Sveiciens visiem svētceļniekiem Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkos! Augusta dienās Aglona ir liela Dieva bērnu pulcēšanās vieta. Viņi jūt vajadzību pēc dvēseles skaidrības un Dieva. „Kā briedis slāpst pēc ūdens avotiem, tā mana dvēsele ilgojas pēc dzīvā Dieva” – tā skan psalma vārdi (Ps 42:2-3). Tie ir Dieva žēlastības septiņi avoti, kas attīra un veldzē dvēseles, starp tiem īpaši svarīga ir grēku piedošana un „dzīvības maize” pie dievgalda. Jūs zināt, kam pieder šie vārdi: „Mana dvēsele slavē Kungu un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā” (Lk 1:46-47). To sacīja Dievmāte un tas liecina par prieku, kas staro no skaidras sirds, kura vienota ar Dievu. Lai tāds prieks un optimisms jūs pavada ik dienas, jo Dievs ir bezgalīgi labs un brīnišķīga ir Viņa valstība, kas jūs sagaida. Bet līdz tam vēl daudzas cīņas jāizcīna garīgajā dzīvē. Izredzes cīņā par kristīgiem ideāliem Kādas ir mūsu izredzes cīņā par kristīgiem ideāliem? Apustulis Pāvils izsakās: „Ja Dievs ir ar mums, kas tad var būt pret mums” (Rom 8:31). Mēs esam optimisti, jo daudzi faktori ir mums par labu: Dievs ir visvarens un Viņa žēlastība ir pārpilnīga; evaņģēliskie ideāli nenoveco; Kristus ieskicētais dzīves veids balstīts Dieva un tuvākā mīlestībā – tātad, ļoti tīrs un skaidrs; alga par to ir augstākā, t.i., svētlaime pie Dieva – bezgalīga kā pati mūžība. Tātad varam droši teikt, ka ticība Dievam būs pievilcīga katrai jaunajai cilvēku paaudzei. Kristus iesāka ar 12 apustuļiem Ko liecina mūsu divtūkstošgadīgā vēsture? Salīdziniet – Kristus iesāka ar 12 apustuļiem, bet tagad vairāk nekā ceturtdaļa no pasaules iedzīvotājiem ir kristieši. Tagad Kristum ir nevis 12, bet simtiem tūkstoši apustuļu. Dievnamu tīkls klājas pār zemēm un kontinentiem. Darbojas organizētas ticīgo draudzes. Evaņģelizācijai ir plašas tehniskās iespējas. Bībele ir gadsimtu grāmata un vienmēr pieprasīta. „Bez manis jūs nekā nespējat darīt” Un tomēr – kāpēc evaņģelizācija te vienā, te citā zemē sākusi „buksēt”? Kādreiz Kristus teica: „Bez manis jūs nekā nespējat darīt” (Jņ 15:5). Visticamāk, ka galvenais neveiksmju iemesls ir tajā apstāklī, ka mūsdienu apustuļi pārāk paļaujas uz cilvēciskiem līdzekļiem un spēkiem, bet Kungs pirmkārt gaida no mums svētumu garīgajā dzīvē. Krīze ir apstāklī, ka cilvēki dzīvo grēkos un attālinās no Dieva! Tomēr tā nav vispārējā Baznīcas krīze. Tā drīzāk ir penitenciālā problēma, kas prasa atgriešanos no grēkiem. Tiesa, tā skar pašu jūtīgāko nervu garīgajā dzīvē. Taču Katoļu Baznīcā vien ir 400 000 priesteru, kam ir vara piedot grēkus un lielākā daļa no viņiem ik dienas pieņem penitentus. Kur šī sistēma strādā, tur cilvēki nedzīvo grēkos. Un krīzes nav! Krīze sākas tur, kur cilvēku ticība salūst un viņi vairs neredz jēgu savai dzīvei. Vīriešu pašnāvnieku – 4 reizes vairāk, nekā