Pēc pārdomām trešais teica: “Tā ir slota.” Bet ceturtais bija pārsteigts. Viņš priekšmetu ilgi taustīja un nonāca pie secinājuma: “Tā ir milzīga augu lapa, kas atvesta no džungļiem.” Visi četri neredzīgie bija pieskārušies vienam un tam pašam priekšmetam: tas bija mazs zilonītis! Pirmais aiztika vienu no četrām kājām, otrais aizsniedza ziloņa vēl mitro snuķi, trešais pietuvojās no pēcpuses un pieskārās astei, bet ceturtais atradās blakus vienai no lielajām ausīm. Savā dzīvē neviens no četriem aklajiem vēl nebija sastapies ar kādu ziloni. Visi balstījās uz savu iepriekšējo pieredzi un uz to, ko pieskaroties viņi bija sajutuši. Taču visi kļūdījās, jo viņi tikai daļēji iepazinās ar priekšmetu un, balstoties uz savu iepriekšējo pieredzi, uzreiz kaut ko izsecināja. Taču neredzīgo vērotāju galvenā problēma bija viņu aklums. Savā ziņā Kristus priekšā cilvēks bieži vien ir līdzīgs šajā stāstā minētajiem aklajiem. Kamēr cilvēks nebūs gatavs patiešām atvērties uz kaut ko pilnīgi jaunu, tikmēr viņš raksturos Jēzu vienīgi pēc savas šaurās pieredzes un par viņu varēs izteikt tikai kādu viedokli. Kamēr, pētot visādas liecības par Kristu un visdažādākās zīmes, cilvēks nebūs sācis patiešām atvērties uz Viņa noslēpumu, tikmēr par Viņu tas spriedīs kā tie četri aklie, kas pieskārās zilonim. Kamēr cilvēks nesāks uztvert Evaņģēliju ar ticības acīm, tikmēr viņš paliks akls un nespēs atklāt, kas patiesībā Jēzus ir. Spēja atvērties uz kaut ko pilnīgi jaunu un spert ticības soli – lūk, galvenais nosacījums, lai patiešām iepazītu Jēzu. Kad pie Filipa Cēzarejas Jēzus saviem mācekļiem jautāja, ko cilvēki par Viņu runā – “kas Viņš ir?” Tie Viņam atbildēja: “Jānis Kristītājs, un citi – Elijs, un vēl citi – viens no praviešiem”. (Mk 8,27-28) Satiekot Jēzu, klausoties Viņa mācībā un vērojot Viņa darītās zīmes, visi šie cilvēki nebija spējuši atvērties uz Jēzus noslēpuma absolūto jaunumu – novitāti. Balstoties uz savām priekšzināšanām un savu pieredzi, viņi varēja izteikt par Jēzu tikai kaut kādu viedokli. Mūsdienu relatīvisma civilizācijā, protams, nav “korekti” iet tālāk par dažādiem viedokļiem un izcelt Jēzus vienreizīgumu visā reliģiju vēsturē. Vācu filozofs Karls Jaspers runā par Jēzu kā par vienu no četrām lielajām personībām – līdzās Sokrātam, Budam un Konfūcijam –, kas izšķiroši ietekmējušas cilvēci. Īstenībā, raudzīties uz Jēzu tikai kā uz vienu no galvenajiem garīgajiem līderiem mūsdienās ir parasta un daudziem vienīgā pieņemamā attieksme. Taču arī šādā veidā Jēzus netiek uztverts Viņa absolūtajā novitātē. Šāda attieksme pret Jēzu ir diezgan izplatīta pat to cilvēku starpā, kas sevi dēvē par kristiešiem. Tā ļauj viņiem veidot savu privāto reliģiju, pastāvīgi meklējot jaunas atziņas garīgos vai pseidogarīgos piedzīvojumos ārpus kristietības un pat ezotērikā, to visu pieliekot klāt Evaņģēlijam. Šāda attieksme atbilst mūsdienu mentalitātei, pēc kuras cilvēks pats visu grib noteikt un izvēlēties, kā lielveikalā ar precēm piepildot savu grozu. Šī attieksme parāda, ka pats cilvēks grib palikt šaurā mēraukla, pēc kuras viss un arī Jēzus tiek vērtēts. Savā ziņā lielākā daļa Jēzus laika biedru palika pie