„Ja jūs neticēsiet, ka Es Esmu, tad jūs nomirsiet savos grēkos!” Šajā teikumā it kā pietrūkst pavisam konkrēta apzīmējuma, kas tad ir Jēzus, ja jau no ieticēšanas Viņam ir atkarīga mūsu pestīšana. Mums šo teikumu būtu vieglāk saprast, ja Viņš būtu teicis: „Ja jūs neticēsiet, ka Es esmu Mesija, tad jūs nomirsiet savos grēkos.” Vai arī ja Viņš būtu teicis: „Es esmu Pestītājs”, vai: „Es Esmu Dieva Dēls”. Kādēļ tad Jēzus sacīja: „Ja jūs neticēsiet, ka Es Esmu, tad nomirsiet savos grēkos?” Taču tie, ar kuriem Viņš runāja, varēja Viņu gan redzēt, gan dzirdēt; varēja pat pieskarties – kāpēc tad lai viņiem vēl būtu jātic, ka Viņš ir. Lieta tāda, ka šiem vārdiem „Es Esmu”, kas izskan no Kristus lūpām, ir ļoti īpaša nozīme. „Es Esmu” Vecajā Derībā ir Dieva vārds. Tieši tā Dievs stādījās Mozum priekšā tad, kad viņam atklājās, lai viņam uzdotu savas tautas izvešanu no Ēģiptes verdzības. „Es Esmu... Es Esmu, kas Esmu”. Tas tiesa, ka Jēzus ir patiess cilvēks, taču Viņš nav tāds cilvēks, kādi esam mēs visi pārējie. Šīsdienas evaņģēlija fragmentā Viņš mums saka, ka atšķirībā no mums Viņš ir pilnīgi transcendents. „Jūs esat no zemes, Es esmu no augšienes. Jūs esat no šīs pasaules, Es no šīs pasaules neesmu.” Mēs esam tikai cilvēki. Viņš ir patiess Dievs, kas mūsu pestīšanas dēļ ir pieņēmis cilvēka dabu un kļuvis par patiesu cilvēku. Tieši tāpēc mūsu pestīšana ir atkarīga no mūsu ticības Viņam – no tā, cik lielā mērā mēs uzticam sevi Jēzus Dievišķajam spēkam. Ja neieticēsim Viņam, nomirsim savos grēkos. Šīs dienas Evaņģēlija fragmentā visnoslēpumainākais ir ietverts Kristus vārdos, ka Viņa Dievišķība un Viņa misijas autentiskums tiks apstiprināts uz krusta. Kristus pilnīgi nepārprotami pasludina, ka Viņa nāve uz krusta būs Viņa uzvara. „Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs pazīsiet, ka Es Esmu, un neko nedaru pats no sevis, bet runāju to, ko man mācīja Tēvs.” Nav iespējams šo pārdomu ietvaros turpināt šķetināt aizraujošo pavedienu par to, ka Kristus krusta ciešanās no jauna skatupunkta atklājās patiesība par Viņa Dievišķību un par Viņa neparasto vienotību ar Mūžīgo Tēvu. Pieminēšu tikai, ka Lūkasa evaņģēlijā Golgātas notikumu aprakstā sacīts, ka "visi ļaudis, kas tur bija klāt un redzēja, kas notika, griezās atpakaļ un sita sev krūtīs". Savukārt Mateja evaņģēlijā ir teikts, ka virsnieks un citi kareivji, "ļoti izbijās un sacīja: "Patiesi, Šis bija Dieva Dēls."" Katedrāle.lv
Foto: A.Iesalnieks | 