sieviešu Viens garīgās krīzes simptoms Latvijā ir salīdzinoši lielais pašnāvību skaits – pagājušajā gadā to bija 564. Aiz katras no tām ir kāda cilvēka traģēdija. Raksturīgi, ka vīriešu – pašnāvnieku ir četras reizes vairāk, nekā sieviešu. Kāds tam iemesls? Paskatieties baznīcās un jums būs skaidrs. Baznīcās ir četrreiz vairāk sieviešu. Aktīvākie ticīgie saprot, ka sausās vasaras neraža, neapmaksātais kredīts vai firmas bankrots vēl nenozīmē, ka gals klāt. Ticīgie cilvēki zina, ka galvenais ieguvums ir vēl priekšā – tā ir Dieva valstība. Arī īstais bankrots cilvēkam var būt tikai viens – tā ir elle. Tāpēc ticīgie Dieva gribu ņem nopietni, Dieva valstību vērtē ļoti augstu un laicīgo neveiksmju dēļ nezaudē galvu. Tiem, kas salūzuši, trūcis ticības enkura, kam pieķerties grūtā brīdī. Tomēr jārēķinās ar to, ka ticība Dieva esamībai dziļi saistīta ar cilvēka morālisko dzīvi. Tāpēc cīņa par tikumisko skaidrību ir arī cīņa par ticības uzturēšanu un dvēseles pestīšanu. Reklāmas un dezinformācijas jūklī Kas tad veicina pesimistisko noskaņu sabiedrībā? Kas atņem jauniešiem viņu ideālus? Tas, ko viņi redz, ko dzird, tas, kas tiek propagandēts. Simtiem miljonu tiek izdots, lai radītu filmas ar vienu mērķi – lai tās ienestu vēl vairāk naudas. Šai elku kalpošanā tiek iesaistīti lieli talanti un speciālisti, nerēķinoties ne ar kādām morāles normām. Pazīstams kinokritiķis par kādu tehniskajā ziņā izcili radītu filmu raksta, ka tā „trijās stundās pārliecinoši pierāda, ka cilvēks nav labāks par lopiņiem. Arī viņus vada tikai savtīgas izdzīvošanas intereses. Redzot to vājprātu (uz ekrāna) nonāc pie šaušalīgā secinājuma, ka cilvēku pasaule ir pelnījusi nelabu galu, jo tā nepazīst pazemību un līdzcietību.” Tā raksta kritiķis, kas labi pazīst kino pasauli, par filmu „Karalis Kongs”. Jaunam cilvēkam, atrodoties reklāmas un dezinformācijas jūklī, labi jāpadomā, ko gribi dzīvē sasniegt un kā tas iespaidos tavu garīgo dzīvi, t.i., tavas dvēseles pestīšanu. Tev Dievs devis brīvas izvēles dāvanu, lai tu varētu izvēlēties labāko no cilvēces vērtību pūra. Šķirtne starp pozitīvo un negatīvo Zināms garīgās dzīves krīzes simptoms ir arī jēdzienu sajukums, ka runa ir par tikumību. Vārdus „brīvība”, „cilvēktiesības”, „iecietība”, „demokrātija” katrs tulko pēc sava prāta. Patiesībā nekāda demokrātija nevar atcelt šķirtni, kas velkama starp pozitīvo un negatīvo – ko Dievs iezīmējis dabā, cilvēku sirdsapziņā un Bībelē. Nekāds parlaments nav tiesīgs izjaukt vai pārvietot robežstabus starp labu un ļaunu. Ja tos novāc, tad nekas cits neatliek kā patvaļīga diktatūra (kā Staļina un Hitlera laikā). Nekāds tiesas process nav iespējams bez stingras mērauklas: kas ir likumīgs un kas – nelikumīgs. Tāpat visa audzināšana saistās ar to, lai cilvēki praktiskā situācijā atšķirtu, kas savstarpējās attiecībās ir pareizi