Meli – instruments pasaules būvēšanai bez mīlestības Pasaulē bez mīlestības meli sekmē dažādu labumu un priekšrocību iegūšanu. Piemēram, dzīvnieki, gan plēsīgie, gan to upuri, dod daudz maldīgus signālus, lai viens otru apmānītu. Par to interesanti raksta Konrads Lorencs (Konrad Lorenz) grāmatā ”Cilvēcības regress”. Arī starp cilvēkiem meli ir neparasti sekmīgs instruments, ar kuru būvēt pasauli bez mīlestības. Es meloju, jo gribu tevi pārspēt viltībā un izmantot, meloju, jo tu neesi mans partneris, un tādējādi es izsaku nicinājumu pret tevi vai arī meloju, jo baidos no tevis. Meli gandrīz vienmēr cilvēku savstarpējās attiecībās signalizē un vienlaicīgi arī nostiprina pārspēku, nicināšanu, vēlmi izmantot vai arī bailes. Kad šādā necilvēciskā pasaulē esmu jau iesakņojies, tad meloju arī tādēļ, ka meli ir kļuvuši par manu dabu. Diemžēl melu izsmalcinātības ziņā esam sasnieguši augstākās virsotnes. Piemēram, es varu melot, jo tu no manis to pieprasi un gribi šiem meliem noticēt, jo, no cita lūpām dzirdēti, tie kļūst it kā ticami. Vai arī tu pats liec man melot, lai man atņemtu cieņas izjūtu un tādējādi vēl vairāk pakļautu mani sev – iespējams, ka tev pašam rūp, lai tevī robeža starp īstenību un tev izdevīgu šķietamību kļūtu neskaidrāka. Reizēm nekaunīgi spiež klausīties un atkārtot melus, nemaz necerot, ka atradīsies kāds naivais, kas tiem spētu noticēt. Tāds, piemēram, bija nekaunīgais sauklis – Darbs dara brīvu –, kurš tika iekārts Osvencimas (Aušvicas) nometnes vārtos. Citkārt melis cenšas teikt pēc iespējas vairāk patiesības, jo tad melošana ir sevišķi sekmīga. To spilgti atmaskojis ”Eiropas bērnā” Česlavs Milošs: „No mazas patiesības sēklas izdiedzē melu augu, Neatdarini tos, kas melo, nerēķinoties ar īstenību. Lai meli ir loģiskāki par notikumiem Un, lai noguruši no ceļa, tajos atrastu mierinājumu.” Īsi sakot, melis, kā tas atklāts Saltikova-Ščedrina darbā ”Žurnālists blēdis”, visu savu viltīgo mākslu koncentrē jautājumā: „Kā vieglāk apmānīt: ar meliem vai ar patiesību?” Grūti iedomāties vēl lielāku patiesības noniecināšanu, kā tās iejūgšanu melu kalpībā. Dzīvnieki saviem ienaidniekiem vai upuriem spēj dot tikai maldinošu informāciju. Cik ļoti mēs tos esam pārspējuši melošanas izsmalcinātībā! Piemēram, mēs tā vietā, lai melotu tieši, spējam patiesību apbērt ar sēnalīgas vai banālas runas vezumiem, kas nes iznīcību. Mēs protam runāt tā, lai nepateiktu, par ko patiesībā ir runa. Savu runu spējam saindēt arī, pakļaujot sadalīšanās procesam tos jēdzienus, kuri apzīmē garīgās pamatvērtības. Tur, kur šādi runā, neizbēgami veidojas blēdīšanās un neuzticības gaisotne, jo taču tikai patiesi cilvēciska runa var veidot cilvēcisku gaisotni. Saskaroties ar šādiem un līdzīgiem faktiem, var viegli ļauties izmisumam. Bet cilvēka runas dziedināšana ir iespējama – pat viegla. Pietiek ar to, ka nopietnāk attieksimies pret mīlestības bausli, ka mēģināsim riskēt, paliekot uzticīgi šim bauslim arī tad, kad