Bībeles pravietiskajā un gudrības tradīcijā sirdij ir reliģiska nozīme. Tā ir vieta attiecībām ar Dievu. „Tu mīlēsi Kungu, tavu Dievu, no visas tavas sirds.” (At 6,5) Reliģisks cilvēks, kurš apzinās savu grēcīgumu, Dievam var tikai lūgt šķīstu sirdi: „Dievs, radi manī skaidru sirdi un atjauno manī stingru garu.” (Ps 51,12) Jēzus atgādina, ka ļaunums nāk no sirds: „Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi.” (Mt 15,19) Kalna mācībā Kristus uzsver iespēju, ka laulību var pārkāpt arī savā sirdī (Mt 15,28). Ir derīgi atcerēties, ka apustulis Pāvils par ļoti svarīgu uzskata taisnu nostāju seksuālajā dzīvē. Viņš bez žēlastības nosoda visas novirzes, tās uzskatot par elkdievību (Rom 1). Kristietības garīgā tradīcija šo Kalna mācību galvenokārt ir skaidrojusi šķīstības tikuma gaismā, uzsverot, cik svarīgi ir sevī apvienot visas personības jomas. Garīdznieka dzīvē tas nozīmē būt par Dieva valstības atspulgu pēc Kristus piemēra, dāvājot vīrieša vai sievietes personības dimensiju kādai citai auglībai. Mūsdienās, kad seksualitāte tiek pielīdzināta bioloģiskajai un sentimentālajai jomai, Jēzus Kalna sprediķis, šķiet, runā par kaut ko, kas nebūtu no šīs pasaules. Mūsdienu pieredze rāda, ka jūtu pasaule ir jāsakārto. Visatļautība seksuālajā jomā nepadara cilvēku laimīgu, sacīja pāvests Jānis Pāvils II, uzrunājot jauniešus 1981. gada Vispasaules jauniešu dienās Francijā, kas izsauca jauniešu sajūsmu. Patiesībā šķīstas sirds svētlaime ir caurspīdīgas sirds svētlaime, kurā nav melu un kas nekalpo neīstiem dieviem, vai tie būtu – mamona, narkotikas, sekss vai personīgā slava. Sirds šķīstība ir fundamentāla, jo, pēc Jēzus vārdiem, tas ir noteikums, lai satiktu Dievu, lai Viņu pazītu un izdarītu izvēli starp ticību vai neticību. Kristietības garīgā pieredze liecina, ka nekrietnu kaislību pārņemta sirds, kas ir izvirtusi, nevar redzēt Dievu, jo tā dievina citus dievus – erosu, krītot pašgodināšanā, juteklisko baudu meklēšanā. Vai Jēzus nesaka, ka tas, kurš dara patiesību un nedzīvo melos, nāk pie patiesības un satiek gudrību? Kurš kļūst par Dieva draugu, redz visu materiālo un garīgo pasauli gudrības gaismā. Viņš dzīvo, domā, mīl tā kā Kristus. Bet tas, kurš dzīvo savas sirds tumsībā, nenāk gaismā, lai viņa darbi nekļūtu zināmi. Kā Ādams tie slēpjas no Dieva, tie vairs nerunā ar Viņu, tie vairs nelūdz un viņu ticība atdziest. Viņi bēg no Dieva, jo viņus moka sirdsapziņa. Šķīstas sirds svētlaime ir viena no pamatvērtībām maigai un žēlsirdīgai sirdij. Šis ievads par Kalna svētību ir nepieciešams, lai mēs labāk varētu izprast Boļeslava Sloskāna personību, kurš visas savas dzīves laikā centās pēc iespējas pilnīgāk izdzīvot šo sirds caurspīdību, lai nekas cits viņu nešķirtu no Dieva mīlestības, lai sevi varētu atdot vispilnīgākajā veidā saviem brāļiem un māsām. Bīskapa Sloskāna sirdsskaidrība Nemaz nepārsteidz tas, ka iespējams atrast daudzas liecības par Dieva kalpa sirds skaidrību. Nozīmīgs ir viņa studenta Andreja Stikāna apgalvojums: „Patiesībā līdz pat šai dienai neesmu saticis nevienu tik sirdsskaidru cilvēku”. Tā ir zīme, kas liecina par bīskapa Sloskāna šķīstību un tikumību kā iekšējās pasaules skaidrību. Cilvēki, kas viņu satika, viņā atklāja Dieva klātbūtni. „Likās, ka viņā atspoguļojas Dievs. Bīskapa uzvedība, vārdi, viņa attieksme pret visu bija Kunga piepildīta” – liecina kāda karmelītu māsa. Bīskaps Antons Justs pasvītro Dieva kalpa lielo sirds šķīstību: „Viņa acis, visa viņa personība, tā bija šķīstība.” Var saskatīt B. Sloskāna šķīstības saistību ar mīlestību uz jaunavu Mariju: „Tik, cik viņš mīlēja Mariju savā lielajā dēla mīlestībā, tik viņš kļuva arvien vairāk par viņas atspulgu. Viņa pazemība, vienkāršība, maigums, sirds caurspīdīgums un vēlēšanās pildīt Dieva gribu, tās visas ir viņa mariāniskās personības iezīmes.” Caurspīdīgums kā šķīstības tikums B. Sloskāna dzīvē atklājās attieksmē pret cilvēkiem. Viņš nešaubījās, nosaucot kādu savu garīgo bērnu par māsu, tāpat viņam nesagādāja grūtības uzlikt krusta zīmi uz ticīgo pierēm, vienalga vai tie būtu vīrieši vai sievietes. „Satiekot