vai nepareizi. Cerams, ka nākamā Saeima izlabos kļūdu, kas tika pieļauta 2003.gadā, kad no Bērnu tiesību aizsardzības likuma tika izmests jēdziens „bērnu audzināšana”. Tas ir spilgts piemērs tam, kādas sekas rada sajukums vērtību sistēmā starp pozitīvo un negatīvo. Dižoties ar grēkiem publiskā sfērā Nav jaucamas arī privātās lietas ar publiskām. Tad atkritīs arī jezga, kas rodas ap t.s. seksuālo minoritāti. Ja kāds ir homoseksuāls, tad tā ir viņa privāta lieta. Viņš pats atbildīgs Dieva priekšā. Bet, ja viņš ar saviem grēkiem dižojas publiskā sfērā, tad nevar gaidīt, ka viņu piecietīs. Homoseksuālisms ir viena no sabiedrības grimasēm, kas laiku pa laikam parādās un pazūd kā murgs. Pēdējā laikā geji un lesbietes plāno, kā pat skolās mācīt par homoseksuālismu kā par normālu parādību! (TV3, 05.08.2006.) Ko lai saka par šādu kārtējo grimasi sabiedrībā? Pēckara laikā kādas pilsētas vidusskolā ieradās medmāsas, kas klasē, stundas laikā, sāka zēniem un meitenēm meklēt utis galvā. Kas to ierosinājis un atļāvis – to skolēniem neviens nepaskaidroja. Un vai tad publiski – skolas klasē – ir īstā vieta tādām lietām?! Šis eksperiments, bez šaubām, izgāzās pirmajā mēģinājumā, jo utu meklētāji apkaunoja paši sevi un arī skolu, kas to bija ļāvusi. Kaut kas līdzīgs notiek ar homoseksuāļu plāniem skolās. Ja viņi paši netiek galā ar miesas kārību – savām utīm, kā tad drīkst uzbāzties skolēniem, lai modinātu arī viņos perversās tieksmes? Šī problēma nevar būt tikai izglītības iestāžu ziņā! Ja tiek skarta ģimene vai tikumība, ir jāuzklausa arī tautas balss. Tautas referendums var aizliegt propagandēt viendzimuma seksuālās attiecības. Diemžēl dažās valstīs homoseksuālisti klusām „pa politisko līniju” tikuši pie varas, sāk revidēt arī tikumus! Atjēdzieties, kungi! Tautu nav iespējams ilgi muļķot! Komunisti 50 gadus klaigāja par „īsto demokrātiju”, bet tauta domāja savu domu. Tagad ar šo „demokrātiju” kā ar ielāpu sodomisti grib piesegt savu netikumu un iekļaut to pat izglītības sistēmā, iepakotu kā „kaķi maisā”. Vai tas vērtējams kā parasts gadījums? Nē, mēs esam pienākuši pie ceļu krustojuma. Tas var būt nopietns pagrieziens sabiedrības dzīvē. Bībeles laikos izraēlieši bija izvēles priekšā: palikt Ēģiptē vai sekot Mozum? Un pēc tam – dzīvot tuksnesī vai doties uz Apsolīto zemi? Mūsu priekšā būs izvēle: vai tauta ies Dieva baušļu ceļu, vai arī pagriezīsies Sodomas virzienā? Vai tauta turēsies pie ticības, morāles un saprāta prasībām, vai arī klusējot pieņems homoseksuālismu sabiedrībā, skolā, ģimenē? Tas nav vienkāršs partiju jautājums starp pozīciju un opozīciju. Šoreiz Dievs un sirdsapziņa eksaminē savu tautu: valdību, deputātus un katru indivīdu. Pirmā atbilde būs jāpasaka jau pie vēlēšanu urnām oktobrī, proti, vai nākošā Saeimā gribam redzēt cilvēkus, kas nelokāmi stāv par ģimeni, kādu to