Viņu personīgā pieredze pierāda, ka šajās situācijās nozīmīga loma ir citu cilvēku līdzdalībai un izpratnei. 1. Vientulībai ir dažādas sejas „Cilvēki patiesībā ir daudz vientuļāki nekā izskatās,” šos vārdus teica kāds ļoti pieredzējis priesteris, un tas mums var izklausīties mazliet pesimistiski. Dzīvojam tā pavisam vienkārši – no dienas uz dienu un šķiet, ka viss ir pilnīgā kārtībā. Bet tas tā tikai izskatās. Reizēm gadās piedzīvot ko tādu, kas apliecina par pilnīgi pretējo. Kādā avīzē zem virsraksta „pazudušie” varēja izlasīt sekojošo: Vāgnera kungs (uzvārds mainīts) ilgāku laiku nebija maksājis par ūdeni un gāzi, tāpat viņš nebija samaksājis par laikrakstu abonēšanu. Viņš nereaģēja arī uz rakstiskiem brīdinājumiem. Beidzās ar to, ka dzīvokļa durvis tika uzlauztas. Un tad kļuva skaidrs, kāpēc šis cilvēks neatbildēja. Vāgnera kungs gulēja uz dīvāna, viņš bija miris. Neviens nebija pievērsis uzmanību viņa prombūtnei, neviens nebija par viņu interesējies – nevienam viņš nebija ievajadzējies. Vāgnera kunga dzīve bija zaudējusi jēgu. Sieva nomira kādu laiku atpakaļ, dēls dzīvoja kaut kur tālu un par tēvu nelikās ne zinis. Lielajā daudzdzīvokļu mājā 70-gadīgajam pensionāram neatradās neviena, ar ko parunāties. Vientulība, apkārtējo cilvēku ledainā vienaldzība, kad viņi klusējot steidzās garām šim sirmgalvim – tas viss viņam kļuva par smagu. Neizturēja veca cilvēka nervi, viņš ieslēdzās savā dzīvoklī – uz savas ādas līdz mielēm izbaudīja to, ko kāds cits vientuļš cilvēks bija izteicis vārdos: „Cilvēks nekur nav tik vientuļš kā citu cilvēku vidū.” Kā sirmgalvis nomira – nav zināms. Kad ieradās policija, viņš vairs nebija dzīvs. Par viņu sāka interesēties dažādas iestādes, jo viņš nebija maksājis rēķinus, bet no Vāgnera kunga apkārtējiem līdzcilvēkiem neviens pats nebija par viņu iedomājies. Šo notikumu nevar nosaukt par ārkārtēju. Joprojām notiek tā, ka kāds noguļ kaut kur vairākas nedēļas, pat mēnešus, līdz viņu atrod. Kapsētās redzam kapu vietas, kur nav norādīts ne mirušā uzvārds, ne dzimšanas, ne nāves datums – un tas viss notiek laikā, kad visu iespējams fiksēt kartotēkās un blankās, ar kompjūteriem un elektronisko uzskaiti. Var mati sacelties stāvus, kad avīzē lasām: kaut kur uz dzelzceļa uzbēruma atrada vīrieša līķi. Policija paziņoja, ka viņš varētu būt vecumā no 18-20 gadiem. Dokumentu nav! Līdz šim brīdim nav zināms, kas ir šis cilvēks, vai tas ir nelaimes gadījums vai pašnāvība. Viņu apglabāja kādā mazā lauku kapsētā, kā kristietim pienākas. Policijai neizdevās konstatēt viņa uzvārdu, kaut gan viņi pārbaudīja visus sludinājumus par pazudušajiem – neviens no tiem neizrādījās atbilstošs šim cilvēkam. Cilvēks dzīvo, nomirst, pazūd bez vēsts – bez jebkādām pēdām, neviena nepamanīts un neapraudāts. Mūsu ikdienā, ar visu tās steigu un rosīšanos esam tik ļoti pieraduši pie neparastiem notikumiem, ka tie pat nespēj pievērst mūsu uzmanību, drīzāk mums ir tendence pēc iespējas ātrāk aizmirst par visādiem negadījumiem un atgriezties pie ierastā dzīves ritma. Bet tā nevajadzētu būt. