Z.Stankeviča tēvs ilgus gadus kalpoja pie Viktora Pentjuša par zakristianu un ministrantu. Es V. Pentjušu redzēju ikdienā – kā viņš dzīvo, kā viņš kalpo. Viņa dzīves piemērs un attieksme mani dziļi ietekmēja, - atceras Z.Stankevičs, – no kādu 13 gadu vecuma manā dzīvē sekoja apmēram 10 gadu ilgs krīzes periods – līdz 1980.gadam, kad es tā jau ļoti apzināti atgriezos pie Dieva un sakramentiem un jau ļoti drīz atjaunoju kontaktu ar tēvu Viktoru, kurš turpināja būt mans garīgais tēvs visus gadus, kad biju Latvijā. - Kādi toreiz bija jūsu mērķi? Iegūt augstāko izglību. Taču, kad biju pēdējā kursā Rīgas politehniskajā institūtā automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē, sāku sev uzdot jautājumus: kas man tālāk dzīvē būtu darāms, kādi mērķi uzstādāmi. Var teikt, ka caur šo jautājumu manā sirdī darbojās Dievs – manī jau tad bija slāpes pēc Viņa. Mēģinot tās apmierināt un atbildēt uz tiem jautājumiem, kas man radās, man iznāca pārnestā nozīmē daudz „paceļot”. Vairākus gadus nodarbojos ar karatē, tad ar jogu. Es lasīju to literatūru, kas bija pieejama par budismu, par hinduismu un vispār par visām iespējamajām austrumu reliģijām. - Kad tas beidzās? Pēc dažiem gadiem, kad apzinājos, ka tas labākais pēc kā varu savā dzīvē tiekties, ir Dievs un ka tas, ko es gribu sasniegt, ir savienošanās ar Dievu. Taču, pielietojot tos līdzekļus, kas bija atrodami jogā vai tajā literatūrā, ko es lasīju, es redzēju, ka kaut kas nesanāk, kaut kas nenostrādā. Kad biju izmēģinājis visādas iespējas, satiku kādu kristiešu grupu. Tās locekļi kopā lūdzās ekumenisko rožukroni un piederēja pie dažādām konfesijām – katoļi, pareizticīgie, baptisti. - Ar ko viņi jūs ieinteresēja? Viņi mācēja pastāstīt par savu ticību tajā valodā, kura bija man saprotama, noskaņoties uz tā viļņa, ko spēju uztvert. Es ļoti ātri atklāju, ka to, ko patiesībā meklēju, man dod Kristus un Baznīca. 1980.gadā ar pilnu apziņu atgriezos pie sakramentiem, pie grēksūdzes un kristīga dzīves veida. Tajā kristiešu grupā - ekumēniskajā kopienā – paliku vēl 10 gadus. Pateicoties šai pieredzei, ieguvu spēju būt atvērtam citiem kristiešiem un arī citādi domājošajiem. Tā bija mana atslēga, viens no veidiem kā iemiesot kristietību dzīvē. - Kā nonācāt līdz domai par semināru? Ļoti drīz pēc pievienošanās kopienai es sapratu, ka mans aicinājums ir nest evaņģēliju citiem cilvēkiem, dalīties ar viņiem, taču tikai vēl pēc 9 gadiem man radās jautājums: varbūt, ka vislabākais veids kā to izdarīt, ir kļūt par priesteri. Vēl veselu gadu par šo jautājumu domāju, lūdzos, konsultējos ar draugiem. Beigās aizgāju uz pārrunām pie tēva Viktora Pentjuša, kur man dažu minūšu laikā atnāca pilnīga skaidrība, kas ir saglabājusies līdz šai dienai – ka Dievs mani ir aicinājis kļūt par priesteri. - Kas ir galvenais jūsu dzīvē? Pēdējo gadu pārdomu un pieredzes rezultātā esmu sapratis, ka galvenais manā dzīvē ir sekot Kristum, atsaukties Viņa aicinājumam. Pāvests Jānis Pāvils II uzsvēra to, ka priestera formācijā ir vairākas dimensijas: cilvēciskā, kristīgā un priesteriskā. Respektīvi, man ir jāseko Kristum, dzīvojot saskaņā ar savu sirdsapziņu un saglabājot ikdienā savu identitāti kā cilvēkam, kā kristietim un kā priesterim. Un ar to pietiek! Ja esi uzticīgs Kristum un viņa aicinājumam, viss pārējais atnāk savā laikā. Dievs katrā brīdī, katrā dienā tev rādīs, kas jādara, pavērs vajadzīgās iespējas un tā tālāk. Vairs ne par ko nav jāuztraucas. - Vai cilvēkam pietiek ar Baznīcu? Jautājums ir: ko mēs saprotam ar vārdu Baznīca. Ja saprotam šaurā nozīmē, tad, protams, ne visi var nodarboties ar baznīcas ēkas uzkopšanu un nest karogus procesijas laikā. Šajā ziņā ar baznīcu nepietiek. Bet ja runājam par Baznīcu kā dzīvi vienotībā ar Kristu, katru dienu meklējot kā es varu piepildīt Dieva prātu un to aicinājumu, ko viņš man ir devis: ar to pietiek. Dzīvot vienotībā ar Kristu nozīmē dzīvot Baznīcā. - Ko šobrīd darāt Romā? Esmu ticis pāri pusei sava doktorāta darba rakstīšanā. Mans pamatuzdevums ir pēc iespējas ātrāk pabeigt doktorātu un atgriezties Latvijā, lai es tur varētu turpināt īstenot manu priesterisko aicinājumu un palīdzēt cilvēkiem atklāt to, ka Dievs arī šodien ir dzīvs un reāls. Lai mans aicinājums neiesūbētu, es Romā kalpoju arī apustulisko māsu karmelīšu klosterī, bet Ziemsvētku un Lieldienu brīvdienās braucu palīgā uz kādu Ziemeļitālijas draudzi, kur man iznāk uzklausīt daudzas grēksūdzes un ir iespēja padalītes ar savām atziņām ar itāļiem, kuri svētku laikā diezgan kuplā skaitā nāk uz dievkalpojumiem. 
| 