Dievs iestādījis un ko sargā mūsu Satversmes likums? Bērni jāpieņem kā Dieva svētība Ģimene Latvijā jau tā nonākusi zināmā krīzes stāvoklī – vairāk nekā puse vecāku ir šķirteņi. Tomēr, neskatoties uz neveiksmēm, absolūtais vairākums cilvēku par vienu no vissvarīgākajiem faktoriem savā dzīvē uzskata normālu ģimeni. Tā ir svētvieta, kurā cilvēks ierauga dienas gaismu, kur, savu vecāku apmīļots, pavada bērnības un pusaudža gadus. Arī vēlāk viņš labprāt apmeklē savas dzimtas ligzdu, kaut arī dzīvo un strādā citur. Arī dzimtenes mīlestība sākas no tēva mājām, no savas ģimenes, no dzimtās apkārtnes. Tam visam ir garīga vērtība, kas veicina cilvēka tikumisko izaugsmi un sakārto viņa vērtību skalu. No sociālā viedokļa, ģimene ir sabiedrības pamatšūna, kuru raksturo dabiskas mīlestības saites starp tās locekļiem, kas dara ģimeni pievilcīgu un stipru. „Vīrs atstās savu tēvu un māti un pievienosies savai sievai,” saka Svētie Raksti (Ef 5:31). Tēvs, māte un bērni – šis trīsstūris ir maza, autonoma vienība, kurā liela autoritāte ir vecākiem. Ģimenes bērni visi sāk dzīvi tīri un svēti, tātad ir pastāvīgs sabiedrības atdzimšanas avots. Pie tam, bērni stiprina laulāto vienotību. Daudzbērnu ģimene reti kad izjūk. No ticīgo cilvēku viedokļa ģimene ir Dieva iestādījums, tāpēc laulība jāslēdz ar reliģisku aktu; ticības uguntiņa uzturama lūdzoties, piedaloties dievkalpojumos, attīroties no grēkiem; bērni ir jāpieņem kā Dieva svētība un par viņu dzīvību jau kopš ieņemšanas brīža vecāki ir atbildīgi Dieva priekšā. Veltījumi mātei Pasaulē ir daudz pieminekļu, kas celti par godu mātei kā dzīvības devējai. Šķiet, grandiozākais no tiem ir vēsturiskais Tadžmahalas komplekss Indijā, kas celts 17. gadsimtā. Baltā marmora celtne, rotāta ar dārgakmeņiem, paceļas 70 m augstumā un pretendē uz pasaules brīnuma titulu arhitektūras jomā. Ik gadu to apmeklē vairāk kā 3 miljoni cilvēku. Šo objektu sauc arī par Tadžmahalas mauzoleju, jo tas celts par piemiņu daudzbērnu mātei, princesei, kas nomirusi 14. bērna dzemdībās un atdusas sarkofāgā zem tempļa kupola. Arī mūsu Aglonas komplekss veltīts Mātei, t.i., Dieva Mātei. Ar ko viņa izpelnījusies cilvēku cieņu un godu? Ar to, ka pats Dievs viņu padarīja par savu Māti. Dieva Dēls ņēma no viņas savu Miesu un Asinis. Līdz ar to šī māte nokļuva neparastā tuvībā ar Dievu, tika svētdarīta kā neviens cits un uz deviņiem mēnešiem kļuva par dievības mājokli. Tā kā Dieva Dēls piedzima un dzīvoja ģimenes apstākļos, savas mātes un audžutēva aprūpēts, Viņš svētī arī katru ģimeni, kas dzīvo pēc Dieva prāta. Kristiešu morāles principi nav vienas atsevišķas konfesijas standarts, jo tie ir vispārcilvēciski. To avots ir Dieva atklāsme. Turiet tos godā un lai Dievs jūs svētī un stiprina! Materiāls publicēts sadarbībā ar "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" | 
