„Šķiet, ka darām itin visu, lai tikai izvairītos no bailēm, lai mēs tās nejustu. Tam par cēloni ir vairāki iemesli, bet viens no primārajiem ir tas, ka spēcīgas bailes ir ārkārtīgi nepatīkama sajūta, pat vairāk – viena no visnepatīkamākajām.” (K.Horney) Ja kāds grib atklāt baiļu motīvus, kurus mēs vēl neapzināmies, mēs nekavējoties pretojamies, jo jūtamies aizskarti, nedroši, apdraudēti. Šāda iekšēja pretestība rodas arī tad, kad paši cenšamies atklāt savu baiļu motīvu īstos cēloņus. Šo pretestību mēdz apzīmēt ar vārdu Cerbers, kas grieķu mitoloģijā pazīstams kā daudzgalvains suns pie Hadesa ieejas. Suns draudzīgi sagaidīja mirušos, kas devās uz pazemi, bet mežonīgā niknumā metās virsū katram, kas no turienes gribēja tikt ārā. Ja gribam izkļūt no savu baiļu „Hadesa”, mums vispirms jāuzveic „Cerbers”, t.i., iekšējā pretestība, pirmais instinktīvais protests, lai neaizskartu to, kas darīs mums sāpes. Kādā veidā mēs pretojamies, ja negribam atzīt, ka mūsos mājo bailes, ar kurām jācīnās? a. Racionalizācija Tas ir pirmais izvairīšanās veids no apzinātas cīņas ar bailēm. Cilvēks nojauš, ka rīkojas baiļu vadīts, taču tajā pat laikā iestāsta sev un citiem, ka viņa uzvedība ir pilnīgi loģiska un pamatota. Tam par pierādījumu viņš sameklēs desmitiem argumentu, lai gan neviens no šiem argumentiem neskars lietas būtību. Piem., cilvēkam ir grūtības kontaktos ar citiem, jo pats pēc dabas ir nedrošs un aizdomīgs. Tā vietā, lai atzītu, ka viņā ir iekšējās bailes, un censtos tās pārvarēt, šis cilvēks daudz un dažādi spriedīs par naidīgumu, kas vispār valda starp cilvēkiem, par to, ka nav vērts nevienam uzticēties, jo visi ļaudis ir nediskrēti utt. Varam atrast vēl dažādus piemērus no pašu vai citu cilvēku dzīves, taču viens ir droši – visos piemēros neiztrūkstošs moments būs pārestības sajūta un aizvainojums pret mūsu tuvākajiem. b. Baiļu noliegšana Nākamais izvairīšanās veids ir neatzīt savas bailes. Ievērības cienīgs ir fakts, ka šādos gadījumos ir novērojama ārējā savaldība, atsevišķos brīžos arī bravūra. Bailīgais var justies pat stiprs un drosmīgs. Daudzreiz ir pat tā, ka jauni cilvēki sāk nodarboties ar bīstamiem sporta veidiem, un no malas pat izskatās, ka viņi ir neparasti drosmīgi. Patiesībā viss ir citādi – viņi ļoti baidās atzīt, ka ir vāji un neaizsargāti, tāpēc visādi cenšas pierādīt pretējo. Šie cilvēki ārkārtīgi smagi pārdzīvo katru neveiksmi, jo jebkura neizdošanās skar to būtisko problēmu, no kuras viņi tik cītīgi bēg. Sportiskais azarts vai arī citas „sevis apliecināšanas” ārējās formas var kalpot kā līdzeklis, lai uzveiktu bailes un nostiprinātu pašapziņu, taču tad tam ir jābūt pilnīgi apzinātam procesam darbā ar sevi. Neviens nevar pārvarēt iekšējās bailes, izliekoties, ka tādu nemaz nav, un cenšoties tās ignorēt. c. Sevis apdullināšanas līdzekļi Vēl viens veids, kā bēgt no bailēm, apreibināt sevi. Psihologi ir pārliecināti, ka pārmērīga ēdienu un alkohola lietošana, narkomānija, seksuālā izlaidība bieži vien ir saistīta ar iekšējo nepieciešamību notušēt baiļu sajūtu. Līdzīgu funkciju pilda arī dzīšanās pēc materiāliem labumiem, liels daudzums paviršu kontaktu ar draugiem, pārmērīga