Dārgie brāļi un māsas! 1. „Pasaules lūgšanu dienā par aicinājumiem, kura tiks svinēta 2008. gada 13. aprīlī, izvēlējos tēmu: Aicinājumi Baznīcas-misijas kalpojumā. Kad Jēzus bija augšāmcēlies, Viņš apustuļiem uzticēja misiju: „Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā” (Mt 28,19), apsolot viņiem: „Lūk, es esmu ar jums līdz pasaules beigām” (Mt 28, 20). Baznīca ir misionāra visā savā būtībā un arī ikvienā savā loceklī. Lai gan Kristības sakramenta un Iestiprināšanas sakramenta spēkā katrs kristietis ir aicināts liecināt un sludināt Evaņģēliju, tomēr Baznīcas sūtības aspekts ir īpaši un iekšēji saistīts ar priestera aicinājumu. Dievs derībā ar Izraēli, uzticēja sūtību būt par praviešiem un priesteriem Viņa izvēlētiem, aicinātiem un Viņa vārdā pie tautas sūtītiem vīriem. Piemēram, tā Viņš darīja ar Mozu: „Tagad ej!”, viņam sacīja Kungs, „Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu no Ēģiptes… kad tu būsi izvedis tautu no Ēģiptes, jūs kalposit Dievam šinī kalnā” (Izc 3,10.12). Līdzīgi bija arī ar praviešiem.” 2. Tēviem dotie solījumi pilnībā īstenojas Jēzū Kristū. Šajā sakarā Vatikāna II koncils apliecina, ka: „ir nācis Tēva sūtītais Dēls, kurā Tēvs mūs vēl pirms pasaules radīšanas ir izvēlējis un ir nolēmis, lai mēs būtu kā pieņemtie bērni.. Tāpēc Kristus, lai piepildītu Tēva gribu, ir uz zemes iedibinājis debesu valstību un atklājis tās noslēpumu, ar savu paklausību veicis atpestīšanu” (Dogm. konst. Lumen gentium, 3). Un Jēzus jau publiskās dzīves laikā, kad sprediķoja Galilejā, izvēlējās apustuļus kā vistuvākos līdzstrādniekus mesiāniskajā kalpošanā. Piemēram, sacīja apustuļiem pie maizes pavairošanas: „dodiet jūs tiem ēst” (Mt 14,16), šādi viņus rosinot uzņemties rūpes par ļaužu vajadzībām, kuriem vēlējās dāvāt barību, lai remdētu to izsalkumu, bet reizē arī atklājot barību, „kas paliek mūžīgai dzīvei” (Jņ 6,27). Viņš izjuta līdzcietību pret cilvēku pūli, jo, kad pārstaigāja pilsētas un ciematus, satika piekusušus un pārgurušus ļaudis, „Kā avis bez gana” (sal. Mt 9,36). No šī mīlestības skatiena nāca aicinājums mācekļiem: „lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā” (Mt 9,38), un Viņš ar precīzu mācību sūtīja Divpadsmit vispirms „pie Izraēla nama pazudušajām avīm”. Ja pakavēsimies pārdomās Mateja Evaņğēlijā pie šīs, parasti par „misionāro runu” dēvētās lappuses, tad pamanīsim kristiešu kopienas, kura vēlas palikt uzticīga Jēzus piemēram un mācībai, visus šos misionārās aktivitātes raksturojošos aspektus. Atbilde uz Kunga aicinājumu prasa ar apdomību un vienkāršību sastapties ar katrām briesmām un pat vajāšanām, jo „māceklis nav pārāks par mācītāju, nedz kalps par savu kungu” (Mt 10,24). Kļūdami ar Mācītāju kā viens vesels, mācekļi vairs nav vieni, lai sludinātu Debesu Valstību, bet ir pats Jēzus, kas darbojas Viņos: „Kas jūs uzņem, tas uzņem mani; un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis” (Mt 10,40). Vēl vairāk, kā patiesi liecinieki, ”tērpti spēkā no augšienes” (Lk 24,49), viņi visām tautām sludināja „atgriešanos un grēku piedošanu” (Lk 24,47). 