- Ak, Kungs, katehismā es lasīju, ka Tu mani radīji tam, lai es Tevi pazītu, mīlētu un Tev kalpotu... Tomēr man liekas, ka es esmu radīts tikai tam, lai stieptu krustus! Tu man to esi devis tik daudz un tik smagus, ka man vairs nav spēka tos nest... Bet Kungs viņam sacīja: - Nāc, mans dēls, noliec šos krustus zemē un mazliet paskatīsimies... Lūk, vislielākais un vissmagākais krusts; skat, uz tā kaut kas ir rakstīts... Cilvēks paskatījās un izlasīja vārdu: jutekliskums. - Redzi,- teica Kungs, -šo krustu Es tev neesmu devis; tas ir tevis paša radīts. Tu pārāk padevies iekārēm, meklēji netaisnas baudas, apmierinājumus, izpriecas... Kā sekas tam tevi piemeklēja slimības, nabadzība, zaudējumi. - Diemžēl tā ir,- piekrita cilvēks. – Šo krustu radīju es pats! Ir taisnīgi, ka es to nesu!- Un viņš, pacēlis krustu, uzlika to atkal sev uz pleciem. Kungs turpināja: - Paskaties uz nākošo krustu. Uz tā ir rakstīts: ambīcijas. Arī šo izveidoji tu pats,- tas nav Manis dots. Tu pārāk padevies vēlmei pacelties augstāk, ieņemt pirmās vietas, būt pārākam par citiem... Kā sekas tam tu saņēmi ienaidu, vajāšanas, apmelošanas, nicinājumu. - Tā ir, tā ir! Arī šo krustu radīju es pats! Ir taisnīgi, ka to nesu!- Cilvēks pacēla no zemes otru krustu un uzlika sev plecos. Tad Kungs norādīja uz citiem krustiem un sacīja: - Lasi. Uz šī ir rakstīts: skaudība, uz tā: skopums, bet uz tā... - Es sapratu, es sapratu, mans Kungs, viss ir patiesība, ko Tu saki... Un pirms vēl nekā Kungs bija beidzis runāt, cilvēks jau bija pacēlis no zemes visus savus krustus un uzlicis atpakaļ sev uz pleciem. Kā pēdējais uz zemes bija palicis mazs, mazs krustiņš, un, kad cilvēks to pacēla, lai liktu uz pleciem, viņš iesaucās: - Ak! Cik mazs ir šis krusts! Un pavisam viegls!- Paskatījies uz uzrakstu, viņš izlasīja vārdus: „Jēzus dotais krusts”. Cilvēks saviļņots pacēla acis uz Kungu un iesaucās: - Cik Tu esi labs!- Un viņš ar lielu mīlestību noskūpstīja krustu. Bet Kungs viņam teica: - Redzi, mans dēls, šo mazo krustu tev devu Es. Bet devu to tev ar tēva mīlestību tam, lai tu ar savu pacietību iegūtu sev slavas vainagu, lai tu varētu līdzināties Man un būt Man līdzās debesīs, jo Es esmu teicis: „ Kas grib Man sekot, lai ņemt ik dienas savu krustu un seko Man...”, un arī „Mans jūgs ir maigs un Mana nasta ir viegla.” Cilvēks klusumā atsāka savu ceļu. Viņš dedzīgi cīnījās ar saviem netikumiem un ar vēl lielāku dedzību centās iepazīt, iemīlēt un kalpot Dievam. Lielie un smagie krusti viens pēc otra nokrita no viņa pleciem, līdz visbeidzot palika tikai Jēzus uzliktais krusts. To viņš ar mīlestību nesa līdz savas dzīves pēdējai dienai, un, kad sasniedza savu galamērķi, šis krusts viņam kalpoja par paradīzes vārtu atslēgu. Ludzas Rom. kat. draudzes izdevums "Tikšanās" | 
