Man šķiet, ka cilvēcisko spēku vislabāko daļu aprij bailes – cilvēki baidās, lai pārāk daudz no sevis neiedotu citiem. Kad pēc ļoti ilgas un nogurdinošas piepūles, kas patiesībā nekad nebeidzas, mēs esam izlauzuši ceļu līdz pirmavotam, kuru es gribu saukt par Dievu, un kad parūpēsimies par to, lai šis ceļš pie Dieva paliek atvērts un ne ar ko neaizbloķēts, to, savukārt, varam panākt tikai nemitīgā „darbā ar sevi”, tad šajā avotā mēs aizvien atjaunojam spēkus, un mums vairs nav pamata baiļoties, ka izšķiežam pārāk daudz enerģijas. (Etty Hillesum)
Lai mēs varētu nopietni un patiesi izvērtēt savu dzīvi un visu, kas tajā notiek, ir nepieciešama labi audzināta sirdsapziņa, jo tikai tad, balstoties uz Dievu un Viņa likumu, mēs varam atklāt objektīvu patiesību savos iekšējos pārdzīvojumos un visā uzvedībā jebkurā dzīves jomā. Tā kā mēs esam ticīgi cilvēki, tad mums jāievēro Dieva likumi un morāles prasības visās dzīves situācijās un lietās.
Kas tad ir sirdsapziņa? Tas ir iekšējais „likums”, kuru cilvēks „nav sev devis pats, bet kuram jāpaklausa. Šo sirdsapziņas balsi, kas nemitīgi mudina viņu mīlēt, darīt labu un izvairīties no ļauna, attiecīgajā brīdī cilvēks dzird atskanam dziļi savā sirdī (..) Šis likums cilvēka sirdī ir Dieva ierakstīts (..). Sirdsapziņa ir visnoslēpumainākā un svētākā vieta cilvēkā, svētnīca, kurā viņš ir vienatnē ar Dievu un var sadzirdēt Viņa balsi.” (Vatikāna II koncils, Gaudium et spes, 16) Kardināls Džons Henrijs Ņūmens saka: „Sirdsapziņa ir mūsu gara likums, kurš tomēr ir pārāks par mūsu garu; šis likums izvirza mums noteikumus, norāda uz mūsu atbildību un pienākumu, bažām un cerību. (..) Sirdsapziņa vēstī par To, kurš gan dabiskajā, gan pārdabiskajā pasaulē uzrunā mūs cauri aizsegam, māca un vada mūs. Sirdsapziņa ir pati pirmā no visiem Kristus palīgiem.” Šodien it īpaši svarīga ir skaidra un nepārprotama mācība par sirdsapziņu, jo mūsdienu civilizācija atrodas aizvien pieaugošā ētiskā un morālā relatīvisma ietekmē. Lai cilvēks spētu vadīties pēc sirdsapziņas, viņam jāzina, kas ir tās būtība, kādus pienākumus sirdsapziņa viņam uzliek, kā var audzināt un veidot sirdsapziņu un kādus kritērijus jāņem par pamatu, lai atšķirtu sirdsapziņas brieduma pakāpes u.c. Gadījumā, ja cilvēks ignorē sirdsapziņas audzināšanas nepieciešamību, viņa ticības pieredze kļūst aizvien paviršāka un seklāka. Tikai pateicoties jūtīgai sirdsapziņai, cilvēks var „iegūt dzīves pārliecību par Dieva eksistenci” (KBK, 46). Mēs nevarēsim sasniegt harmoniskas un saticīgas attiecības savā starpā bez jūtīgas un labi audzinātas sirdsapziņas. Visvairāk tas attiecas uz to sfēru, kur cilvēkus saista savstarpēja atbildība: laulāto draugu un ģimenes cilvēku, kā arī draugu vidū vispār. Vai tad varam kādam uzticēties un ierādīt savā dzīvē svarīgu vietu tam, kas ir negodīgs un ignorē savu sirdsapziņu? It īpaši mūsdienu situācijā ir svarīgi apzināties, ka atsevišķu cilvēku un ģimeņu attīstības priekšnoteikums, kā arī atsevišķu tautu un visas cilvēces turpmākais liktenis ir atkarīgs no taisnīgas, labi audzinātas cilvēku sirdsapziņas.
