- Kāda iecere bija pamatā Krusta ceļam Vecrīgā? Iecere bija, ka mēs, dažādu konfesiju Baznīcas Kristus ciešanu piemiņai vienojamies kopīgā Krusta ceļā. Cerējām, ka iesaistīsies vairāk draudžu, taču luteriskajā Baznīcā šī tradīcija nav vispārzināma un tūlītēja atbalsta nebija. Mācītājiem un draudzēm nācās atbildēt sev pašiem, vai vispār ir vēlēšanās to darīt. Dažiem kristiešiem jautājums, kā mēs pieminam Kristus ciešanas, raisīja pārdomas, pat bija kā izaicinājums. Es iesaistījos notikuma organizēšanā un ceļa nobeigumā sagaidīju dalībniekus pie Rīgas Doma. Krusta ceļu kopā ar citiem diemžēl nevarēju veikt, jo jau iepriekš bija saplānoti dievkalpojumi. Doma baznīcas draudze izgatavoja Krusta ceļa krustu, un tas tagad atrodas mūsu dievnamā. Krusta godināšanas dievkalpojumā baznīcā to ienesa arhibīskaps Jānis Vanags. Man likās ļoti svarīgs nobeigums, kas aizveda uz turpinājumu – dievkalpojumiem dažādās Vecrīgas baznīcās. Labi, ka cilvēki netika atstāti “uz ielas”, bet baznīcās turpinājās parastais Lielās Piektdienas ritms. Liturģiski šajās trijās dienās faktiski notiek viens dievkalpojums, kas sākas Zaļajā Ceturtdienā un beidzas Lieldienu rītā, un Krusta ceļu es uztveru par vienu no tā sastāvdaļām. Turpinājums baznīcā vada cilvēku ceļā uz priekšu, uz ļoti svarīgo augšāmcelšanās notikumu – uz Lieldienām. - Kādas bija kristiešu luterāņu atsauksmes? Manuprāt, Krusta ceļā galvenokārt piedalījās tie, kuri šādu ceļu jau bija veikuši iepriekš, lai arī citā veidā. Domāju, ka viņu iespaidi bija pozitīvi. Varētu rasties jautājums – kāpēc tas ir jādara uz ielas, nevis baznīcā. Uz ielas tam ir izteikts misijas mērķis – mēs ejam un esam par zīmi un liecību cilvēkiem, kuri tajā dienā kārto savas lietas un citādi varbūt nemaz neienāktu baznīcā. Lai izpildītu šo misijas uzdevumu, ir svarīgi, lai zīme būtu skaidra un pamanāma. Šķiet, ka abus uzdevumus izdevās piepildīt. Zīme bija skaidra, tai nebija citas “piegaršas”, un tā bija pamanāma un uzrunājoša arī garāmgājējiem. Protams, kā vienmēr ir jautājumi, vai savu ticību vajag publiski izpaust, vai tas sasniegs mērķi, vai mēs tiešām spēsim uz ielas koncentrēties un lūgt Dievu, vai tas neizšķīdīs uz ielas notiekošajā. - Vai saņēmāt atbildi? Atbilde bija daudzie atnākušie cilvēki. Ir divas lietas – Krusta ceļš vispār un pilsētā. Krusta ceļš pilsētā mūs mudina lūgt par pilsētu, par lietām, par kurām mēs varbūt neesam aizdomājušies, ka kādam arī par tām būtu jālūdz Dievs. Ejot pa ielu ar lūgšanu, mēs arī uz cilvēkiem skatāmies ar lūgšanu. Tas mums palīdz apzināties, ka arī mēs piederam pie pilsētas. Mēs dzīvojam Rīgā, kurā viss ir tā, kā ir: ejam garām spēļu zālēm, iestādēm, kurās tiek lemts Latvijas liktenis, skolām, krogiem, dažādiem cilvēkiem... Par visu to ir jālūdz Dievs. Nesot krustu, palīdz tas, ka mēs raugāmies ar Kristus acīm, jo Viņš savu krustu būtu varējis nest cauri Rīgai tāpat kā nesa to cauri Jeruzalemei. To mēs gribam piedzīvot. Mūsdienās, kad dominē bauda un