- Kā radās doma Liepājas televīzijā „Dzintare” veidot šādu ekumeniski kristīgu raidījumu? Doma bija par kristīgu raidījumu. Ekumenisks tas sanāca tādēļ, ka raidījuma viesi ir aicināti no dažādām draudzēm. Lielā mērā tas ir saistīts arī ar raidījuma tematiku. Doma radās jau ļoti sen. Man savā laikā ir bijis jāstrādā Latvijas radio, tāds mazs pieradums pie šī darba. Man šķiet, ka tas ir kas tāds, kas noteikti jāizmanto Baznīcai, lai uzrunātu cilvēkus. Līdzīgi bija ar Krusta ceļu. Nācām pie katoļu brāļiem un baptistiem un aicinājām uz tādu kopīgu Krusta ceļu. Raidījums jau toreiz bija prātā, vai radio, vai televīzijas. Sākumā bija doma par radio. Radio šobrīd ir desmit minūtes nedēļā sestdienu rītos – meditācija. Un, tikko radās iespēja iepazīties ar TV "Dzintare" ļaudīm tuvāk, viņi bija ļoti atsaucīgi, mēs noslēdzām līgumus, un pašreiz tas ir Annas draudzes apmaksāts raidījums, kurā aicinām piedalīties mācītājus no citām Liepājas draudzēm. - Kas piedalās šajā raidījumā un kā notiek dalībnieku izvēle? Izvēle ir. Jo runa nav par konfesijām vai par amatbrāļiem, runa drīzāk ir par to, kurš cilvēks ar studiju spēj sadzīvot un pieņemt studijas noteikumus un kurš ne. Kādreiz mācītājs ir ļoti jauks kancelē un privātās sarunās, bet studijā varbūt atbildes uz cilvēkus interesējošiem jautājumiem ir jā un nē. Pašreiz mums ir vairāki mācītāji, kuri kļuvuši par tādiem pastāvīgiem studijas viesiem. No katras baznīcas vai no katras konfesijas ir tie, kuri studijā visdrošāk jūtas, jo tas arī vispārliecinošāk izskatās ekrāna otrā pusē. - Kādas tēmas raidījumā galvenokārt tiek apskatītas? Mums ir dažādi temati bijuši, par kuriem esam runājuši, piemēram, septembra raidījums bija cieši saistīts ar Krusta pagodināšanas jeb paaugstināšanas svētkiem (14. septembris), tas arī sakrita ar raidījuma dienu. Jauna līnija raidījumā ir tā, ka mēs aicinām lajus. Būs uzņēmēji, vienā no raidījumiem bija vienas skolas direktore. Mēs mēģinām par šīm lietām runāt integrēti, piemēram, skolā vai laicīgajā vidē, lai tas nav tāds teologa monologs. - Kā zināms, šis raidījums izskan tiešraidē. Skatītāji var uzdot jautājumus. Kādi jautājumi tiek uzdoti no skatītāju puses un kas cilvēkus interesē visvairāk? Jāsaka tā, ka jautājumu, kas tiek uzdoti pašreiz, nav tik daudz, faktiski ir otrais raidījums, kad tāda iespēja pastāv. Sākumā lielākā daļa nebija jautājumi, bet pateicības, ka tāds raidījums pastāv. Vēl otrs jautājumu uzdošanas veids ir rakstīt e-pastu, un tur jau jautājumu ir vairāk, jo cilvēks var apsēsties, padomāt, noformulēt jautājumu. Tajās 40 minūtēs jāpaspēj piezvanīt. Nedaudzie jautājumi, kas studijā ir bijuši, vairāk ir ar tādiem praktiskiem nolūkiem, kā pareizi darīt vienu vai otru lietu baznīcā. Viens bija, vai mācītājam ir tiesības piespiest vai īpaši mudināt kristīt bērnu, ja viņš apmeklē svētdienas skolu. No dzīves jautājumi, kas kaut kur krustojās ar Baznīcas dzīvi. Raidījums tieši ir ar tādu mērķi, ļaut vai dot iespēju cilvēkiem pajautāt ikdienā, ceturtdienas vakarā pēc deviņiem, kad