Laura bija apbrīnojama maza meitene. Viņa bija kā mazs eņģelis zemes virsū, kurš nesa gaismu citiem. Liepājas Katoļu pamatskolā ir jūtams viņas zaudējums. Katram no mums viņa atmiņā paliks ar savu burvīgo smaidu un jauko attieksmi pret dzīvi. Neskatoties uz visu, ko viņa ir pārcietusi, viņa vienmēr bija priecīga un smaidīga. Katru rītu, kad nācu skolā un redzēju viņu, man gribējās smaidīt. Pat tad, ja biju piecēlusies ar sliktu omu. Viņai vienmēr bija laiks kādam uzsmaidīt, veltīt kādu labu vārdu... Šodien, redzot viņas klasesbiedrus, kuri savā starpā runāja, ka viņi nespēj noticēt tam, ka Lauras vairs nav, man acīs sariesās asaras. Viņi visi teica, ka Laura kā vienmēr nāks, no tramvaja, mazliet nokavējusi skolu, bet viņa atnāks. Jā, viņi ir maziņi vēl un vienkārši nevēlas pieņemt šo sāpīgo patiesību, bet nāksies to pieņemt. Viss mūsu skolas kolektīvs sēro līdzi Lauras vecākiem. Jo mūsu skola ir kā ģimene, kura cieš zaudējumus un gūst uzvaras kopā ar katru no mums. Tāpat ir arī tagad. Pati, kad uzzināju šo briesmīgo vēsti, negribēju tai ticēt. Man nebija tieša saskare ar viņu, bet tas brauciens, ko kopā pavadījām uz pasākumu „Kopā/together” man it kā lika ar viņu sadraudzēties. Un tagad tikai es spēju tā pa īstam novērtēt, cik viņa bija laba un jauka. Izsaku patiesu līdzjūtību Taukaču ģimenei. 9. klases skolniece Beatrise Jākabsone | 
