Kristus karstākā vēlēšanās vienmēr bijusi tā, lai ticības uguns jau degtu virs zemes un lai neviens no tiem, kurus Tēvs Viņam devis, nepazustu. Tas ir svarīgs uzdevums Baznīcai visos laikos.
Šo mācīšanas sūtību bija saņēmis Jānis Kristītājs, tādēļ viņš nemitīgi sludināja par ceļu uz Dieva valstību. Jānis Kristītājs bija tas, kas visai pasaulei atklāja Jēzu, teikdams: "Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus." (Jņ 1, 29)
Tomēr Jānis labi saprata arī to, ka ar runām vien nespēs pārliecināt pat savus mācekļus. Svarīgs ir norādījums, svarīga ir liecība, ko Jānis dod tautai. Vienlaikus viņš saprot, cik daudz pasaulē ir melu un nepatiesības, un to, ka melu tēvs sēj savu nezāli cilvēku dvēselē. Tādēļ Jānis Kristītājs ne tikai stāstīja saviem mācekļiem par Jēzu, bet arī lika, lai viņi Jēzu atrastu un izjautātu, un pārliecinātos par patiesību. Jānim Kristītājam šī atbilde nebija vajadzīga, jo viņš Jēzu pazina jau kopš brīža, kad Elizabete, viņa māte, satika Mariju, kas bija ieņēmusi Dieva Dēlu. Jānim Kristītājam vajadzēja pārliecināt savus mācekļus, lai tie vairs nesekotu viņam, bet lai turpinātu ceļu kopā ar Kristu, kas ir ikviena cilvēka mērķis.
Jēzus to labi saprata un neteica: "Nāciet un sekojiet man! Es jums parādīšu īsto ceļu!" Tā vietā Kungs vedināja, lai meklētāji paši par to pārliecinātos, uzlūkojuši zīmes, kas ir notikušas un kas jau iepriekš bija aprakstītas praviešu grāmatās par Mesijas laiku. Kristus runāja arī par Jāņa Kristītāja personību, apliecinot, ka Jānis ar visu savu dzīvi ir patiesi apliecinājis ticību.
Tik daudz vilšanos piedzīvo latviešu tauta pēc kārtējām savu politiķu vēlēšanām... Tik daudz melu un nepatiesības sastopam šajā pasaulē... Tas viss ir mazinājis ticību vārdam — mēs baidāmies uzticēties, lai mūs nepiekrāptu.
Tāpēc arī šodien ir vajadzīgi svētie, kas pierādītu savu ticību darbos un visā savā dzīvē. Nav daudz jārunā — ir jādara Dieva darbi; nav daudz jārunā par mīlestību, bet ir jāmīl, jo ne tas, kas sauc: "Kungs, Kungs!", ieies Debesu valstībā, bet tas, kas pilda mana Debesu Tēva gribu (Mt 7, 21).
Citādi, kā teica Jēzus, citējot pravieša Isaja vārdus un tā raksturojot mūsu garīgo kroplību, — "cilvēki skatīsies ar acīm, bet neredzēs, viņi klausīsies ar ausīm, bet nedzirdēs. Tie neatgriezīsies un nesapratīs apslēpto." (sal. Mt 13, 14) Tas ir tādēļ, ka esam radījuši paši savu pasaulīti pēc saviem standartiem — tādu pasaulīti, kas vērsta uz arvien lielāku egocentrismu, uz arvien lielāku labsajūtu, uz to, lai mūsu jutekļu pārdzīvojumi būtu arvien lielāki un spilgtāki, arvien neiedomājamāki. Mēs tiecamies nevis pēc tā, kā mēs varētu kalpot, bet gan pēc tā, lai citi noteikti kalpotu mums.
Ja gribam iemantot Debesis, ja arī mēs gribam no Debesīm labu darīt, kā to dara svētā Terēze no Bērna Jēzus, tad kļūsim par īstu Kristus brāli un māsu, un māti, kas Viņu dzemdina citu cilvēku dvēselē. Kļūsim par Kunga draugu, kas dara Dieva darbus un liecina par Viņu. Bet Dieva liecinieks neizbēgami kļūst "upuris par brāļiem", un tajā lai mums rāda ceļu bīskaps Boļeslavs Sloskāns. www.mieramtuvu.lv |