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai šādus atgadījumus ļoti nopietni pārdomātu. Cilvēki, kas nolemti klusēšanai 70-gadīgā pensionāra nāve un jaunā vīrieša līķis, kas atrasts uz dzelzceļa uzbēruma, ir nopietni signāli tam, ka mūsu vidū šodien ir daudz cilvēku, kas uz saviem pleciem nes neizsakāmas vientulības slogu. Vientulība mūsdienu sabiedrībā ir izvērtusies pat biedējoši plaši. Fiziska tuvība starp cilvēkiem pieņem aizvien lielākus apmērus, bet viņu sirdis aizvien attālinās. Savstarpējie kontakti paziņu vidū sarūk. Tas tiesa, ka katrs cilvēks dzīvo starp daudziem citiem cilvēkiem, bet tajā pat laikā viņš var justies ļoti vientuļš un reizēm viņam pat nav ar ko parunāties. Fils Bosmans, flāmu priesteris un klosterbrālis, kas darbojas kā konsultants-psihologs, par vientulības problēmu šodien raksta tā: Tu jūties vientuļš, bez īsta kontakta ar citiem cilvēkiem. Tu dzīvo it kā uz salas, atšķelts no kontinenta, kur dzīvo citi. Nav tiltu, nekursē prāmji, ar kuriem varētu atbraukt draugi. Reizēm atnāk kādi ierēdņi, kurus interesē kārtējo maksājumu lietas. Ir, kas tirgo maizi, pienu, ir veikali un pārdevēji, lai tu nenomirtu badā. Atnāk pastnieks ar rēķiniem par gāzi un elektrību, atnes arī pensiju, bet draugu tev nav. Cik daudzi cilvēki šodien dzīvo tā, it kā viņiem nebūtu pamata zem kājām! Tam, kas regulāri satiekas ar cilvēkiem, nav grūti ievērot, ka daudzi no viņiem sēž savos dzīvokļos un gaida – gaida, vai kāds par viņiem neatcerēsies, vai nepiezvanīs pie durvīm, vai neuzgriezīs viņu telefona numuru. Bet neviens neatnāk, arī telefons klusē. Nav neviena, kas ar viņiem gribētu dalīties ar savas sirds siltumu. Ar laiku notiek tā, ka šie cilvēki paliek it kā izolēti no pārējiem. Televīzija var izklaidēt uz kādām pāris stundām, bet cilvēkam ir nepieciešams kas vairāk par kustīgām bildītēm un izklaidēm. Vai tad var ko pārmest šiem cilvēkiem, ja kādā dienā viņi pastiepj roku pēc alkoholiska dzēriena, kas viņiem sola uz brīdi visu aizmirst, ļauj apdullināt sevi un palikt nejūtīgam? Taču visi šie mēģinājumi aizbēgt no realitātes nenes vēlamo rezultātu, drīzāk atstāj ar vēl lielāku tukšuma sajūtu. Katrā reizē paliek tikai sāpīgas ilgas pēc kaut kā jauna, savādāka, pēc vēl asākiem pār-dzīvojumiem. Nav nekāds brīnums, ka šie nelaimīgie cilvēki pēc kāda laika aizver slēģus savos dzīvokļos un paliek ieslēgušies četrās tukšās sienās. Vairs neko par viņiem nedzirdam un līdz viņiem vairs nekas nenonāk. Šādai notikumu norisei var būt dažādi iemesli. Laulātajiem draugiem tas parasti sākas ar to, ka viens neatklāj otram to, kas viņus nomoka. Kādēļ? Iespējams tādēļ, ka viņš labāk jūtas paziņu lokā nekā mājās, bet viņa ar laiku pierod, ka vienmēr paliek mājās viena pati. Tā pienāk brīdis, kad abiem liekas, ka viens otru vairs nemīl. Cik dramatisks iznākums! Ir cilvēki, kuriem vientulība ir kļuvusi tik neciešama, ka vairs nav spēka dzīvot tālāk, bet