Lūdzu, pastāsti, kāds bija tavs ceļš līdz dominikāņu ordenim? Kad tevī radās interese par priesterību un kāpēc izvēlējies kļūt par dominikāni?
- Mans ceļš uz dominikāņu ordeni bija diezgan raibs. Jau pusaudža vecumā mani interesēja dažādi filozofiski jautājumi, tomēr vistuvākie bija tie, kuri vijās ap tēmu „Dievs”: „Kas ir Dievs, kāds Viņš ir, un galu galā – ko šis vārds nozīmē man pašam?” Apmēram 16 – 17 gadu vecumā jau skaidri zināju, ka iešu priesterības ceļu, tomēr vēl īsti nezināju – kādā veidā. Pēc vidusskolas beigšanas studēju Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Tā kā studijas man padevās labi un arvien dziļāk izjutu slāpes pēc lūgšanu dzīves, sāku meklēt iespējas – kādā veidā apvienot priesterības ceļu, dziļu lūgšanas dzīvi un studijas. Kādu dienu sadūšojos un aizrakstīju vēstuli dominikāņiem, gribēdams iegūt kādu informāciju par viņiem. Atbilde bija diezgan pragmatiska: „Atbrauc un skaties!” Tādā veidā es kļuvu par dominikāni. Tu ļoti ātri saliki mūža solījumus – pēc nedaudz klosterī pavadītiem gadiem. Ko tev nozīmē mūža solījumi un kā tas iespējams – būt tik jaunam, kāds esi, un reizē pārliecinātam par savu izvēli, kas tiek izdarīta uz visu mūžu?
 - Dominikāņu Konstitūcijas paredz kārtību, saskaņā ar kuru dominikāņu brālis saliek mūža solījumus 3 gadus pēc noviciāta beigšanas, kas ilgst vienu gadu. Nepieciešamības gadījumā šo izšķirošo soli var atlikt vēl uz vairākiem gadiem, kā tas notiek atsevišķās dominikāņu provincēs. Manā gadījumā brāļi izmantoja parasto ordeņa tradīcijas kārtību un ļāva salikt mūža solījumus trīs gadus pēc noviciāta beigšanas.
Lēmums salikt solījumus uz visu dzīvi man nenāca kā pērkons no debesīm. Dominikāņu brālim ir doti vismaz četri gadi, kuru laikā, izejot cauri dažādiem pārbaudījumiem, viņš nostiprinās savā aicinājumā. Jā, esmu jauns, tomēr izvēli būt par mūku uz visu dzīvi es loloju jau ilgus gadus. Tas ir manas dzīves stāsts, kuru rakstu ne tikai es, bet arī mani kopienas brāļi, kā arī draugi, paziņas, ar kuriem esmu runājis un dalījies šaubās, kas neizbēgami saistītas ar aicinājumu. Būt par mūku – tā ir mana atbilde uz Dieva aicinājumu sekot Viņam. Šajā gadījumā vecumam nav izšķirošas nozīmes, bet gan iekšējai gatavībai un zināmam neprātam Kristus dēļ iesaistīties piedzīvojumā, ko sauc par mūka dzīvi. Uz svinībām bija ieradušies tavi draugi no vairākām valstīm, Misē arī lūgšanas izskanēja vairākās valodās. Kuri no viņiem bija mērojuši vistālāko ceļu? Kā viņiem patika Liepājā?
- Svinībās piedalījās brāļi un viesi no Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Slovākijas, Holandes, Beļģijas, Skotijas, Kongo un, protams, arī no Latvijas. Tā kā brālis no Kongo, kurš piedalījās svinībās, dzīvo Beļģijā, tad šķiet, ka tālāko ceļu bija mērojis brālis no Oksfordas.
Visiem ļoti patika Liepājas pludmale, kā arī Jūrmalas parks. Taču viņus ļoti pārsteidza lielais pilsētā sastaptais alkohola lietotāju skaits, sagrautie kapi pie kanāla Jaunliepājā, kā arī bēdīgais dzīvojamo māju izskats, kas atmiņā atsauca Rietumeiropas pēckara nabadzību. Kas tavā dzīvē mainīsies pēc solījumiem, būs jaunas pilnvaras, pienākumi?