vēl visi ir augšā un neguļ, paskatīties uz tām lietām no savas ikdienas. - Vai visiem skatītājiem ir garantija un, protams, būs garantija, ka uz viņu jautājumiem tiks atbildēts, un īpaši, ja šie jautājumi tiks uzdoti tādā negatīvā veidā pret Baznīcu? Pašreiz jautājumu daudzums ir tāds, ka par to vispār nevajadzētu šaubīties, ja cilvēks piezvana un viņam neatbildētu. Otrām kārtām tie tomēr nāk ar tādu zināmu filtru, mums ir darbiniece, kas tos pieraksta un mums ienes studijā, bet man personiski tas šķiet tāds izaicinājums un aizraujoši, jo Baznīca tomēr ir tā vieta, kurai ir atbildes uz visprovokatīvākajiem jautājumiem. Un es domāju, ka kaut kādā mērā tas iedod tādu mazu dzirksteli raidījumam, ja tur ir kāds zvans tādā veidā. - Jūsuprāt, vai šāda veida kristīgi raidījumi, īpaši mūsdienu sabiedrībā, vēl ir aktuāli? Ņemot vērā, ka kristīgās vērtības pamazām tiek izstumtas no sabiedriskā loka, dažviet tas pat tiek darīts speciāli. To, ka izstumšana notiek, tas ir fakts, bet fakts ir arī tāds, ka pasaule neizstumj naudu. Kamēr kristīgā pasaule un Annas baznīca par saviem raidījumiem maksā, es domāju, ka mums par kristīgu vērtību izstumšanu, pateicoties mantkārei, nav jāšaubās. Bet, kas attiecas varbūt uz to, vai tādam raidījumam ir nozīme, es domāju, ka tam ir divas nozīmes. Vispirms, tas ir raidījums, kuru skatīsies draudžu locekļi, tā ir viņu niša. Domāju, ka šim jautājumam ir tāda perspektīva, proti, sabiedrībā ik pa laikam notiek kaut kas tāds, uz ko ir nepieciešama kristīga pozīcija, un, manuprāt, Kristīgais radio Latvijā ir vienīgais tāds medijs, caur kuru kāda Baznīca var paust nesamaisītu viedokli. Divi lielākie mediji, kuri jāsauc vārdā un jāieliek melnā rāmī, ir "Panorāma" un "Diena" – antireliģijas, antikristiānisma, kristofobijas lokomotīves. Ik pa laikam notiekot kaut kādām kolīzijām sabiedrībā, par kurām ir vajadzīgs kristīgs viedoklis, parasti jau uz to reaģē caur tādu sekulāru raidījumu. Tas viss ir atkarīgs, piedodiet, no žurnālistu ticības vai neticības, gudrības vai dumības. Tad šādam raidījumam tieši tādā brīdī ir laba nozīme. Refleksēt uz aktualitāti no tādas tīras Baznīcas pozīcijas. - Jūs sākāt runāt par negācijām no plašsaziņas līdzekļu puses. Vai jūsu raidījums arī neveido tādu zināma veida šķelšanos, disharmoniju tieši konfesiju vidū, jo, dzirdot baptistu mācītāja teikto, piemēram, katoļu draudzes skatītājiem varbūt uzreiz rodas tīri tāds cilvēcisks protests... Tātad, vai šis ekumenisms gadījumā neveido kaut kādu pretēju nozīmi? Man pašreiz nav ne mazāko ziņu, ne miņu par to, ka kaut kas tāds varētu būt. Pirmkārt, jau tādēļ, ka, manuprāt, Liepājā jau vispār ekumeniskā gaisotne ir tāda ļoti priekšzīmīga, salīdzinot ar citām Latvijas vietām. Un, otrkārt, es domāju, ka tā ir tāda dziļa tolerance. Pat tur, kur ir atšķirības, tas parasti iesākts ar zināmu frāzi, proti, mūsu Baznīcā, vai mums, katoļiem, vai mums, luterāņiem, vai mums, pareizticīgajiem, ir pieņemts tā, vairāk paskaidrojot savu pozīciju, nevis revidējot citu pozīcijas, tas paliek