domas atgriežas tikai pie tā viena – kaut ātrāk pienāktu gals! Vairs nespēj tā dzīvot un arī negrib – un ir tā, ka ne viens vien izdara sev galu! Vientulība ir dziļi ievainojusi viņu sirdis. Pirms pāris gadiem kādā pilsētā no laukiem ieradās 54 gadus veca sieviete, medmāsa pēc profesijas. Viņa izdarīja pašnāvību, metoties lejā no 70 m augstā katedrāles skatu torņa. Vēlāk presē rakstīja, ka viņa bija iebraukusi pilsētā, lai konsultētos pie psihiatra – bet pie tā nav nonākusi. Viņa bija tik izmisusi, ka vairs neredzēja nekādu izeju no savas situācijas. Neviens nezina, kas norisinājās viņas sirdī, kad viņa pirka ieejas biļeti, lai uzbrauktu augšā tornī. Varam tikai secināt, ka cilvēkam dzīvē gadās situācijas, kas viņu it kā pāraug. Prāts vairs nespēj orientēties notiekošajā, bet griba it kā paralizējas. Rūpīgie psiholoģiskie pētījumi droši vien var izgaismot atsevišķus posmus tajā cēloņu ķēdē, kas liek cilvēkiem nonākt tik tālu. Tomēr jāatzīst, ka ne visu var izskaidrot tikai ar diagnozēm un analīžu rezultātiem. Daudziem cilvēkiem šo soli spert piespiež vientulība. Tā izposta viņus, atņem dzīves jēgu un padara viņu stāvokli neciešamu. Viņiem vajag tikt galā ar sevi pašiem, ja nav iespējas dalīties ar kādu citu cilvēku. Viņi neatrod mierinājumu sevī, grib palīdzību no citiem, bet nesaņem. Nav zināms, cik vēl citu cilvēku gribēja izdarīt pašnāvību, bet varbūt pēdējā mirklī viņus kaut kas atturēja. Kāda sieviete rakstīja: „Esmu izmisumā, agrāk viss bija ļoti labi, manā pagātnē viss kā romānā. Bet tagad? Esmu vientuļa, pamesta, nekam nederīga. Mans vienīgais mierinājums ir doma par pašnāvību. Man neviena nav. Bet tie, kuri man ir, interesējas tikai par naudu.” Lūk, šai sievietei, līdzīgi kā daudziem citiem, dzīve ir kļuvusi par īstu krusta ceļu! 2. Kas ir vientulība Speciālisti apgalvo, ka mūsdienu pasaulē vientulība ir primārā problēma. Tomēr tas, ko mēs saprotam ar vientulību, nebūt nav tik viennozīmīgs. Kāds var būt viens pats, bet nejusties vientuļi. Un pretēji – kāds var būt vientuļš, kaut arī nekad nav viens pats. Tātad, vientuļš jeb viens pats un vientuļš, t.i., pamests, ir divas dažādas lietas. Fils Bosmans to apstiprina sekojoši: „Cilvēks var būt vientuļš, t.i., viens pats, bet pilnīgi nejusties pamests. Var būt neprecējies, tajā pat laikā var justies laimīgs un pilnīgā drošībā. Bet var būt precējies, atrasties starp daudziem cilvēkiem un justies pilnīgi vientuļš, nošķirts no citiem.” Kas tad ir vientulība? Lai labāk izprastu mūsu pārdomu būtību, ir jāsāk ar šo jautājumu. Uzreiz jāsaka, ka vientulība ir cilvēka dabas un eksistences neatņemama sastāvdaļa. Būt cilvēkam nozīmē būt vientuļam, patstāvīgam. Mēs nevaram nošķirt vientulību un cilvēku – tāpat kā nevaram nošķirt galvu un seju, divriteni un ķēdi, rakstāmmašīnu un lentu. Bieži vien cilvēki vientulību uztver kā kādu smagumu vai sāpes, kā kaut ko tādu, ko vajag nekavējoties likvidēt. Kas tā domā, tas nesaprot problēmas būtību. Vientulība nenozīmē