Un arī šodien tā vēl joprojām neatstāj vienaldzīgus neskaitāmus lasītājus un tiek studēta, lasīta, kritizēta un slavēta. Varētu pat teikt, ka šodien tā ir lasīta vairāk nekā jebkad agrāk. Augustīns pelnīti ir kļuvis par patristikas laiku pamatautoru, kura darbi tiek lasīti gan vidusskolas filozofijas lekcijās, gan filozofijas un filoloģijas fakultātēs Eiropas universitātēs. Tā tiek studēta kā latīņu valodas meistardarbs, tāpat arī viņš, būdams viens no Baznīcas tēviem, ir teoloģijas studijām neapejams autors; Augustīna darbi bieži tiek uzskatīti par robežu, kas iezīmē agrīno viduslaiku sākumu. Darba popularitāti ir veicinājis arī fakts, ka tas tulkots gandrīz visās Eiropas valodās (starp citu, Confessionum ir atrodama internetā vismaz piecās valodās). Taču pāri visam Atzīšanās neapšaubāmi ir filozofijas, teoloģijas, mistikas un poēzijas mākslas darbs, kurā autors atklāj savas dvēseles sāpes un intelektuālos meklējumus un kurā vijas gan subjektīvā pieredze, gan objektīvā pieeja. Šī grāmata no sākuma līdz beigām ir Augustīna dialogs ar Dievu, kuram viņš atklāj savu iekšējo pasauli, patiesības meklējumus un šaubas. Arī grāmatas nosaukums latīņu valodā Confessionum ir daudznozīmīgs: tas nozīmē gan savas pagātnes izvērtēšanu, lūdzot piedošanu (confessio peccatis), gan ticības apliecināšana (confessio fidei), gan Dieva slavināšana (confessio laudis), un diemžēl latviešu valodā «Atzīšanās» nespēj izgaismot šo nozīmes dažādību, bet sniedz cita veida daudznozīmību (atgādinot par tādiem šī vārda lietojumiem, kā, piemēram, atzīšanās noziegumā–grēkā, vai arī atzīšanās mīlestībā). Grāmatas iznākšana ir liels notikums Latvijas kultūras dzīvē, kurai pasaules mēroga autoru darbu tulkošanas jomā jāatgūst pagājušajā gadsimtā iekavētais. Tā varētu interesēt gan filozofiem, gan katoļu un luterāņu teologiem, gan latīņu valodas speciālistiem, gan literātiem, tāpat arī visiem, kuri vēlas bagātināt un padziļināt savu garīgo dzīvi. Vēl es vēlētos piebilst, ka šis skaistais sējums izceļas arī ar tā eleganci un kvalitāti. Būtu bezgalīgi jāpasakās tulkotājai Laurai Hansonei par grāmatas tulkošanā ieguldīto darbu un mīlestību, jo, ņemot vērā, ka tulkot autoru, kurš ir ne tikai filozofs, bet arī dzejnieks, teologs un mistiķis, pieprasa no tulkotāja gandrīz tādu pašu teksta pārvaldīšanas talantu kā no autora. Augustīna darbā ideju, principu, tēmu un problēmu bagātība, kas turklāt ir ietērptas bagātīgā izteiksmes veidā, ir tik iespaidīga, ka to tulkošana, nenoplicinot nozīmi, ir īpaši grūta. Taču, manuprāt, mēs varam apsveikt tulkotāju par padarīto darbu, un, ja kādam ir vēlēšanās padziļināt šī darba studijas, latīņu valodas teksts pretējā lapaspusē var ļoti palīdzēt, ļaujot izprast to tekstu un vārdu nozīmi, kuru latviešu valodā nav bijis iespējams izteikt. Augustīna filozofija var tikt uzskatīta par kristīgu filozofiju, kurā prāts un ticība savstarpēji bagātina viena otru. Pirmais Augustīna solis