Sirdsapziņa un garīgā izzināšana
Sirdsapziņa, kas ir garīgās dzīves integrālā sastāvdaļa, veidojas mūsos pakāpeniski un pamazām. „Cilvēkiem ir nepieciešama sirdsapziņas audzināšana, jo viņi ir pakļauti negatīvai ietekmei un, grēka kārdināti, tie var dot priekšroku pašu spriedumam un noliegt autoritatīvu mācību.” (KBK, 1783) Iekšējais morālais apjukums, nemākulība garīgās izzināšanas procesā un līdz ar to arī haoss izvēles nepieciešamības momentā rodas tieši tāpēc, ka trūkst jūtīgas un labi audzinātas sirdsapziņas. Ne tikai reliģiskajā ziņā, bet arī visās laicīgajās lietās izšķiroša loma ir labai un tīrai sirdsapziņai. „Jebkurai cilvēka rīcībai, arī laicīgajās lietās, ir jābūt pakļautai Dieva varai” (Lumen gentium, 36). Te būtu vietā atcerēties sv.Augustīna pamudinājumu: „Arvien atgriezies pie savas sirdsapziņas, iztaujā to! Ieskatieties sevī, brāļi, it visā, ko darāt; atcerieties, ka Dievs ir jūsu Liecinieks.” Pateicoties uzticīgai un dāsnai lūgšanai, kas balstās uz Dieva vārdu, mēs varam saklausīt „iekšējo balsi”, ar kuras palīdzību Dievs izvērtē mūsu domas un ilgas, izjūtas un rīcību. „Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes. Tas ir domu un sirdsapziņas tiesnesis. Un Viņa vaiga priekšā nav apslēpts neviens radījums, bet Viņa acīm viss ir kails un atklāts; mums jādod Viņam norēķins” (Ebr 4, 12-13). Katoļu Baznīcas Katehisms apliecina, ka „Dieva Vārds izgaismo mūsu soļus. Mums to dziļi jāpieņem ticībā un lūgšanā un jāīsteno dzīvē. Tādā veidā notiek sirdsapziņas audzināšana.” (KBK, 1802) Sirdsapziņa jeb Dieva balss nebūt nav garantija, lai nodrošinātu Dieva „intereses” cilvēkā, gluži otrādi, tā ir garantija, kas nodrošina paša cilvēka „intereses” – lai viņa dzīve būtu sakārtota un viņš varētu kļūt laimīgs šeit virs zemes, kā arī mūžībā. Cilvēks, kurš rīkojas pret savu sirdsapziņu, iet uz destrukciju (sabrukumu), nereti kļūdams par posta cēloni sev un arī citiem. Šī iemesla dēļ Katoliskās Baznīcas katehisms stingri akcentē, ka „ikvienam ir svarīgi ieklausīties sevī, lai sadzirdētu savas sirdsapziņas balsi un sekotu tai. Šī tiekšanās pēc iekšējās sakoptības ir nepieciešama vēl jo vairāk tāpēc, ka savā dzīvē mēs bieži nokļūstam situācijās, kurās esam neapdomīgi, neanalizējam savu rīcību un neieskatāmies sevī”. (KBK, 1779)
Sirdsapziņa ir Dieva mīlestības balss
„Ikvienam ir pienākums ievērot šo likumu, kas atbalsojas sirdsapziņā un kas tiek izpildīts, ja mīlam Dievu un savu tuvāko.” (KBK, 1706) Tātad sirdsapziņas balss nav kaut kādas bezpersoniskas „iekšējās instances” impulss, nedz arī „superego” reakcija, tā ir Personas balss – Dieva Tēva balss, kas ir Mīlestība. Viņš uzslavē savus bērnus, kad tie dara labu, bet brīdina un soda, kad tie dara ko ļaunu. Mēs varētu teikt, ka sirdsapziņas balss ir paša Dieva „pazemīgs lūgums”, lai cilvēks paliktu uzticīgs Viņa mīlestībai. „Gudrs cilvēks, ieklausoties morāliskajā sirdsapziņā, var saklausīt runājam Dievu.” (KBK, 1777) Dieva balss mūsu sirdī, sirdsapziņas balss ir žēlastība. Ja mēs atgādinām un uzsveram katra cilvēka