aizraušanās ar darbu, stundām ilga sēdēšana pie televizora u.c. šāda veida „patērēšanas” mērķis ir „nomērdēt iekšējo tārpiņu”, jo cilvēks jūt nemitīgu sasprindzinājumu un psihisku nogurumu. Cilvēki, kas pēta izmaiņas mūsdienu sabiedriskajos procesos, pamatoti uzsver, ka pastāv zināma likumsakarība starp saslimstību ar psihiskajām neirozēm un materiālās konsumpcijas pieaugumu. Fakts ir tāds, ka neviena no šīm apdullināšanās formām neatrisina pašu problēmu, gluži otrādi, pats to neapzinādamies, cilvēks aizvien vairāk grimst bailēs. d. Izvairīšanās no situācijām, kas izraisa bailes Tas arī ir tikai šķietams veids, kā tikt vaļā no bailēm, kad visiem spēkiem izvairāmies no visa – vai tā būtu konkrēta situācija, domas vai pārdzīvojums – kas varētu izraisīt bailes. Šāda izvairīšanās reizēm ir pilnīgi apzināta un brīva izvēle, taču biežāk tomēr ir tā, ka cilvēks rīkojas neapzināti, pats to īsti nemaz negribēdams. Raksturīgi ir tas, ka neviens no šiem bēgšanas veidiem nepastāv atsevišķi – tas notiek kompleksi. Piem., bēgšana no situācijām, kas izraisa bailes, saplūst ar racionalizāciju jeb savu baiļu noliegšanu. Skaidrs ir arī tas, ka šīs metodes pašas par sevi nesamazina bailes un nelikvidē to cēloņus. Drīzāk otrādi – jo regulārāk izmantojam šīs metodes, jo lielāka kļūst iekšējā nepieciešamība meklēt sev glābiņu tajās. Izkļūt no šī apburtā loka varam tikai un vienīgi – stingri un apzināti izdarot izvēli stāties pretī savām bailēm. Šajā ceļā mums būs vajadzīga Dieva un cilvēku palīdzība.
5. Baiļu sekas
Mēs jau sapratām, ka visas iepriekšminētās metodes dod cilvēkam tikai iekšējās stabilitātes ilūziju, jo neviena no tām neatrisina problēmu, tā ir tikai tāda „galvas slēpšana smiltīs”. Diemžēl pat tāds šķietams iekšējais līdzsvars nav iegūstams par velti – mēs izšķiežam daudz spēku un enerģijas. Centīsimies izprast, kādas tieši ir sekas mūsu „maskētajām” bailēm. a. Nogurums un vispārējais nespēks Pirmkārt, ja tas, ko mēs darām, kaut kādā veidā ir saistīts ar bailēm, tad neizbēgami rodas sasprindzinājums, noguruma sajūta un vispārējais nespēks. „Mēs samērā bieži aizbildināmies ar pārstrādāšanās grūtībām, taču faktiski vainojams nav pats darba apjoms, bet gan baiļu faktors, kas ir saistīts ar darbu, un reizēm problēma jāmeklē kontaktos ar kolēģiem” (K.Horney). Ikdienā bieži sakām, ka darbs, kas nepatīk, ātri nogurdina. De facto nogurdina nevis darbs, bet tā iekšējā pretestība, kas ir mūsos un kas ir nemitīgi jāpārvar. Piem., ja students ļoti baidās no kāda eksāmena, tad jau pēc 10 eksaminēšanas minūtēm viņš jutīsies ārkārtīgi noguris. b. Šķēršļi, kas neļauj brīvi rīkoties Otrkārt, baiļu ietekmē mums pašiem un arī citiem parādās tādas reakcijas, kas mūs it kā sasaista. Piem., ja kāds baidās no publiskās uzstāšanās, tad, pat labi sagatavojies, viņš vairākkārt kļūdīsies un stostīsies. Ja skolēnam ir bail skaļi lasīt klases priekšā, viņš noteikti pieļaus kļūdas, neskatoties uz to, ka prot lasīt ļoti labi. Bailīgs students, arī labi sagatavojies, eksāmenā var tik ļoti nobīties, ka aizmirst visu. Vēlāk, kad bailes pāriet, viņš atkal ļoti labi visu atceras. Tulkoja māsa Irēna
Žurnāls "Katōļu Dzeive" |
