Cilvēks, kam piemīt evaņģēliskais bērna gars, ir atvērts visam jaunajam, viņš nestāv uz vietas, viņš ir radošs un vēlas visu izzināt. Ģimenē bērns parasti pakļaujas saviem vecākiem, kas ir atbildīgi par viņu, un tiem paklausa pat tad, ja līdz galam viņu rīcību nesaprot. Bērns uzņem to, ko tētis vai mamma vēlas sacīt un iemācīt, jo viņā ir dabiska vēlme izzināt pasauli. Mazam bērnam vēl nav attīstījusies kritiskā un loģiskā domāšana, kas piemīt pieaugušajiem, kuri visu analizē, kritizē, izsver un mēra. Bērns visu uzņem vienkāršībā un pazemībā, jo viņš vēl daudz ko nezina, bet vēlas uzzināt. Mums būtu jāpārņem no bērniem šī vēlme iepazīt pasauli.
Mēs dzīvojam laikmetā, kad ar tehnoloģiju palīdzību cilvēkam ir visas iespējas izpētīt apkārtējo mikro un makro pasauli un tās uzbūvi. Daudzi cilvēki to arī dara, meklējot radītajās lietās savu dzīves jēgu, piepildījumu un pat galamērķi. Bet vai nebūtu jārodas interesei arī par šīs redzamās pasaules Radītāju? Vēlmei iepazīt Viņu?
Daudzi cilvēki, kas dzīvo un strādā mums līdzās, nespēj atbildēt uz jautājumu, kā radusies dzīvība un kur tā tiecas, pasaules un visa dzīvā izcelsmi bieži skaidrojot ar nejaušību vai citiem apšaubāmiem principiem. Cilvēks, kas nav ielūkojies savā dzīvē un nav sapratis, kāda ir tās jēga, nespēj un arī nespēs saprast Debesu valstības noslēpumu. Šāds cilvēks ir pārāk “liels”, pārlieku “pieaudzis”, un viņam ir sveši vārdi: “Dievu var iepazīt garā un patiesībā.” Tādas vērtības kā ģimene, draugi, nauda, karjera, darbs un īslaicīgas aizraušanās aizņem visu viņa prāta, jūtu un vēlmju pasauli. Viņš tajā dzīvo un jūtas labi, jo viņam liekas, ka vairāk nekas nav vajadzīgs. Diemžēl pienāk brīdis, kad cilvēks, kas tā domā, kas sevī jūtas liels un pats sevi ir iesprostojis šajos dzīves “rāmīšos”, pašos sirds dziļumos jūtas skumjš un vientuļš. Viņš nojauš, ka kaut kā tomēr pietrūkst. Pat tad, ja cilvēkam šķiet, ka viss viņam ir, pietrūkst patiesas laimes, kuras devējs ir Dievs.
Patiesi laimīgs cilvēks ir līdzīgs šim Jēzus aprakstītajam “mazajam” Dieva valstības noslēpuma atklājējam. Šāds cilvēks ir laimīgs, jo viņš ir pateicīgs Dievam par savu dzīvi un par saviem nopelniem, redz savas labās un sliktās puses. Evaņģēlijā tiek uzteikts cilvēks, kas paklausa Jēzus vārdiem, tos uzņemot savā prātā un sirdī, un apzinās, kā var iemantot Debesu valstību. Turpretī daudzi prātīgi un inteliģenti cilvēki, šajā pasaulē dzīvodami, ir uzcēluši savu valstību, vai tā būtu ekonomiskās, sociālās vai politiskās attīstības valstība. Vienīgais trūkums ir tas, ka tajā nav vietas Dievam un Viņa mīlestībai. Tāda valstība vai valsts, kuru daudzi gribētu būvēt ar saviem spēkiem un vaiga sviedros, nevar un nevarēs būt laimīga, jo nav būvēta uz droša pamata.
Jēzus Kristus to zināja un tāpēc teica: “Nāciet pie manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un es jūs atspirdzināšu.” Tas nozīmē: ja mēs strādājam – un tas ir mūsu pienākums, jo arī Jēzus un Viņa mācekļi strādāja un pat netaisnīgi cieta –, tad mēs neesam atstāti paši sev kā bāreņi vai pamesti bērni. Mēs esam nevis aicināti vieni paši celt savu valsti, bet gan ielūgti kopīgi piedalīties Jēzus un Dieva valstības celšanā. Kopā ar Jēzu, kas nesa mūsu grēku smagumu un zina, kā mēs jūtamies, jebkāda smaga nasta un jūgs kļūst viegls. Jēzus nevēlas, lai šeit cilvēki dzīvotu pēc iespējas vieglāk, bez jebkādām grūtībām, uzskatot, ka brīvība ir visatļautība. Jēzus vēlas, lai harmonija valdītu gan mūsu fiziskajā eksistencē, gan garīgajā dzīvē. Ja arī mēs to vēlamies, tad mums ir jābūt kā Evaņģēlijā minētajiem bērniem, kas zina, kāda ir mūsu Debesu Tēva griba. www.mieramtuvu.lv |