- Kopumā dzīve turpināsies līdzīgā ritmā vēl vairākus gadus līdz universitātes studiju beigām, kad paredzēta Priesterības sakramenta saņemšana. Mūža solījumi ļauj brālim pilntiesīgi iesaistīties ordeņa dzīvē, ievēlēt kopienas, provinces un ordeņa vadību, kā arī piedalīties kopienai svarīgu jautājumu lemšanā, piemēram, jaunu kandidātu pielaišanā mūža solījumiem utt. Pastāsti mazliet par savām studijām Beļģijā. Cik gadus esi studējis, cik vēl palicis, kas sagādā prieku, grūtības?
- Man ir dota iespēja studēt vienā no senākajām Eiropas universitātēm – Luvēnā. Mūsu klosteris atrodas netālu no universitātes, tādēļ dodos uz lekcijām ar vilcienu. Tā kā universitāte ir publiska mācību iestāde, studēju kopā ar dažādu tautību un pārliecību cilvēkiem, kuri teoloģijas studijas izvēlējušies tādēļ, lai iepazītos ar kristietību un tās kultūras mantojumu. Tas piešķir manām studijām un attiecībām ar šiem studiju biedriem īpašu daudzveidību un bagātību.
Ņemot vērā, ka studijām dominikāņu dzīvē ir īpaša nozīme, tad tās uztveru kā neatņemamu aicinājuma sastāvdaļu, kas padziļina garīgo dzīvi un tuvina Patiesībai. Sākumā grūtības sagādāja franču valodas apgūšana, lielais lasāmās literatūras apjoms svešvalodā. Tomēr studējot izstrādājas noteikts ritms, kas ļauj veiksmīgi mācīties un nokārtot eksāmenu sesijas. Šobrīd studēju 4. kursā, un vēl būs jāstudē vismaz divi gadi, lai iegūtu Maģistra grādu. Kas ir tas, ko vislabprātāk dari brīvajā laikā?
- Brīvajā laikā parasti ceļoju pa Eiropu un nodarbojos ar sportu. Nākamajā vasarā ar dažiem brāļiem esam iecerējuši doties uz Sahāras tuksnesi Āfrikā. Tu proti vairākas valodas, kā arī spēlē dažādus mūzikas instrumentus. Cik un kādās valodās tu spēj sazināties, un vai kādreiz iznāk likt lietā arī savas muzikālās dāvanas?
- Tā ir iznācis, ka spēju sazināties latviešu, krievu, poļu, angļu un franču valodās (nedaudz arī lietuviski). Tā kā bieži ceļoju un esmu saskarsmē ar dažādu tautību cilvēkiem, valodu zināšanas un prasmes ir veidojušās dabiski, bez īpašas piepūles no manas puses.
Jā, man patīk mūzika. Nedaudz spēlēju klavieres un blokflautu, jo vairākus gadus mācījos mūzikas skolā. Klosterī rīta un vakara lūgšanas dziedam gregoriskās melodijās, tad, pat niecīgākā muzikālā bagāža ir noderīga. Vai pamanāmas būtiskas atšķirības starp katoļu Baznīcas dzīvi Latvijā un Beļģijā?
- Protams, ka atšķirību ir daudz. Beļģija bija viena no pirmajām valstīm Eiropā, kurā tika iedzīvināta Vatikāna II koncila mācība. Laji Beļģijas Baznīcā ir daudz aktīvāki nekā Latvijā. Tomēr šī tēma ir tik plaša, ka tam noteikti būtu jāvelta atsevišķs raksts. Ko tu savā dzīvē uzskati par vislielākajām vērtībām?
- Cilvēkos visaugstāk vērtēju žēlsirdību un iecietību. Vai ir kaut kas, no kā tu baidies?
- Baidos no tā, ka es un citi cilvēki aizmirstam, cik skaists un dziļš ir mūsu kristiešu aicinājums. | 
;)
;){kind=link}