3. „Divpadsmit tiek saukti par „apustuļiem” tieši tāpēc, ka tie ir Kunga sūtīti, lai kā Kristus nāves un augšāmcelšanās liecinieki pārstaigātu pasaules ceļus sludinot Evaņğēliju. Svētais Pāvils raksta Korintas kristiešiem: „Mēs”, tas ir apustuļi, „sludinām Kristu, krustā sisto” (1 Kor 1,23). Apustuļu darbu grāmata šajā evaņğelizācijas procesā ļoti svarīgu lomu ierāda arī pārējiem mācekļiem, kuru misionārais aicinājums nāk no apredzības pilniem, dažreiz pat ļoti sāpīgiem apstākļiem, kā – padzīšana no viņu zemes tāpēc, ka tie ir Jēzus sekotāji (sal. 8,1-4). Svētais Gars ļauj šo pārbaudījumu pārveidot žēlastībā un no tā atsperties, lai Kunga vārds tiktu sludināts citiem ļaudīm un šādi paplašinātos kristiešu Kopienas loks. Šeit tiek runāts par vīriešiem un sievietēm, kā to raksta Lūkass Apustuļu darbu grāmatā, „kas savas dzīvības devuši par mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu” (15,26). Pirmais starp visiem, kuru Kungs ir aicinājis kļūt par īstu apustuli, bez šaubām, ir pats Pāvils no Tarsas. Visu laiku lielākā misionāra Pāvila vēsture no daudziem viedokļiem ļauj atklāt kāda saikne ir starp aicinājumu un misiju. Savu ienaidnieku apsūdzēts, ka nav pilnvarots uz apustulātu, viņš atkārtoti atsaucas tieši uz aicinājumu, kuru saņēmis no Kunga (sal. Rom 1,1; Gal 1,11-12.15-17). 4. No sākuma, kā arī turpmāk, apustuļus vienmēr „mudina” (sal. 2 Kor 5,14) „Kristus mīlestība”. Gadsimtu gaitā daudzi misionāri kā uzticīgi Baznīcas kalpi, pakļāvīgi Svētā Gara darbībai, ir sekojuši pirmo mācekļu pēdās. Vatikāna II koncils novēro: „lai gan ikvienam Kristus māceklim savu iespēju robežās ir uzdevums izplatīt ticību, Kungs Kristus vienmēr no saviem daudzajiem mācekļiem aicina tos, kurus vēlas, lai tie būtu ar Viņu un tos varētu sūtīt sludināt ļaudīm (sal. Mk 3,13-15)” (Dekr. Ad gentes, 23). Patiešām, Kristus mīlestība ir jāvēsta brāļiem ar piemēriem un vārdiem – ar visu savu dzīvi. „Īpašais aicinājums misionāriem ad vitam”, kā rakstīja mans cienījamais priekštecis Jānis Pāvils II: „saglabā visu savu derīgumu – tas ir kā piemērs Baznīcas misionārajam darbam, kuram vienmēr ir nepieciešama radikāla un pilnīga veltīšanās, jauni un pārliecinoši impulsi” (Enc. Redemptoris missio, 66). 5. No personām, kas pilnībā veltās Evaņğēlija kalpošanai, priesteri īpašā veidā ir aicināti sludināt Dieva Vārdu, piešķirt sakramentus, it īpaši Euharistijas un Gandarīšanas sakramentus, kalpot „vismazākajiem”, slimniekiem, cietošajiem, nabadzīgajiem, kā arī visiem tiem, kuri pārdzīvo smagus brīžus dažādos zemes rajonos, kur tie atrodas, visiem, kuri savā dzīvē vēl nav satikuši Jēzu Kristu. Tieši šiem cilvēkiem misionāri velta Dieva atpestījošās mīlestības vēsti. Statistika liecina, ka pateicoties šo priesteru pastorālajai darbībai, kuri pilnībā konsekrējušies brāļu pestīšanas labā, katru gadu palielinājas kristīto skaits. Šajā kontekstā īpaša atzinība tiek veltīta „fidei donum priesteriem, kas netaupot spēkus Baznīcas misijas kalpojumā, ar zinošu un dāsnu veltīšanos ceļ kopienu, tai sludinot Dieva Vārdu un laužot dzīvības Maizi. Ir jāpateicas Dievam par daudzajiem priesteriem, kas kalpojot Kristum ir cietuši līdz pat dzīvības upurēšanai… Šeit tiek runāts par aizkustinošām liecībām, kas var iedvesmot daudzus jauniešus sekot Kristum un ziedot savas dzīves citu labā, tieši šādi iemantojot patieso dzīvību” (Ap. vēst. Sacramentum caritatis, 26). Tātad, Jēzus ir klātesošs šodienas cilvēkiem caur saviem priesteriem līdz pat pasaules tālākajiem nostūriem. 