līdzīgas attieksmes, par Viņu izsakot tikai kādu viedokli. Taču šai attieksmei tiek pretstatīts Pētera ticības apliecinājums kā atbilde uz Jēzus jautājumu: “Bet ko sakāt jūs – kas es esmu?” Pēteris apliecināja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!” (Mt 16,16) Lai nonāktu pie šīs pilnīgi drošās pārliecības, kas izpausta ticībā, Pēteris bija spējis atvērties uz Jēzus novitāti. Pirms Pētera ticības apliecinājumu, atšķirībā no pārējiem evaņģēlistiem svētais Lūkass min Jēzus lūgšanu. Tas mums ļauj saistīt Pētera vārdus ar Jēzus attiecībām ar Tēvu, kuras īpaši atklājas Viņa lūgšanā. (Sal. Lk 9,18) Raugoties uz Jēzu, kurš lūdzās, Pēteris nojauta, ka Jēzus attiecības ar Dievu pilnībā atšķiras no parasto cilvēku attiecībām ar Viņu. Arī citos brīžos mācekļi bija nojautuši Jēzus dievišķās attiecības ar Tēvu, un tas viņos bija izraisījis svētas bailes, piemēram, tad, kad, klausot Jēzus pavēlei, mācekļi noķēra lielo zivju lomu. (Sal. Lk 5,8). Vai arī tad, kad, staigājot pa ūdens virsmu, Jēzus liecināja, ka Viņš ir pats Radītājs, kurš valda par nemierīgajiem ūdeņiem, kas Bībelē bieži simbolizē ļauno spēku haosu. (Sal. Mt 14,33) Savā grāmatā par Jēzu no Nācaretes pāvests Benedikts XVI saista Pētera ticības apliecinājumu tieši ar svēto baiļu piedzīvojumu Jēzus transcendences priekšā. Dzīvojot kopā ar Viņu, mācekļi dažreiz patiešām piedzīvoja svētās bailes, tremendum, ticībā atklājot Viņa svētumu un transcendenci – īpaši tad, kad lūdzoties Viņš kaut ko viņiem lika nojaust par savām vienreizīgām Dēla attiecībām ar Tēvu. Bet ko mēs paši varam teikt par Jēzu? Kā pirms 2000 gadiem Jēzus jautā arī mums: “Ko saki tu – kas es esmu?” Jēzus varētu piebilst: “Lai atbildētu, vai tu balstīsies tikai uz savu šauro pieredzi un savām priekšzināšanām, pašpārliecināti izsakot kaut kādu viedokli? Vai tu ierindosi mani tikai starp cilvēces lielajām garīgajām personībām, uzskatot, ka vēl jāturpina pētīt visdažādākās garīgās tradīcijas, lai pēc taviem ieskatiem ar jaunām atziņām un jaunām pieredzēm manu mācību vēl arvien papildinātu? Bet varbūt tu pazemīgi atvērsies uz to, kas es patiešām esmu, atklājot, ka es pilnīgi atšķiros no visa tā, ko cilvēce līdz šim ir piedzīvojusi. Varbūt ar lielu mīlestību tu centīsies iepazīties ar to, kas es reāli esmu. Īpaši tu to vari darīt, atverot Svētos Rakstus un ieklausoties tajā, ko uzticīgi un pazemīgi māca mana Baznīca. Cenšoties mani iepazīt, pats Svētais Gars tevi vadīs, un, kad brīdis būs pienācis, tavas acis atvērsies un kā Pēteris ticībā tu redzēsi.” Pilnīgā pārliecība mums tiek dota tajā pašā brīdī, kad mēs ticībā atveramies uz patiesību un to pieņemam. Ticība nav kāda gaisma, kas mums dota tādēļ, ka mums jau būtu pietiekami daudz pierādījumu un vairs nebūtu jautājumu, vai arī tādēļ, ka mēs jau visādas zīmes būtu piedzīvojuši. Ticība ir pilnīgi droša pārliecība, lietu pazīšana, kas tiek dota tajā pašā brīdī, kad mēs speram ticības soli, balstoties uz Dievu vien un kopā ar Pēteri apliecinot šādā vai citā veidā: “Tu es Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16,16) – “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi...” (Jņ 6,68) 
|
