmest visāda veida neveselīgu ziņkāri,” teikts vēstulē. Tajā norādīts arī, ka jebkura veida maģiska prakse, kas it kā tiecas pavēlēt okultajiem spēkiem valdīt vienam pār otru, arī tad, kad tas tiek darīts veselības atgūšanas labā, ir smagā pretrunā ar ticību.
Liela uzmanība Dienvidāfrikas bīskapu vēstulē ir pievērsta arī gadsimtiem ilgajai, taču aplamajai senču garu godināšanas praksei. Saskaņā ar vai visu Āfrikas tautu tradicionālo pasaules uztveri, mirušajiem pieder pārdabisks spēks. Bīskapi norāda, ka tas ir pretrunā ar Jauno Derību un Baznīcas mācību, taču tās neliek saraut garīgās saites ar mirušajiem tuviniekiem. Tie, kuri ir miruši Dieva žēlastībā un ir šķīstīti, uz mūžīgiem laikiem dzīvo ar Kristu. Viņi ir līdzīgi Dievam, jo skata Viņu vaigu vaigā. Šī pilnīgā dzīve, šī dzīvības un mīlestības kopība ar Vissvēto Trīsvienību, ar Jaunavu Mariju, eņģeļiem un svētajiem, tiek saukta par „debesu paradīzi”. Debesis ir galējais mērķis un piepildījums dziļākajām cilvēka ilgām, tas ir visaugstākais un galējais laimes stāvoklis”, paskaidro Dienvidāfrikas bīskapi. Vēstules beigās viņi aicina lūgt nevis senču garus, bet gan lūgties par saviem mirušajiem tuviniekiem, lai arī viņi varētu baudīt debesu godību. 
Foto: Cathnews.com
| 