ciešanas ir gandrīz vai tabu, Kristus ciešanu apcerēšana ir ļoti nozīmīga. - Daudziem protestantiem šāda veida lūgšana nav pazīstama. No kā nevajadzētu baidīties, dodoties Krusta ceļā? Nebūtu jābaidās no tā, ka kāda garīga prakse varētu būt slikta tikai tāpēc, ka to lieto cilvēki, par kuriem mēs esam sliktās domās. - Vai tas tiešām būtu viens no galvenajiem iemesliem? Jā, es domāju, ka tā tas ir. Cik gan bieži nav dzirdēts – “mēs taču neesam tādi kā tie (baptisti, katoļi, luterāņi...) un kāpēc tad lai mēs to darītu”... Šādi izteicieni nav universāli izplatīti, tomēr ir dzirdami ļoti bieži. Tātad – mēs jau neesam “viņi”. Šāda nedrošība galvenokārt rodas tad, kad cilvēks nav drošs par savu identitāti un mēģina nosargāt vismaz tās ārējās izpausmes. To varētu noformulēt apmēram tā – ja es īsti nezinu, ko man nozīmē tas, ka es esmu luterānis, tad vismaz nedaru tā, kā to dara katoļi. - Vai identitāte ir saistāma ar konfesiju? Domāju, ka jā. Ir iemesli, kāpēc Baznīca joprojām nav vienota, un tie nav tikai pārpratumi. Mana pārliecība veido manu identitāti. Te es nerunāju par eksistenciālo, visdziļāko identitātes nozīmi, piemēram, ka es esmu Dieva bērns, Viņa radīts. Tik tālu viss ir skaidrs. Es runāju par identitāti tādā nozīmē, kāda ir mana izpratne par to, kas es esmu. Te jau ietilpst mana pārliecība, un tā var būtiski atšķirties no kāda cita cilvēka pārliecības. Tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc būtu savā starpā jākaro un ka nebūtu iespējams meklēt un atrast vienību. Tieši pretēji. Ja man ir skaidra, veselīga, spēcīga pārliecība, es varu veidot labas un vienojošas attiecības ar citiem, un tajā pašā laikā es netieku absorbēts kādas citas pārliecības dēļ. Robežas ir noliktas, lai mēs kā personības “neizjuktu”. Tas, ka konfesijas dzīvo savu, it kā noslēgtu dzīvi, savā ziņā ir normāli. Tomēr jāvaicā, cik lielā mērā mēs paliekam noslēgti. Identitāte ir kompleksa. Bieži vien cilvēki sevi definē gan pozitīvi, gan negatīvi. Arī negatīvais definējums palīdz cilvēkam sevi saprast. Piemēram, 1. psalmā lasāms: “Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā,” – tā ir kā negatīvā definīcija. Pozitīvā definīcija: “Bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību.” Ja cilvēks negatīvajā definīcijā ir ietvēris citu konfesiju, tad runāt par šo konfesiju pozitīvi viņam nozīmē apšaubīt to, kas mani definē. Ja cilvēks iekšēji tiek ar to galā, tad arī ārēji nav problēmu. Turpretī, ja cilvēks to nepārdomā un ar to netiek galā, sagaidāma apstāšanās pie ārējām lietām. Pamatjautājums par Krusta ceļu: vai tas ir labi? Ja varam pateikt, ka tas ir labi, tad kāpēc gan tā nedarīt. Ja atbilde ir, ka tas nav labi, tad arī nevajag. Manuprāt, tas ir labi, jo Krusta ceļš man atgādina par Kristu, kurš tika nomocīts līdz bezsamaņai, un tas bija manā labā. Ir taču labi lūgt par pilsētu, kurā dzīvoju, par tās cilvēkiem. Kāpēc vēl meklēt iemeslu, lai to nedarītu? www.kasmusvieno.lv
Foto: www.music.lv | 