ir jautāt: kā es varu meklēt kaut ko, ja es nezinu, ko meklēju? Un ja es zinu, ko es meklēju, kādēļ meklēt to, ko es jau pazīstu? Un ja es meklēju kaut ko, tas nozīmē, ka es ticu tā eksistencei. Man tam ir jātic, nevis jāzina, tāpēc, ka, ja es to būtu zinājis, es to nemeklētu. Tātad es ticu, ka meklētais eksistē. Un tātad ticība ir neatsverama jebkuros meklējumos. Ja filozofija ir patiesības meklēšana vai gudrības mīlestība (koncepts, kas mūsdienās reizēm zaudē savu oriģinālo nozīmi, jo apstrīd pašas patiesības eksistenci), tad Augustīna Atzīšanās grāmatas ir Ariadnes pavediens, kas vada visus viņa meklējumus, un tādēļ Atzīšanās tiek uzskatīta par izcilu filozofisku darbu, kurā Augustīns dedzīgi konfrontējas ar filozofijas pamatjautājumiem. Atzīšanās grāmatās mēs atrodam Augustīna filozofijas galvenās tēmas, galvenos principus un gala slēdzienus. Tā mums atklāj Augustīna filozofisko attīstību – kā viņš pāriet no maniheju materiālisma uz akadēmisko skepticismu un no tā uz neoplatonisko garīgumu, lai beigās nonāktu kristīgās filozofijas ostā. Cilvēka iekšējā pasaule ir pirmais lielākais Augustīna filozofijas princips: patiesība ir atvērta cilvēka prātam, un prāts nevar to ignorēt. De vera religione (39,72) šis princips ir izteikts kā in interiore homine habitat veritas (cilvēka iekšienē dzīvo patiesība), bet Atzīšanās mums atklāj šī principa atklāšanu un pielietošanu Dieva meklējumos un studijās par atmiņas jautājumu. Varētu apgalvot, ka šī ir pirmā grāmata, kurā tiek analizēta cilvēka iekšējā dzīve – apziņa, prāts, atmiņa, griba, jūtas utt. – nozīme, kāda šim terminam tiek dota vēl šodien. Dievs ir izejas punkts un galamērķis šim Atzīšanās aprakstītajam svētceļojumam. Augustīns bieži šajā grāmatā šķērso trīs etapus Dieva meklēšanā: redzamās – ārējās lietas, iekšējais «es» un Dievs; precīzāk – no ārējām lietām uz savu iekšējo pasauli un no tās uz augstāko, uz Dievu (10, 6, 9): «Vēlu es tevi iemīlēju, skaistums, tik senais un tik jaunais, vēlu tevi iemīlēju! Tu biji manī, bet es – ārā un meklēju tevi tur; es neglītenis, ielauzos tevis radītajā skaistumā! Tu biji kopā ar mani, bet ar tevi nebiju. Radītais turēja mani tālu no tevis, bet tā visa nebūtu, ja tas nebūtu tevī. Tu skaļi zibsnīji, atmirdzēji un padzini manu aklumu, tu izlēji savu smaržu, es to ieelpoju, un tagad tvīkstu pēc tevis; es nobaudīju, un tagad esmu izsalcis un izslāpis; tu pieskāries man, un es alkstu pēc tava miera» (10, 27, 38). Taču visas skaistās pasaules lietas pēc to dabas ir mainīgas, un tā ir zīme, ka tās ir radītas. Būtības esence ir tā, kas eksistē pēc savas būtības un ir nemainīga, tāpēc, ka tā ir būtības pilnība, tā ir absolūta un bezgalīga. Taču tas, kas mainās un var mainīties, ir būtība nevis pēc savas esences, bet būtība, kas piedalās esamībā: tā eksistē, pateicoties tam, kas to uztur esamībā un nevis savas pašas dabas dēļ: «Es ielūkojos visā, kas ir zemāk par tevi, un redzēju, ka