pienākumu ieklausīties savā sirdsapziņā, tad mēs nedrīkstam arī aizmirst, ka sirdsapziņa ir mūsu Radītāja mīlestības dāvana, kas ir domāta radībai, apveltītai ar brīvu gribu un saprātu. „Sirdsapziņas balss” mūsos nav vienīgi „Dieva likuma” balss, pirmkārt un galvenokārt, tā ir mīloša Tēva balss, kas runā uz saviem bērniem. Dieva mīlestība vienmēr ir Dieva likuma pēdējais arguments. Ļoti daudziem cilvēkiem iekšējais šķērslis ir tas, ka viņi atdala Dieva likumu no Dieva mīlestības. Līdz ar to Dieva likumus un baušļus viņi uztver kā pavēli un aizliegumu, kas tiek cilvēkam uzspiesti, nerēķinoties ar viņa brīvību, viņa personīgām vajadzībām un vēlmēm. Un bieži gadās arī tā, ka, apslāpējot savu sirdsapziņu, viņi bēg no Dieva mīlestības. Pats svarīgākais ir tas, ka caur sirdsapziņas balsi atklājas Dieva mīlestība uz mums. Tā ir Dieva „pazemīgs lūgums”, lai mēs ar mīlestību atbildētu Viņa mīlestībai. Dievs vēlas, lai Viņa mīlestība iedvesmotu visu mūsu dzīvi, tāpēc Viņa prasība ir tik kategoriska: Mīli Kungu, savu Dievu, no visas sirds un no visas dvēseles, ar visu prātu un ar visu spēku (Mk 12, 30; sal. Atkārtotā likuma gr. 6, 5). Dieva balss ir aicinājums būt atbildīgam, savukārt, būt patiesi atbildīgam nozīmē atbildēt ar mīlestību uz Dieva mīlestību. Ar savu paklausību Dievam mēs apliecinām savu mīlestību uz Viņu. Mūsu mīlestība nāk no tīras sirds, labas sirdsapziņas un neliekuļotas ticības” (1 Tim 1, 5). Ķempenes Toms mudina uz tik lielu Dieva mīlestību un uzticību sirdsapziņas balsij, kas palīdzētu neatkāpties pat nāves priekšā: „Ja tev būtu tīra sirdsapziņa, tu pat no nāves nebītos. Ir labāk izvairīties no grēka nekā bēgt no nāves. Ja tu šodien vēl neesi sagatavojies, vai tad rīt būs daudz labāk?” Ignorējot sirdsapziņu, kas ir Dieva balss mūsos, mēs ignorējam arī Dieva mīlestību. Un ne tikai – mēs faktiski atraidām Dieva mīlestību, tas arī ir cēlonis stāvoklim, kad mēs izjūtam tukšumu, bailes, dusmas un jēgas trūkumu. Mīlestības pret-stats ir bailes. Visur, kur cilvēkiem trūkst labas un taisnīgas sirdsapziņa, parādās bailes, dusmas un varmācība. Par cilvēkiem, kas rīkojas vardarbīgi, mēdz teikt, ka viņiem ir „izkropļota sirdsapziņa” vai ka viņiem vispār „nav sirdsapziņas”. Cilvēks bez sirdsapziņas apdraud pats sevi, savus tuvākos un arī sabiedrību. Kad cilvēki bez sirdsapziņas ieņem augstus posteņus, tad viņi apdraud ne tikai savu valsti un tautu, bet arī visu cilvēci. Divdesmitais gadsimts pieredzēja totalitāras sistēmas, kas to ļoti uzskatāmi pierādīja. Atgūt jūtīgu sirdsapziņu var tikai tad, kad cilvēks meklē izeju no savu baiļu un maldu stāvokļa, grib atrast patiesu jēgu savai dzīvei. Vēl ir nepieciešama atteikšanās no jebkuras varmācības formas, no hedonisma un jebkuras citas morālās nekārtības izpausmes domās, kā arī visā uzvedībā un rīcībā. „Jo vairāk pārsvaru gūst taisna sirdsapziņa, jo vairāk atsevišķi cilvēki un cilvēku grupas atturas no akla lēmuma un cenšas sevi saskaņot ar objektīvajām morāles normām.” (KBK, 1794) Tulkoja māsa Irēna
Žurnāls "Katōļu Dzeive" |