atstātību, pamestību. Daudzi cilvēki paši meklē vientulību un uztver to kā lielu dāvanu. Palikt vienatnē, vismaz uz pāris stundām nedēļā, nebūt nodarbinātam ne ar ko citu; izmantot laiku tikai priekš sevis, kad var nodoties savām domām; nodarboties ar to, ar ko tajā brīdī vēlies – tas viss patiešām ir kā dāvana – vientulības dāvana. Cik vērtīga priekš cilvēka vientulība – to ļoti labi izsaka teologs un filozofs Romano Gvardini (1885 – 1968) vienā lakoniskā teikumā: „Runāt par patiesību ir jāmācās vientulībā un klusējot.” Citiem vārdiem sakot, viss, kas ir svarīgs un liels cilvēka dzīvē, rodas vientulībā, t.i., kad cilvēks paliek vienatnē ar sevi, kad viņš var ieiet sevī un palikt klusumā. Pilnīgi kas cits ir atstātība, pamestība. Un tieši par to ir šīs pārdomas. Tas ir iekšējās vientulības stāvoklis, kurš vairs nepakļaujas kontrolei un ir patiesās vientulības karikatūra. Un tad tā ir vientulība, kas kļūst par lāstu, milzīgām ciešanām. Pamatoti mēdz teikt: „Tie, kas ir vientuļi, tie aug un veidojas, bet tie, kas ir atstāti, notrulinās.” Jēdziens vientulība, kuru mēs saprotam kā pamestības stāvokli, nozīmē to, ka cilvēks pats sadedzina aiz sevis visus tiltus un ieslēdzas sevī. Tas ir ļoti bīstams process! Šādā stāvoklī cilvēks kļūst pats priekš sevis par lielo un vienīgo savas dzīves intereses objektu. Rezultāts ir briesmīgs – pamestības stāvoklī cilvēks pazaudē patieso vientulību – visu viņa būtību pārņem viena vienīga doma, kas viņu nemitīgi vajā, kā tādā gadījumā lai tiek ar sevi galā. Vientuļš (šī vārda pozitīvajā nozīmē) atstāj sevi un saņem visu; vientuļš (negatīvajā nozīmē) cenšas paturēt sevi un pazaudē visu, saskaņā ar Jēzus vārdiem: „Kas mīl savu dzīvību, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību šajā pasaulē nīst, tas to pasargās mūžīgai dzīvībai.” (Jņ 12, 25) Šajā fragmentā jebkurš vērīgs lasītājs pamanīs vientulības reliģisko nozīmi un tas varbūt arī neprasās pēc īpaša skaidrojuma. Tātad, ne jau vientulība ir mūsu problēma, bet gan pamestība, kas faktiski ir anomālija. Šāda vientulība ir konkrēta problēma, kuru mēs nevaram ignorēt. Vientulība ir sastopama visur – pilsētā un laukos, mazajās ieliņās un lielajos bulvāros, savrupmājās un daudzdzīvokļu blokos. Visur ir cilvēki, kas vairāk vai mazāk ir nokļuvuši strupceļā un nezin, ko iesākt tālāk. Tā kā viņiem nav „neviena”, tad pastāv briesmas, ka viņi kļūst žultaini, ieslēdzas savā „bruņurupuča čaulā” un sāk nodarboties ar sevis žēlošanu. Viņus var salīdzināt ar tuksnešainu saplaisājušu zemi, kas brēc pēc ūdens. Tāpēc nebrīnīsimies, ka modernajā literatūrā neviens cits temats nav tik izsmeļoši un tik kaismīgi atspoguļots kā vientulība. Pietiek atcerēties tādus darbus kā: Džordžs Orvels „Izšķiestā dzīve”, Arturs Millers „Komivojažera nāve”, Volfgangs Borherts „Pie durvīm”, Samuels Bekets „Gaidot Godo” vai Ernests Hemingvejs „Sirmgalvis un jūra”. Turpinājums sekos... Tulkoja māsa Irēna
Foto: Anita Sosnare un Imants Medveckis
Žurnāls "Katōļu Dzeive" | 