par to nevar teikt ne to, ka tas pilnībā ir, ne to, ka tā pilnībā nav. Tas viss ir, jo ir no tevis, bet nav, jo nav tas, kas esi tu» (7, 11, 17). Augustīns vēršas pie sevis paša un sevī redz ārējo realitāti un iekšējo realitāti vai pasauli. Dvēseles, iekšējās dimensijas, augstākā funkcija ir prāts, kas apzinās un domā, kurā cilvēka iekšējā dzīve atklājas. Taču arī prāts ir mainīgs: vēlas un nevēlas, zina un nezina, svārstās no neziņas uz zināšanu, no šaubām uz pārliecību, un tomēr, lai arī ir mainīgs, tas vērtē, balstoties uz nemainīgiem principiem, kuri izriet no nemainīga avota, pašas būtības augstuma, no Dieva: «Pārdomājot, no kurienes manī ir spēja novērtēt gan debesu, gan zemes ķermeņu skaistumu, stingri spriest par mainīgo un apgalvot [...], pārdomājot, no kurienes manī ir šī spēja spriest, es apjautu, ka pāri manam mainīgam prātam ir nemainīga un īstena patiesība, kas ir mūžīga. Un tā es pakāpeniski virzījos no ķermeņiem pie dvēseles, [...] un no turienes pie dvēseles iekšējā spēka [...] un no turienes pie spriestspējas [...]. Atklādama, ka ir mainīga, šī mana spriestspēja pacēlās līdz sevis sapratnei, aizvedot domas prom no pieraduma, atraujoties no pretrunīgo rēgu gūzmas un tiecoties saprast, kas par gaismu to ir apstarojusi. Un tad tā, atmetusi visas šaubas, izsaucās, ka nemainīgais jāstāda augstāk par mainīgo, kurā tā iepazinusi arī pašu nemainīgo, – ja tā nebūtu to kaut kāda veidā iepazinusi, tā nekādi nevarētu to stādīt augstāk par mainīgo. Tā mana spriestspēja nonāca līdz tam, kas ir […]» (7, 10, 16). Tātad, ja eksistē patiesības, eksistē arī Patiesība. Augustīns apraksta grūtības domāt garīgu substanci, taču viņš arī apzinās Dieva pilnību, to, ka tas ir vienīgais un visaugstākais, mūžīgi nemainīgs, patiess un neievainojams (Cf. 7, 1, 1), bez mēroga un bez robežas, viņš ir tas, kurš IR: «kas ir nevis kaut kādā veidā, bet ir tas, kas ir» (13, 31, 46). Mēs varam atsaukties uz visu filozofisko tradīciju, kurai Dievs ir tas, kura būtība ir eksistēt, kā arī atgādināt bībelisko tradīciju, kas izriet no JHWE vārdiem: «es esmu tas, kurš ir» (Ex 3, 14). Augustīnam ceļš uz Dieva patiesību izriet no cilvēka iekšējās pasaules, no tā, kas ir cilvēks, kas padara cilvēku par cilvēku. Patiesībā cilvēka cilvēcība parādās tajā, ka viņš ir (eksistē), domā un mīl, un tātad ir spējīgs tuvoties Dievam, sekojot eksistencei, patiesībai un mīlestībai – to visaugstākajā pilnībā. Un tātad vispilnīgākā Dieva izpratne varētu būt: «O aeterna veritas e vera caritas et cara aeternitas!», «Ak, mūžīgā patiesība, patiesā mīlestība un mīlētā mūžība!» (7, 10, 10). Augustīna izpratnē Dievs ir cilvēkā un cilvēks eksistē Dievā, kurš uztur cilvēku eksistencē: dodot iespēju cilvēkam piedalīties eksistences dinamismā, zināšanu gaismā un mīlestības degsmē, un cilvēks ir Dievā, tādēļ, ka, meklējot mūžību, patiesību un mīlestību – viņam to zinot vai nē –, viņš meklē Dievu. Vēl viens jautājums, kam