pašu klausītāju un cilvēku ziņā. Es domāju, nav nepieciešams to tā mākslīgi apiet, jo cilvēki ikdienā jau tāpat dzīvo daudzkonfesionālā sabiedrībā, vidē un ar tiem jautājumiem sastopas. Es domāju, ka raidījumā varbūt tādu korektu robežu vilkšana, tai pašā laikā šo robežu paskaidrošana, dod, kā reiz, to pretējo. Pagaidām es par to noteikti nebažījos. - Kā zināms, mūsdienu pasaulē tiek piedāvātas dažādas citas, tā sauktās, dievības, īpaši jaunatnes vidū, kur bieži vien viņi no šiem piedāvājumiem apjūk. Vai jūsu veidotajam raidījumam varētu būt kaut kāda kristīgi audzinoša nozīme tieši šīs jaunatnes vidū? Es domāju, ka tāds zelta diegs raidījumam cauri neies, tieši uz jaunatni orientēts, audzinošs, bet ik pa laikam būs tematika, kas tieši vairāk vai mazāk skar jaunatni. Mēs vienā raidījumā rādījām, cik tas ir pozitīvi, ka skola atver savas durvis un tīri fakultatīvā veidā ļauj jauniešiem kaut ko dzirdēt par bērna attīstību mātes miesās, ļauj kaut ko dzirdēt par to, kas ir intīmās attiecības, ka tas ir kaut kas vairāk nekā tikai divu cilvēku intimitāte, tā faktiski ir savienošanās arī daudz dziļākā mērā un līmenī, kas faktiski nozīmē ļoti daudz garīgās konsekvences, kuras jaunieši nemaz nezina, ka viņu dzīvē ir saistītas ar viņu daudzo partnerību. Jo, ja mēs izslēdzam laiku un telpu, tad mēs konstatējam, ka viņi visi ir vienā gultā. Daudziem tas ir šoks, to dzirdot. Bet tieši tādēļ, ka Dievam neeksistē kā lielākie nosacījumi laiks un telpa. Viņš saka, ka tā ir negantība Viņa acīs, tāpēc varbūt arī tāda, atļaušos teikt, vidusskolēnu ņigu ņegu dzīvošana vienam no otra, tā kā tāda košļene no vienas mutes otrā, kā jaunieši padod viens otru, manuprāt, tas ir jāpaskaidro, jo es domāju, ka ir cilvēki, kuri daudzas lietas izdara tikai tādēļ, ka viņi uz to tiek mudināti. Visa subkultūra ir tāda, kas liek tikai nobaudīt, un daudzi to nedara no ļaunas sirds, bet aiz tādas zināmas muļķības, aiz tāda zināma stulbuma. Es tā vienmēr saku, jūs pabeidzat vidusskolu, pabeidzat augstskolu, jūs pat tēvreizi nemākat noskaitīt, kur vēl runāt par lielāku aprobežotību. - Kādi ir turpmākie raidījuma veidotāju plāni? Pašreiz mēs gribam savu tiešraides laiku panākt tādu maksimāli apdzīvotu ar dalībnieku skaitu raidījumā un arī ar skatītāju lielāku piekrišanu. Es zinu, ka garīdznieki ir aizņemti, tādēļ pirmie trīs vai četri raidījumi bija tikai, paziņojot draudzēs, ka tāds raidījums ir. Tagad ir zināms cilvēku loks izveidojies, kas ir pastāvīgie raidījuma viesi, un nu mēs domājam, kā maksimāli ieiet tautās, un, ja būs nepieciešams, domāt par papildu raidlaiku, tātad biežāku regularitāti. - Vai vēlaties kaut ko vēl īpašu piebilst? Jā, katrā otrajā mēneša ceturtdienā 21:20 ieslēgt TV "Dzintare", tur ir raidījums "Ticība un dzīve", un ar saviem jautājumiem un atbalstu palīdzēt veidot šo raidījumu. - Uz kurieni mēs varam rakstīt? ticibaundzive@e-apollo.lv, tā ir mūsu e-pasta adrese. - Paldies jums, mācītāj, par sarunu. Sanita Zustere, Vatikāna Radio, Liepājā
Foto: http://www.liepajasmuzejs.lv |
