- Pastāstiet, lūdzu, kā Jūs iesaistījāties šajā darbā. Ar bērnu žurnālistiku esmu saistīta ilgi. Pirms divdesmit gadiem, kad beidzu augstskolu, es pētīju bērnu žurnālistiku. Tas bija padomju laiks un bērnu žurnālos bija ļoti daudz ideoloģijas. Tad, pēc desmit gadiem nāca laiks, kad es sāku strādāt Vides Aizsardzības fondā. Tur parādījās projekti, kas lūdza naudu atbalstam tādiem bērnu žurnāliem, kā „Zīlīte” un „Ezis”. Šajā laikā tie tiešām jau bija orientēti uz bērnu izglītošanu nevis uz politiku, kas bija padomju laikā. Zinot to, ka bērnu žurnāli nevar pastāvēt uz tādiem noteikumiem, kā citi izdevumi, uz reklāmām, uz reklāmu izdevējiem, bija ļoti labi, ka Vides Aizsardzības fondam bija līdzekļi, ko iedot žurnāliem „Zīlīte” un „Ezis” un tie veidojās kā dabas žurnāli. Vēlāk arī Kultūrkapitāla fonds deva līdzekļus šiem žurnāliem. Jāsaka, ka tie ir visvecākie žurnāli, kas bērnu uzrunā viņam saprotamā valodā par lietām, ko bērns redz sev apkārt. Bērns dzīvo dabā un viņš ir tas, kurš ierauga taurenīti, redz pārsliņu un mātei prasa, kāpēc tā pārsliņa izskatās tāda? Bērns ir tas, kurš ierauga pirmo puķīti un ir labi, ka ir žurnāls, kas to viņam izskaidro. Vēl es gribu pieminēt jaunāku žurnālu, „Spicīte”. Tas nav konkurents „Zīlītei”. Tās ir dažādas auditorijas. Ir ļoti labi, ka ir izvēle. „Spicīte” parādījās pirms četriem gadiem un arī tā lielāko tiesu var iznākt tādēļ, ka to atbalsta Latvijas Vides Aizsardzības fonds, jo arī tur ir īpašas lapas, kur ir pastāstīts par dabu, par to, kas notiek dabā. Tas ir bērniem saprotamā valodā ar raksturojošiem zīmējumiem, piemēram, par skudru, kā skudra veidojas, kā veidota skudru māja. No tā visa var mācīties. Man ir liels prieks, ka ar bērniem var runāt par dabu. Vispār, arī ar pieaugušajiem vajadzētu runāt par dabu un skatīties dabā, jo mēs zinām, ka Dievs ir visa radītājs. Vispirms Dievs radīja dabu, kurā dzīvot cilvēkam, lai to varētu lietot. Viss, ko Dievs ir radījis ir brīnišķīgs un labs. No tā var mācīties. Vienīgi dabai nav prāta. To Dievs ir devis tikai cilvēkam. Prātu un sirdi, kas mīl. Ir lietas, kurās mēs varam redzēt apbrīnojamo Dieva gudrību, kā Viņš ir veidojis dabu, augus un dzīvniekus, lai viņi aizsargātos, vai arī, lai viņus pamanītu, viņu izdzīvošanas spēja. Tas viss ir apbrīnojami. - Es, pašķirstot to pašu „Spicīti”, redzu, ka tur pat dažs labs pieaugušais varētu kaut ko uzzināt. Viss ir vienkāršā, visiem saprotamā valodā izskaidrots. Vai Jūs jūtat, kāda sabiedrībā ir ietekme šiem izdevumiem un, kā tie tiek vērtēti? Neesmu pētījusi, ko dod šie žurnāli. Bet šos žurnālus abonē, nāk atbildes vēstulītes no bērniem, jo viņiem tā lieta interesē. Tiek izsludināti konkursi, kuros ir milzīga atsaucība. Piemēram, nupat ir izsludināts kukaiņu konkurss un ir jādomā, kur rīkot izstādi, jo bērni ir aktīvi. Ir atsaucība, šos žurnālus ievēro. Es vēlos, lai vecāki vairāk tos ievērotu, jo tur bērns var nodarboties. Man ļoti patīk, ka redaktori ir domājuši par to, kā veidot šo žurnālu tā, lai bērns būtu vairāk kopā ar ģimeni. Žurnāls ir krāsains, interesants, tur ir attēli un izskaidrojumi, bet ir vietas, kur ir jālūdz mammai un tētim, vai vecmāmiņai, brālim vai māsai palīdzību, lai var izlasīt, parādīt, kā savilkt cipariņus, lai uzzinātu, kas ir paslēpies zem sniega, vai arī palīdzētu izgriezt zvēriņus, kurus ielikt īstajās vietās, kur katram no viņiem ir māja. Tā ģimenē veidojas kontakts. Ja vecāki ir atnākuši no darba ļoti noguruši, viņiem varbūt, pat nav par ko runāt, bet ja ir šāds žurnāls, ir temats, par ko runāt. Jūs minējāt, ka var arī pieaugušie mācīties. Tā arī ir, jo ne visi var iedomāties, ka skudru pūznim lielākā daļa ir zem zemes un tur ir daudzi kambarīši, ka par kūniņām rūpējas darba skudras, kā viņas tās nēsā, apmīļo un aplaiza. Vai arī par naktsvijoli, ka tai ir īpašs tauriņš, kurš viņu apputeksnē. Tas ir tikai viens tauriņš. Naktsvijolei ir sakņu sistēma, kura var strādāt tikai tādā zemē, kurā ir īpašas sēnes. Tas nozīmē, ka naktsvijoli nedrīkst izrakt. Tādas lietas tiešām ir interesantas gan pieaugušajam, gan bērnam. Par to, ka žurnāls ir labs un stiprina ģimeni, liecina saruna ar vienu no žurnāla redaktorēm, kad viņa stāstīja par sarunu ar kādu paziņu, kura ir teikusi, ka nākamgad vairs nepasūtīs „Spicīti”, jo bērns vairs neliek mieru, viņai visu laiku ar viņu ir jānodarbojas. Taču tas ir tieši tas, kam ir jābūt. - Paldies par sarunu! Lai Dieva svētība ienāk ģimenēs caur jūsu žurnālu! Aigars Brikmanis, Vatikāna radio /Rīga/ |