pievēršas Augustīns XII grāmatā, ir visu lietu aizsākums. Viņš atmet divas pazīstamās teorijas – gan neoplatonisko izrietēšanu (emanāciju), gan duālismu kā prātam nepieņemamas. Saskaņā ar Augustīnu tā būtu pretruna, ka mainīgām lietām ir tā pati daba, kas Dievam, kurš ir nemainīgs (emanācija), vai apgalvojums, ka ārpus Dieva, kas ir pats esamības princips, eksistē no viņa neatkarīgas lietas, kam ir esamība (duālisms), jo tad Dievs vairs nav absolūts Dievs, bet ierobežots pēc otra principa. Augustīns vēršas pie radīšanas teorijas, kas, lai arī nav vienkārša, liekas visracionālākā. «Tu, Kungs, radīji pasauli no bezveidīgas vielas, ko – gandrīz neko – tu radīji no nekā, lai no tās radītu tās varenās lietas […]», latīniski tas skan: «fecit mundum de materia informi, quam fecisti de nulla re paene nullam rem, unde faceres magna […]». Tādejādi pasaules iesākums nav nedz kādā pirmseksistējošā matērijā, nedz arī izriet no Dieva paša dabas, bet, pateicoties Dieva brīvai gribai, tā ir radīta no nulles. Atzīšanās XI un XII grāmatās Augustīns pieskaras arī laika jautājumam – šai visneskaidrākajai mīklai («implicatissimum aenigma») (11, 22, 28). Viena lieta ir skaidra – ja nebūtu kustības, nebūtu arī laika. Bet pagātnes vairs nav, nākotnes vēl nav, un ja tagadne vienmēr būtu tagadne, tā vairs nebūtu laiks, bet mūžība. Bet kā mēs varam teikt, ka tagadne ir, ja tās būtība ir aiziet nebūtībā? (11, 14 ss.). Augustīns meklēto atrod dvēselē: tagadni, pagātni un nākotni, vai pareizāk, – pagātni, tagadnes tagadni, tagadnes nākotni […]: «Pagātnes tagadne ir atmiņa, tagadnes tagadne ir vērojums, nākotnes tagadne ir gaidīšana» (11, 20, 26). Laiks tātad nav nekas cits kā dvēseles izstieptība («distentionem», kas nozīmē arī izplesties, izklāties, vai arī dimensija). Šīs laika jautājumam veltītās lappuses var būt ļoti interesants salīdzināšanas avots gan ar antīko – Aristoteļa un Plotīna, gan ar moderno filozofu – Kanta un Heidegera – laika teorijām. Kāda cita filozofiski interesanta tēma ir antropoloģijas jautājums – kas ir cilvēks, šī ierobežotā un mainīgā būtne, kas eksistē, bet var neeksistēt. Augustīnam šis jautājums piedzimst negaidītas drauga nāves brīdī: «es pats sev kļuvu par lielu jautājumu» (4, 4, 9). Brīdī, kad cilvēks zaudē kādu personu, ko patiesi mīl un ar kuru zināmā mērā identificējas, tas zaudē kaut ko no sevis paša un nāk pie apziņas, ka arī paša eksistence ir ierobežota un ka tai ir jārod jēga. Cilvēks ir bezdibenis, noslēpums, kuru tikai Kungs pazīst visā tā dziļumā. Augustīns tiecas saprast šos cilvēka dvēseles dziļumus, kad runā par draudzību (4, 4, 7-12), par netikumu psiholoģiju (2, 5, 10-16, 13), par līdzjūtību (3, 2-4), par «divu gribu» pretrunu (8, 5, 10. 