6. Tad vēl Baznīcā ir ne mazums vīrieši un sievietes, kas Svētā Gara darbības mudināti, izvēlas dzīvot Evaņğēliju radikālā veidā, dzīvojot ar šķīstības, nabadzības un paklausības svētsolījumu. Šie klosterbrāļi un klostermāsas un daudzie dažādiem kontemplatīvās un aktīvās dzīves Institūtiem piederošie ir „joprojām ļoti svarīga pasaules evaņğelizācijas daļa” (Dekr. Ad gentes, 40) Ar savu nepārtraukto un kopējo lūgšanu kontemplatīvās dzīves klosterbrāļi un klostermāsas nemitīgi aizlūdz par visu cilvēci. Tie, kuri dzīvo aktīvo dzīvi, ar savu daudzveidīgo karitatīvo darbību, sniedz visiem dzīvu Dieva mīlestības un žēlsirdības liecību. Cik lielā mērā gan šiem mūsdienu apustuļiem Dieva kalps Pāvils VI varētu teikt: „Paldies par viņu konsekrāciju, jo viņi īpašā veidā labprātīgi un brīvi atstāj visu, lai dotos un sludinātu Evaņğēliju līdz pat pasaules vistālākajām robežām. Viņi ir uzņēmīgi un viņu apustulāts bieži vien raksturojas ar oriğinalitāti, apdāvinātību, kas rada apbrīnu. Viņi ir dāsni: viņus bieži vien var sastapt misiju pirmajās vietās un tie uzņemas lielu risku savai veselībai un dzīvībai. Jā, patiešām, Baznīcai ir jābūt viņiem pateicīgai” (Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 69). 7. Turklāt, lai Baznīca varētu turpināt Kristus uzticēto misiju un nepietrūktu pasaulei tik vajadzīgo evaņğelizētāju, nepieciešams, lai neiztrūktu pastāvīga bērnu un pieaugušo audzināšana ticības dzīvei. Ir jāuztur ticīgajos dzīvas aktīvas misionārās atbildības jūtas un solidaritāti ar visas zemes cilvēkiem. Ticības dāvana aicina visus kristiešus sadarboties evaņğelizācijas jomā. Šī apziņa tiek audzēta caur sprediķošanu un katehēzi, liturğiju un nepārtrauktu pilnveidošanos lūgšanā. Tā tiek nostiprināta caur uzņemšanu, mīlestību, garīgo pavadību, pārdomām un izvēles veikšanu, kā arī caur pastorālo plānošanu, kurai ir jāvelta uzmanība aicinājumiem. 8. Vienīgi labi apstrādātā laukā uzplaukst aicinājumi uz priesterību un uz Dievam veltīto dzīvi. Patiešām, kristīgās kopienas, kas intensīvi izdzīvo Baznīcas noslēpuma misionāro aspektu, nekad nenoslēgsies pašas sevī. Misija, kā arī dievišķās mīlestības liecība kļūst īpaši efektīga tad, kad ar to dalās kopienā, „lai pasaule ieticētu” (sal. Jņ 17,21). Aicinājumi ir dāvana, kuru Baznīca ikdienas izlūdz no Svētā Gara. Tāpat kā savos pirmsākumos, ekleziālā kopiena, sapulcināta pie Jaunavas Marijas, Apustuļu Karalienes, mācās no viņas izlūgt Kungam jaunu apustuļu uzplaukšanu, kuri prastu dzīvot ar to ticību un to mīlestību, kādas ir nepieciešamas misijai. 9. Uzticot šīs pārdomas visām ekleziālajām kopienām, lai tās tiktu uzņemtas un it īpaši, lai no tām smeltos ierosmi lūgšanām, iedrošinu tos, kas ar ticību un dāsnumu darbojas aicinājumu kalpošanā un no sirds sūtu formētājiem, katehistiem un visiem, jo sevišķi jauniešiem aicinājuma ceļā, īpašu Apustulisko svētību. Vatikānā, 2007. gada 3. decembrī BENEDICTUS PP. XVI Tulk. Ingrīda Čakārne,
Pro Sanctitate Apustuliskā Oblāte |
