Ārēji šajā notikumā nav nekā neparasta — pasaule, visticamāk, vienaldzīgi paietu garām gan diviem nabadzīgajiem vecākiem ar zīdaini, gan abiem sirmgalvjiem. Bet saskaņā ar Dieva ieceri šajā notikumā īstenojas sens un brīnumains pravietojums.
Vecāku rokās dusošais Bērns ir pasaules Pestītājs, patiesais mantinieks, kas, paslēpies aiz nepazīstamā maskas, nāk apmeklēt savu namu. Pravietis sacīja: „Kurš spēs izturēt Viņa atnākšanas dienu?” (Mal 3, 2) Lūk, mantinieks ienāk savā īpašumā. Pravieti Simeonu piepilda Svētā Gara dāvanas — prieks, pateicība un cerība —, kas noslēpumaini savijušās ar bijību un sāpēm. Vēršoties pie patiesā Izraēļa, kas saskaņā ar Dieva apsolījumu ticībā gaida pasaules pestīšanu, arī Anna kļūst par pravieti... Kāds cits no Vecās Derības praviešiem bija liecinājis, ka Tempļa nākamā godība pārsniegs iepriekšējo (Ag 2, 9). Un, lūk, šī godība — mazs bērns, viņa vecāki, divi sirmgalvji un anonīms pūlis... Dieva valstība nenāk redzamā veidā. (Lk 17, 20)
Dieva apmeklējumi aizvien notiek šādi — klusumā, pēkšņi un par pārsteigumu pasaulei, lai arī iepriekš ir dāvāti pravietojumi. Tos zina visi, bet patieso nozīmi aptver vienīgi īstā Dieva Baznīca, un vienīgi tā gaida pravietojumu piepildīšanos.
Dieva brīdinājumi ir ļoti skaidri, vienīgi pasaule turpina savu neprātīgo skrējienu, un, raižu un darbu pārņemti, cilvēki vairs nespēj izprast vēstures īsto jēgu. Svarīgus notikumus tie uzskata par nenozīmīgiem faktiem un par lietu vērtību spriež ļoti cilvēciski... Pasaule turpina neredzēt, bet Dieva apredzība, lai arī apslēpta, īstenojas dienu no dienas. www.mieramtuvu.lv | 