9, 21-10, 24), par vēlēšanos patiesi mīlēt (3, 1, 1) «Nondum amabam ed amare amabam» («Nemīlējot, mīlēju mīlestību») un par mīlestības būtību (13, 9, 10), uz kuru attiecas visi tikumi un visi netikumi, visas cilvēku jūtas. Cilvēka dabā ir ierakstīta dabīga tendence uz Dievu, kas skar cilvēka metafiziskas pamatus. Mīlestība darbojas dvēselē līdzīgi kā smagums ķermeņos. Kā smagums liek tiem tiekties uz savu vietu, tā mīlestība ved dvēseli uz tās īsto vietu (13, 9). Kāds cits jautājums, ko risina Augustīns, ir ļaunuma problēma. Lasot neoplatoniķus, viņš nāk pie apziņas, ka tie fundamentāli kļūdās: ļaunumam nav būtības, ļaunums ir trūkums labajā, nepilnība, kļūda tajā, kas ir (teorija, ka tiks attīstīta vēlākajos gadsimtos, īpaši tai pievērsīsies Sv. Akvīnas Toms): «samaitāt var tikai to, kas ir labs.[…] Tāpat samaitāt nevarētu to, kas nav labs. […] Tātad viss, kas pastāv, ir labs. Un tas ļaunums, par kuru es jautāju, no kurienes tas ir, nav nekāda būtība, jo, ja ļaunums būtu būtība, tas būtu labs.» (7, 12, 18). Arī pedagoģija rod vietu starp Augustīna filozofiskajām zinātnēm. Viņš ir pedagoģijas meistars, kuram ir divi pamatprincipi: iekšējā meistara princips un mīlestības princips. Izglītošana ir dialektisks process, caur kuru cilvēks ieiet savas apziņas dziļumos, lai tur atrastu patiesību. Tā cilvēks satiek patiesību, tāpēc ka patiesība mīt cilvēkā un patiesība ir Kristus, Logos– Vārds, jēga, nozīme. Augustīna frāze «mīli un dari, ko gribi», kas izskanējusi kādā Lieldienu sprediķī, var izgaismot šo principu, kura pamatā ir patiesi mīlēt – mīlestības avots nevar būt nekas cits kā Labums, un patiesā mīlestība ir tikai dievišķā mīlestība, kas ir jebkuras patiesas cilvēku mīlestības avots, un tad, ja cilvēka rīcība sekos šai patiesajai mīlestībai, tā nekad nekļūdīsies. Kāds cits nozīmīgs aspekts viņa pedagoģijā ir mīlestība uz skaistumu. Skaistums ir tas, kas pievelk cilvēku, kā tas ir pievilcis Augustīnu, bet pasaules, dabas un cilvēku skaistums ir tikai dievišķā skaistuma atspulgs, un cilvēks maldās, pieķeroties ierobežotajam pasaules skaistumam, jo tikai paša skaistuma avots var piepildīt cilvēka alkas pēc skaistuma un mīlestības. Būtu jāpiemin dažas teoloģiskas tēmas, kam Augustīns pievēršas šajās grāmatās, piemēram, Dieva providence, žēlsirdība un taisnība. Ja no vienas puses Augustīns var tikt uzskatīts par “žēlastības” teologu, kurš šajās lappusēs nebeidz slavēt viņam doto Dieva žēlastību, no otras puses, viņš analizē arī grēka jautājumu. Atzīšanās grāmatās viņš dod vienu no grēka definīcijām – grēks ir gribas kustība, kas novirzās no Dieva, patiesās Esamības, lai pievērstos zemākstāvošām būtnēm, tā ir pretēja kustība tai, par kuru mēs runājām iepriekš – no ārējām lietām uz iekšējo dvēseles pasauli un no tās uz augstākstāvošo: «Es meklēju, kas ir netaisnība, un atradu nevis būtību, bet ačgārnu gribu, kas no visaugstākās būtības, tevis, Dieva, aizgriezusies pie viszemākā, atgrūzdama savu iekšieni un uzpūzdamās ārpusē» (7, 16, 22). Šo ačgārno kustību viņš apraksta spilgtās krāsās kā tumsību, nemieru, izmisumu, deformāciju, nabadzību un galvenokārt kā attālināšanos no sevis