Tekstā lietosim tikai vīriešu dzimti, lai teksts būtu labāk uztverams.
Cilvēks, radīts pēc Dieva attēla un līdzības, pilnībā kļūst par cilvēku vienīgi nesavtīgi dāvinot sevi otram. Tas attiecas uz katra cilvēka aicinājumu, bet īpaši uz laulību, kuras būtība ir kopienas veidošana tā, lai vīrs un sieva kļūtu par dāvanu un upuri, kuru viņi mīlestībā sniedz viens otram, saviem bērniem un citiem cilvēkiem. Tāpēc viens no ceļiem, kā atpazīt labo un ļauno laulāto darbos, ir palūkošanās uz viņu savstarpējām saitēm. Jo tās ir pamats viņu būšanai citu rīcībā un viņu attiecībām ar Dievu. Lai atpazītu, kā trūkst laulāto mīlestībā, vajag palūkoties uz uzdevumiem, kādi ir viņu priekšā. Vissvarīgākais uzdevums ir vienotības saglabāšana ar savu laulāto draugu, proti, mīlestības dialoga uzturēšana, kas nozīmē: - atvērtību un jūtīgumu vienam pret otru;
- prasmi klausīties, pirms sākt runāt;
- dalīšanos nevis diskutēšanu un pārliecināšanu par savu taisnību;
- otra izprašanu nevis vārdu, žestu un nodomu novērtēšanu;
- piedošanu, gatavību piedot vai vismaz vēlēšanās piedot tad, kad otrs laulātais vēl nespēj to lūgt, vai arī kad vispār negrib to lūgt, pat ja kāda no pusēm jūtas joprojām emocionāli ievainota un nespēj noticēt nožēlas un izteiktā lūguma pilnīgam patiesumam. Sirdsapziņas izmeklēšana nav tikai sastapšanās ar sevi un saviem grēkiem. Vispirms tā ir mēģinājums nostādīt sevi neizsmeļamās, visaptverošās Dieva Mīlestības priekšā. Tikai tajā spožajā gaismā, kura piepilda cilvēka iekšieni, mēs esam spējīgi saskatīt savas neuzticības dziļumu. Tomēr šī aina vairs neizraisa izmisumu un noslēgšanos sevis apvainošanā. Gluži pretēji, tā ved uz piedošanas avotu, kāda ir Dieva žēlsirdīgā Mīlestība, kas dāvā sevi bez nosacījumiem un ir uzticīga vienmēr. Lūgšana Dievs Svētais Gars, es pateicos Tev par aicinājumu uz laulību. Es pateicos par katru mirkli, kad mūsu laulība bija patiesa vienotība. Par brīžiem, kad mēs bijām dāvana viens otram un viens otru pieņēmām ar mīlestību. Es pateicos Tev, Dievs, par to, ka mūsu laulība pastāv, ka mūsu mīlestības vienojošais spēks, ko Tu mums esi devis caur sakramentu, Tavas neredzamās klātbūtnes mūsu vidū zīmi, ir spēcīgāks nekā mūsu uzticības trūkums. Tava klātbūtne ļauj sevi atpazīt īpaši skaidri tad, kad mums izdodas būt kopā vienam ar otru mīlestības dialogā. Es pateicos Tev, Dievs, par mūsu bērniem, kuri tāpat kā mēs ilgojas pēc mīlestības, kuriem tāpat kā mums tā ir vajadzīga. Es ticu, ka ar Tavu palīdzību mēs spēsim viņiem dot kaut daļiņu tā, ko mēs saņemam no Tevis. Šis uzdevums mīlēt ir patiešām grūti izpildāms. Kad es tagad pateicos Tev, Dievs, par mūsu bērniem un par laulību, par mūsu mīlestības dialogu, proti, par mūsu savstarpējo klausīšanos un izpratni, tad es pilnīgi skaidri apzinos to, cik ļoti man trūkst mīlestības, prasmes klausīties savā laulātajā draudzenē un pieņemt viņu tādu, kāda tā ir. Jo vairāk tāpēc es pateicos Tev, ka caur mūsu nemākulīgo dialogu notiek mūsu laulības vēstures neatkārtojamības brīnums un tās veidošanas brīnišķīgums. Kungs Dievs, ticot tam, es apzinos nepieciešamību dot sevi citiem, vajadzību būt nobriedušam cilvēkam. Mūsu ģimene, kuru Tu esi radījis, īsteno savu mīlestību arī caur būšanu kopā ar mūsu bērniem. Tā palīdz atrast individuālo aicinājumu un atklāt uzaicinājumu mīlēt ar to mīlestību, ar kuru mūs iemīlēji Tu, mūsu Dievs. Mīlestības trūkuma atpazīšana. Dieva mīlestība. Kungs Dievs, es zinu, ka Tu esi Mīlestība. Tu pats man devi bausli: “Tev būs mīlēt…”. Es gribu mīlestības vārdā samierināties pats ar sevi, ar vietu, kuru pašlaik ieņemu dzīvē, un pateikties Tev par to, Dievs. Kas priekš manis ir bijis žēlastība pēdējo dienu, nedēļu, mēnešu vai gadu laikā, par kuru es gribētu tagad pateikties Tev? Kad es šo žēlastību pieņēmu ar pateicību Tev kā Tavu dāvanu? Kā praktiski izpaudās mana ticība, ka Tu, Dievs, esi mana vissvarīgākā bagātība, mīlestības avots, kas piepilda manu iekšējo nabadzību? Kad man ir izdevies patiešām paļauties Tava Vārda darbībai, lai izmainītos mana dzīve, vai varbūt es izmantoju šo Vārdu kā līdzekli savu mērķu sasniegšanai? Kā es mēģināju izzināt, kāda ir Tava griba tad, kad man bija jāpieņem lēmumi, kuri attiecās ne tikai uz reliģisko dzīvi, bet arī uz citām lietām? Kā es izrādīju savu paļaušanos uz Tevi ikdienas lietās un grūtībās, pārvarot šķēršļus, un dzīves neveiksmes? Kad es ļāvu, lai Tavs Vārds – “tev būs mīlēt…” – būtu gaisma, kad es jautāju par savu domāšanas veidu, manu dzīves nostāju, ieradumiem un reakcijām? Kas bijis zīme, ka es ticu Labajai Vēstij, ar kuru Dievs Jēzū pārvar manu vientulību un ciešanas, vai arī pretēji, neredzot cerības zīmes, es noslēdzos neauglīgās žēlabās? Kā ciešanās, nelaimēs, dzīves pārbaudījumos es mēģināju uzticēties Tev, Kungs Jēzu? Laulāto mīlestība Kungs Dievs, es mēģinu saskatīt trūkumus mīlestības dialogā. Lai es varētu atpazīt, kad mūsu palikšana laulāto dialogā bija patiesa, kad mēs tikai izlikāmies, ka saprotamies, un kad tās vispār nebija. Es gribu atpazīt izjūtas, kuras parādās manī kā to notikumu sekas, kuros es piedalījos. Izjūtas – gan patīkamās, gan nepatīkamās –, kuras parādās manī, nav nedz mans nopelns, nedz mana vaina, nedz grēks. Tās ir mana spontānā reakcija uz to, kas ir noticis. Tikai mana izturēšanās pret laulāto ir pakļauta morālajam novērtējumam. Turpnājums sekos... Žurnāls "Katōļu Dzeive" | 
