Konvents iesākās ar Sv. Misi, kuru vadīja Liepājas vienības kapelāns dominikāņu tēvs - Oskars Jabloņskis. Rekolekciju turpinājumā sekoja vienības kapelāna garīgās pārdomas par tēmu - "Vai es varu sacīt, ka ticu Dievam, bet neticu Baznīcai"? Savās garīgajās pārdomās, tēvs Oskars uzsvēra, ka katram kristietim, jo īpaši dzintarietim, būtu svarīgi pārdomāt, uz ko balstās viņa uzticība Baznīcai. Ļoti bieži ikdienā mums gadās sastapt cilvēkus, kuri apgalvo, ka tic Dievam, bet netic Baznīcai. Baznīca kā jēdziens ir ļoti plašs. Ja mēs Baznīcu saprotam TIKAI kā cilvēku kopu, tad mēs varam apgalvot, ka mums ir daudz Baznīcu - katoļu, luterāņu, pareizticīgo utt. Ja mēs Baznīcu uztveram tikai kā cilvēku kopu, tad katram, bez šaubām, var rasties jautājums - vai es ticēšu konkrētajai cilvēku kopai vai nē, vai es ticēšu tam, ko šie cilvēki stāsta, māca vai nē. Tomēr, kad mēs runājam par uzticību Baznīcai, vai arī ticību tam, ko Baznīca māca, mēs vairs nevaram Baznīcu balstīt tikai uz kaut kādu konkrētu cilvēku kopu. Svētā Mateja Evaņģēlijā (Mt 16,13-19) mēs varam lasīt, kad Jēzus jautā saviem apsutuļiem, par ko viņi Viņu uzskata, tad Sīmanis Pēteris atbild, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, bet Jēzus viņam atbild, ka ne jau Pēteris pats to ir atklājis, bet to viņam ir atklājis Dievs Tēvs, kas ir debesīs. Mēs noteikti varētu pārmest kaut ko svētajam Pēterim no viņa dzīves, ka viņš bija grēkojis, bet mēs noteikti nevarētu neko viņam pārmest no tā, ko viņš bija mācījis. Arī vēstures kontekstā mēs redzam, ka svētā Pētera pēcteči - pāvesti, ne vienmēr dzīvoja morāli pilnīgi tīri, tomēr vēstures gaitā atklājas, ka nekad neviens pāvests nav teicis vai sludinājis kaut ko pretrunā ar Baznīcas mācību. Tā ir pazīme, ka Dievs tiešām sargā Baznīcas mācību. Svētais Pēteris bija kā atskaites punkts tam, ka viņš un viņa pēcteči bija nepieciešami, kad Baznīcā notika koncili vai arī kādi strīdi. Viņi bija kā tiesneši pār Baznīcas mācību, jo neviens koncils bez Romas pārstāvjiem netika uzskatīts par derīgu. Arī kad kopā sapulcējās pirmie bīskapi - tas ir apustuļi, lai risinātu kādu svarīgu lietu, šī lēmuma galavārds skanēja šādi - "Svētais Gars un mēs esam nolēmuši... " Apustuļu pēcteči - bīskapi apzinājās, ka tur, kur viņi pulcējas kopā, tur mājo pār viņiem arī Svētais Gars, kurš apgaismo bīskapu prātus un ļauj pareizi vērtēt un lemt attiecīgās ticības lietas. Priesteris atzīmēja, ka var teikt, ka bīskapu ticība balstās uz to, ka Dievs īpaši sargā pašu Romas pāvestu no maldiem, kā arī sargā pašus bīskapus, kad tie pulcējas kopā, risina un lemj par attiecīgiem Baznīcas mācības jautājumiem. Kāpēc tad tomēr cilvēki apgalvo, ka tic Dievam, bet netic Baznīcai? Tēvs Oskars pasvītroja, ja cilvēks to tomēr apgalvo, tad var droši runāt par to, ka cilvēks Baznīcu saista ar kaut kādu cilvēku kopu, struktūru, orgānu, pat celtni. Cilvēks neapzinās, ka Baznīca IR Jēzus Kristus miesa un asinis, gars un dvēsele. Šajā gadījumā cilvēkam ir jāuzdod jautājums pašam sev - vai es TIEŠĀM ticu Dievam? Dievs ir Trīsvienīgs - Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars. Vai es ticu arī Svētajam Garam, vai TIKAI Dievam Tēvam un Dievam Dēlam? Vai es ticu Svētajam Garam, kas mūs reāli iedvesmo, kas mums dod žēlastību, kas nemitīgi darbojas mūsos? Vai es varu atdalīt Dieva Svēto Garu no Trīsvienīga Dieva un apgalvot, ka es ticu Dievam, bet Baznīcai - Svētā Gara sargātai - nē? Varbūt kristiešu starpā ir pārāk daudz deistu, kuri tic, ka Dievs ir, bet nerūpējas par šo pasauli, toties maz ir teistu, kuri tic, ka Dievs patiešām rūpējas par mums? Pēc garīgajām pārdomām sekoja dzintariešu diskusijas par šo jautājumu. Nākošais LKSAA "Dzintars" Liepājas vienības konvents notiks martā, lai kopīgi svinētu Kristus Augšāmcelšanās svētkus - Lieldienas. Sanita Zustere
"Vatikāna Radio", Liepāja |