paša, kas rada spriedzi un var būt traģiska. Cilvēkam, kurš nemīl Dievu, būs grūti mīlēt gan citus, gan sevi pašu. Taču šī attālināšanās no Dieva nekad nevar būt pilnīga, jo, ja arī cilvēks ir pametis Dievu, Dievs nekad nepamet cilvēku: «Tu biji manī, bet es – ārā un meklēju tevi tur; es neglītenis, ielauzos tevis radītajā skaistumā! Tu biji kopā ar mani, bet ar tevi nebiju. Radītais turēja mani tālu no tevis, bet tā visa nebūtu, ja tas nebūtu tevī.» (10, 27, 38). Augustīns var tik uzskatīts arī par garīgās dzīves meistaru. Atzīšanās grāmatas lappuses ir viņa lūgšanu, kontemplācijas, pateicības un slavas cauraustas. Katra šīs grāmatas lappuse lūdz, aizlūdz, pateicas un slavē Dievu. Šī grāmata gadsimtu gaitā ir pavadījusi neskaitāmus svētos to garīgajā dzīvē – kā, piemēram, Sv. Avilas Terēzi – un ir tikusi lasīta, kontemplēta un komentēta neskaitāmos klosteros un kristīgās kopienās. Atzīšanās grāmatu panākumi ir saistīti arī ar to literāro vērtību, kas tās padara vēl jo grūtāk tulkojamas citās valodās. Augustīnam ir gan liela rakstnieka, gan liela poēta dotības, un tieši šī grāmata apliecina kā vienu, tā otru. Tā atklāj, cik svarīgi autoram ir bijis pielietot elegantu izteiksmes veidu, bet tajā pašā laikā viņš nosoda – gan pie sevis, gan pie citiem – tukšu stilistiska skaistuma meklēšanu, lai apliecinātu tukšu lielību («es studēju grāmatas par daiļrunību, kurā es kāroju izcelties nosodāma un gaisīga mērķa dēļ, par prieku cilvēku tukšībai» (3, 4, 7)), taču viņš atzīst retorikas derīgumu, kad tā tiek lietota patiesības aizstāvēšanai. Viņš pats bija studējis klasisko daiļrunību un to mācīja divpadsmit gadu garumā Kartāgā, Romā un Milānā. Tādēļ viņa stils atbilst antīkās daiļrunības prasībām, kas mums var likties samērā mākslīgi un grūti lasāmi, taču vēsturiskajā kontekstā, kurā rakstīja Augustīns, tas tika uzskatīts par skaistu un izglītotu izteiksmes veidu. Taču, kopumā ņemot, šo rakstības stilu visvairāk ietekmējusi viņa bagātā personība, kam piemīt gan spēja izteikties konkrēti, gan izteikt jūtu dramatiskumu un dziļumu, gan neizsmeļams talants aprakstīt dažādas situācijas un attieksmes. Viņš prot runāt par filozofiju, neiekrītot aukstā abstraktā valodā, viņš ir spējīgs runāt par teologiju, neapstājoties pie sausas doktrīnas mācības, tāpat arī – par garīgo dzīvi, atsaucoties uz konkrētām dzīves situācijām. Vēl vairāk nekā stila skaistums un dinamisms, tas ir poētiskais gars, kurš piešķir šim darbam īpašu valdzinājumu un oriģinalitāti, ko reizēm tulkojumos ir grūti atpazīt, bet tas mūs spēcīgi uzrunā oriģinālajā latīņu valodā. Būtu jāiesaka katram lasītājam, patiesības meklētājam, gudrības mīlētājam, kā arī akadēmiķim pievērsties šai grāmatai ar atvērtu sirdi un prātu, lai tā atklātu savus garīgos dziļumus, kas var palīdzēt no ārējās pasaules skaistuma ieiet mūsu dvēseles dzīves bagātībā un skaistumā, un tādējādi pacelties pretim Augstākajam skaistumam. Satori.lv |