mūsu veselais saprāts no tā baidās. Tad caur mūsu runu izpaudīsies mīlestība, un tā kļūs par mīlestības rīku. Vienkārši, tumsai zūd visas iespējas brīdī, kad tumšās vietas atveram gaismai. Patiesība, ko nesam sevī, ir spēkpilna gaisma Skaidrs, ka Kristus ir saule, kas pilnīgi izklīdina nakts tumsu. „Tāpēc Es esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību.” (Jņ 18,37) Tāpēc ir vērts papūlēties patiesību iepazīt tādu, kādu to atklāj Svētie Raksti. Mūsu izpratnes un mūsu runas saskaņa ar īstenību, un stingri centieni runāt tikai patiesību, ir vienīgi patiesības atblāzma, vienīgi priekšnosacījums (protams, svarīgs, bet tikai priekšnosacījums), lai patiesība mūsos varētu sekmīgi attīstīties. Patiesība pēc savas dabas ir gaisma, kuru mēs nesam sevī, spēkpilna gaisma, kas dara mūs spējīgus taisnīgai dzīvei un tuvāko mīlēšanai. Turklāt patiesība ir Dieva dāvana. Mūsu aicinājums ir tiekties pēc tās un to izkopt, tomēr tā mūs pārsniedz. Bet galīgā Patiesība, kura mūsos ienāk, lai apgaismotu mūsu ceļus un mūs piepildītu ar dzīvību, ir pats Kristus (Jņ 14,6). Viņš ir Tas, kas sūta Patiesības Garu, lai tas mūs vestu un aizvestu līdz patiesības pilnībai (Jņ 16,13; sal. 15,26). Kad Rakstos lasām par ”patiesības pazīšanu” vai ”patiesības vārda pieņemšanu”, mums jāsaprot, ka tā ir atvēršanās gaismai un spēkam no augšas, kas mūs pārveido jaunā cilvēkā. Tai pat laikā mūsu mentalitāte, kurai ir nosliece teoretizēt, šajos izteikumos pamana vienīgi aicinājumu kristīgo ticību atzīt par patiesu. Taču, kad Rakstos parādās termins ”Dieva patiesība”, tas izsaka ne tikai to, ka teikums vai ideja saskan ar īstenību, jo to ir atklājis Dievs. Galvenokārt šis termins ietver sevī vēsti, ka Dieva spēks, kas vēršas pie mums, nekad nemitēsies un nevājināsies, ka Viņš nepārstās mūs mīlēt. „Kunga patiesība paliek mūžīgi.” (Ps 117,2; sal. 100,5) Dieva patiesība, saprasta tādā veidā, būtībā ir sinonīms Viņa žēlsirdībai. Par nožēlu mūsdienu Bībeles izdevumos tulkotāji pielāgojas mūsu mentalitātei un terminu ”Kunga patiesība” izsaka kā „Kunga uzticība”. Iespējams, ka Bībeles vēstījumu par patiesības tēmu tas mums uztvert nepalīdzēs. Domāju, ka pēc šiem skaidrojumiem nav sīkāk jānorāda, cik ļoti eksistenciāla un vienlaicīgi pārdabiska nozīme ir tādiem izteikumiem kā ”staigāt patiesībā”, ”darīt patiesību” utt. Mēs arī saprotam, kāpēc Jaunajā Derībā tāds stāvoklis, kad patiesība netiek nesta sevī, ir līdzvērtīgs garīgai nāvei un tās izsēšanai ap sevi, un kāpēc meli tur tiek saprasti kā kaut kas neiedomājami sliktāks par vienkāršu nepatiesības teikšanu. Saskaņā ar Jauno Derību, meli ir aktīva nelabvēlība pret citu cilvēku, bet to gala mērķis ir nest nāvi. Tāpēc Kungs Jēzus saka, ka tas, kas neļauj patiesībai ienākt savā sirdī, ir velna sekotājs. „Tas sākumā ir bijis slepkava un nepastāv patiesībā, jo viņā patiesības nav. Melus runādams, viņš runā savu, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jņ 8,44) 
| 
