Pāvests mums piedāvā šādu lielu žēlastību, lai, raugoties uz svētā Pāvila paraugu, mēs no viņa mācītos, kā labāk sludināt Evaņģēliju mūsdienu Latvijai un pasaulei, kam Kristus ir nepieciešamāks nekā jebkad, jo tā bieži vien attīstās pretrunā ar Labo Vēsti. Pāvests šīs jubilejas žēlastībā saskata arī brīnišķīgu iespēju ekumenismam. Viņš saka: “Tautu apustulis, kurš īpaši iesaistījās Labās Vēsts sludināšanā visām tautām, sevi pilnīgi veltīja kristiešu vienotībai un saskaņai. Lai šajā 2000 gadu jubilejā viņš mūs vada un sargā, mums palīdzot iet uz priekšu pazemīgos un patiesos meklējumos pēc visu Kristus mistiskās Miesas locekļu pilnīgas vienotības! Amen!”
Šodienas svētku liturģijā Baznīca svēto Pāvilu piemin kopā ar svēto Pēteri. 2. gadsimtā svētais Irenejs no Lionas, kurš pirmo reizi vēsturē Baznīcai piedāvāja plašu teoloģisku izklāstu par kristīgo ticību, īpaši izcēla abus apustuļus, parasti viņus abus minot kopā, jo tie evaņģelizējuši Romu, dibinājuši Romas Baznīcu un tur miruši mocekļa nāvē. Tādēļ viņi tiek dēvēti par divām Baznīcas kolonnām. Atsaucoties uz abiem apustuļiem, svētais Irenejs izvirzīja argumentus pret sava laikmeta lielajiem kristīgās ticības izkropļotājiem – gnostiķiem. Abu apustuļu dēļ svētais Irenejs arī izcēla Romas Baznīcas lomu citu vietējo Baznīcu vidū: visām jābūt pilnīgā vienotībā un saskaņā ar Romas Baznīcu, ko dibināja svētais Pēteris un svētais Pāvils.
Tā kā šogad tiek svinēta jubileja par godu tautu apustulim, tad ir vērts nedaudz vairāk pievērst uzmanību tieši viņam. Lai iepazītos ar Pāvila personību, noteikti jāieklausās tajā, ko viņš pats par sevi raksta. Ja Apustuļu darbos svētais Lūkass detalizēti apraksta svētā Pāvila tikšanos ar augšāmcelto Kristu ceļā uz Damasku, tad viņš pats par to runā ļoti atturīgi: “Jūs jau dzirdējāt par manu iepriekšējo dzīvesveidu jūdu ticībā, ka es pārmērīgi vajāju Dieva Baznīcu un apkaroju to, un kā es jūdu ticībā pārspēju daudzus sava vecuma ļaudis savā tautā, būdams centīgāks tēvu paražās. Bet, kad Tam, kas mani no mātes miesām izredzējis un savā žēlastībā aicinājis, labpatika atklāt man savu Dēlu, lai es Viņu sludinu pagāniem, tad [..] es devos uz Arābiju. Tikai vēlāk, pēc trim gadiem, es devos uz Jeruzalemi, lai redzētu Pēteri, un paliku pie viņa piecpadsmit dienas.” (Gal 1, 13-16)
Svētā Pāvila tikšanās ar Kristu ceļā uz Damasku bija izšķiroša. Viss viņa dzīvē mainījās: “Kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ uzskatu par zaudējumu. Tiešām, es uzskatu par zaudējumu visu sava Kunga Jēzus pazīšanas dēļ, kas visu pārspēj,” svētais Pāvils raksta filipiešiem. (Flp 3, 7-8) Līdz šim Pāvils centās būt Dievam patīkams un Viņa acīs taisnīgs ar saviem spēkiem. Taču, satiekot Kristu un Viņu iepazīstot, apustulis saprata, ka attiecībās ar Dievu viss ir nepelnīta žēlastība. Pāvils taču nebija pelnījis, ka Kristus viņu tik ļoti iemīl un dara par vienu no lielākajiem apustuļiem! Vienā mirklī un pilnīgi negaidīti Pāvils piedzīvoja Dieva bezgalīgo mīlestību, kas pilnībā atklājusies Kristū. Viņš dalījās ar romiešiem savā visdziļākā pieredzē, rakstot: “Es esmu drošs, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū.” (Rom 8, 38-39) Svētais Pāvils tik dziļi piedzīvoja un izprata, cik bezgalīga un nepelnīta ir šī mīlestība, ka viņš to īpaši sludināja, izceļot arī ticības lomu. Ticībā cilvēks atver savu sirdi uz šo mīlestību un ik mirkli mācās dzīvot paļāvībā un paklausībā uz Dievu. Jo lielāka ticība, jo lielāka atvērtība uz Dievu un jo vairāk Dieva mīlestības varenība var atklāties cilvēka dzīvē.
Tāpēc, runājot par savas dzīves noslēpumu, svētais Pāvils rakstīja: “Es labprāt dižošos savā nespēkā, lai Kristus spēks mājotu manī.” (2 Kor 12, 9) Kad apustulis Kungam lūdza, lai vairs netiktu pārbaudīts, pats Kristus viņam atbildēja: “Tev pietiek manas žēlastības, jo spēks nespēkā kļūst pilnīgs.” (Turpat) Kopš pirmās tikšanās ar Kristu augstprātīgajam un pašpārliecinātajam Pāvilam bija jāmācās būt ticībā pilnīgi atvērtam uz Dievu un atkarīgam no Viņa mīlestības, no Viņa žēlastības un spēka. Svētais Pāvils to iemācījās pamazām, ejot cauri vislielākajiem pārbaudījumiem, kurus viņš pats apraksta 2. Vēstulē korintiešiem. (sal. 2 Kor 11, 21-33). Viņš pat apliecina: “Mēs vienmēr nesam Jēzus nāves ciešanas savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā.” (2 Kor 4, 10)
Šādā veidā svētais Pāvils kļuva pilnīgi līdzīgs savam Kungam, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanām, par Viņa miesu, kas ir Baznīca (Kol 1, 24). Svētais Pēteris izlēja savas asinis 64. gadā, kad Nerons vajāja kristiešus. Dažus gadus vēlāk kārtējo reizi tika apcietināts svētais Pāvils, kad viņš, iespējams, bija atgriezies Romā, lai stiprinātu kristiešus, kuru stāvoklis bija ļoti nedrošs. Pāvilam nocirta galvu. Šķiet, tas notika 67. gadā. Mīlot savu Kungu līdz pat asins izliešanai un šādā veidā dodot vislielāko ticības liecību (martyria), abi apustuļi pilnībā kļuva par Romas Baznīcas dibinātājiem.
Svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētkos arī mēs esam aicināti atklāt, cik bezgalīga ir Kristus mīlestība, un uz to atbildēt, mācoties dzīvot pilnīgā atkarībā no Dieva žēlastības un uzticīgā paklausībā Viņa gribai. Tad mēs patiešām varēsim nest labus augļus Dieva valstībai. Tad mēs varēsim būt īsti Evaņģēlija sludinātāji un celt Baznīcas vienotību. www.mieramtuvu.lv |