jauniešus, vīriešus un sievietes, viņš bija kā tēvs. Viņš deva svētību ar krusta zīmi uz pieres”, piedzīvotajā dalās priesteris Antons Smelters. Varētu pat teikt, ka viņš bija harizmātisks, kā par to liecina kāda mūķene, kura tolaik kā jauna meitene meklēja savu aicinājumu: „Katru reizi, kad apciemoju bīskapu, viņš bija ļoti sirsnīgs. Atvadoties dāvāja savu svētību, uzliekot rokas uz manas galvas.” Var sacīt, ka bīskaps bija brīvs cilvēks, kurš sevi bija pilnībā atdevis Dievam, tādējādi spējīgs uz brālīgām attiecībām ar visiem. Šī brīvība noteikti bija dziļas lūgšanas auglis, kas viņam ļāva pārvarēt nekrietnās tieksmes tādā mērā, ka lūgšana ļauj Dieva garam dzīvot mūsos un stiprināt iekšējo cilvēku. Bīskaps Sloskāns praktizēja sevis šaustīšanu pēc kādas senas askētiskās tradīcijas, par to liecina prelāts Jāzeps Lapkovskis: „Es biju viņa sanitārs. [..] kaut ko meklējot viņa istabā, es pamanīju kādu apģērbu – garu kreklu, kura iekšpusē bija ķēde un siksnas”. To apliecina arī priestera Viktora Pentjuša MIC liecība. Nevajadzētu aizmirst, ka pēc B. Sloskāna padoma pašupurēšanās neattiecas uz īpašu sevis mērdēšanu, bet gan uz ikdienas grūtību izdzīvošanu, kuras viņš panesa ar mīlestību, ticību un pateicību. Jāatgādina, ka jau kopš agras jaunības viņam bija jādzīvo ar trauslu veselību, kas sagādāja īstas ciešanas, bet tās viņš neatklāja citiem. Askētiskā dzīve savukārt bīskapam palīdzēja attīstīt iekšējo disciplīnu un spēju pārvarēt kārdinājumus. Dzīvojot Keizerbergas abatijā, B. Sloskāns cēlās 5.00 no rīta, lai lūgtos, meditētu un svinētu Sv. Misi. Viņš bija izcils garīguma piemērs mūkiem. Abats, tēvs Ambrozijs Verheuls liecina, ka viņam bīskaps Sloskāns likās kā „stingra, nelokāma un askētiska, bet arī ļoti jūtīga personība”. Tēvs Vilhelms de Smets skaidro, ka „viņš bija ļoti askētisks, no viņa staroja svētums”. Arī ēdienreizēs bīskaps ēda ļoti maz, „mazliet maizes un pusdienās kartupeļus ar mērci,” liecina kāds benediktīņu mūks. Šķīstības vērtība Kā garīgais tēvs bīskaps Sloskāns ļoti uzsvēra šķīstības tikuma nozīmi kā viņš pats to bija sapratis un dzīvojis. 1933. gadā pirms kara un 1934. gadā ceļojumā pa Eiropu viņu iespaidoja jauno sieviešu piedauzīgā ģērbšanās maniere. Bīskaps bija pārsteigts par patiesa skaistuma izjūtas zaudēšanu. Viņš izrādīja lielu jūtīgumu pret kaunu, redzot ģērbšanās manieri, kas ir pretrunā ar reliģisko vietu svētumu. B. Sloskāns aicināja latviešu kristiešus būt uzmanīgiem un izvairīties no izaicinošas ģērbšanās. Bīskapa attieksme var likties pārspīlēta mūsdienās, kad valda atšķirīga kauna izjūta, kas plašsaziņas līdzekļu iespaidota vairs nezina robežas. Neskatoties uz to, B. Sloskāna attieksme ir apstiprināta ar kristīgo tradīciju, kas kaunu vienmēr ir sapratusi saistībā ar Jēzus teikto par skatiena šķīstību un iekāri. Kauna sajūta ir tā, kurai vajadzētu pasargāt vīrieša un sievietes personas noslēpumu, izvairoties otru uzlūkot kā savu vēlmju objektu, tā aicina uz caurspīdīgām attiecībām starp vīrieti un sievieti. Patiesībā tas nozīmē būt saprātīgam un pieņemt, ka cilvēka sirds ir iekāres ievainota un neļauj redzēt otru kā dāvanu, bet gan kā iekāres objektu. Protams, kauna izjūta var būt dažāda, tā ir atkarīga no kulturālās vides un laikmeta, bet ne pati kauna sajūtas būtība, kurai būtu jābūt audzinātai. Bīskaps Sloskāns, būdams garīgs cilvēks, izjuta visu to, kas varētu būt bīstami personas vienotībai, un aicināja savus lasītājus to pārdomāt. Viņš nebija naivs. Bīskapa domas saskan ar tā laika filozofa Maksa Šelera uzskatiem par kauna sajūtu un šķīstības atjaunošanu. Arī pāvesta Jāņa Pāvila II mācībā par mīlestību varam saskatīt līdzību ar B. Sloskāna uzskatiem, kur pāvests izceļ šķīstību, lai glābtu mīlestību un veidotu patiesi brīvus jauniešus, parādot viņiem atšķirību starp subjektīvo un objektīvo mīlestības dimensiju. Patiesa mīlestība nevar tikt nonivelēta līdz patikai vai simpātiskām jūtām pret otru, tā iesaista personas objektīvo vērtību, brīvību un tātad arī ķermeņa dimensijas iekļaušanu garīgajā dimensijā. (Turpinājums nākamājā „Nāc” numurā) |