Nevienam no dēliem, nerunājot jau par meitām, tas neizdevās. Pēc tam tēvs ar trīcošām rokām atsēja sprunguļus un katru atsevišķi salauza. „Nu jā,” – teica dēli, „protams, tā ir vieglāk. Pa vienam tos var viegli salauzt, bet kopā sasietus nevar.” Tēvs pamāja ar galvu un teica: „Tas attiecas arī ar jums, mani bērni. Cik ilgi jūs turēsieties kopā, tik ilgi būsiet stipri. Pa vienam jūs kļūsiet vāji.” Vai šis vienkāršais stāsts nav padoms arī mums, kristiešiem? Katru gadu jūlija pēdējā svētdienā Latvijas baznīcās mēs svinam Rīgas Metropolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienu. Šo svētku mērķis ir palīdzēt apzināties, ka draudzes dievnams ir ne tikai skaista mūra vai koka celtne, bet cilvēku kopiena, - tādi cilvēku, kuri tic Jēzum un cenšas Viņam sekot nevis katrs atsevišķi, bet gan visi kopā. Pa vienam mēs esam vāji, tādēļ patiesi dzīvot un ticēt mēs varam tikai kopienā. Protams, ticība ir un vienmēr paliek Dieva dāvana un katra personīga izvēle. Bet izturēt un pieaugt ticībā, mēs varam tikai kopienā. Esot blakus brāļiem un māsām, kuri kopā ar mums iet to pašu ceļu un vājuma vai kārdinājuma brīžos palīdz mums piecelties pēc kritiena vai daļu no mūsu smaguma ņem uz saviem pleciem. Vai šāds kopienas tēls mums ir tuvs, vai arī šķiet, ka tas ir kaut kas nereāls? Draudze nav nekāds serviss, kur mēs varam saņemt dažādus reliģiskus pakalpojumus. Draudze, tie esam mēs visi – cilvēku kopiena, kuri tic Jēzum Kristum. Tādu cilvēku kopiena, kuri cits citu pieņem un mīl. Tādu kopienu gribēja Jēzus, kurš aizejot no šīs pasaules pie Tēva, atstāja saviem mācekļiem novēlējumu: „Es gribu, lai visi būtu viens, itin kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī, lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis” (sal. Jņ 17, 21). Citiem vārdiem sakot: „Turieties kopā, tad jūs būsiet stipri.” Kur lai smeļam spēkus, lai mēs būtu kopiena, nevis cilvēku grupa, kuri dzīvo viens otram blakus noteiktā teritorijā. Ko darīt, lai draudze kļūtu par īstu kristiešu kopienu? Kur lai tā smeļ dzīvību? Kristietim ir četri dzīvības avoti: Pirmais ir Dieva Vārds. Kristiešu kopiena pēc savas būtības ir lūgšanas kopiena. Parasti to veido un vieno nevis cilvēciskās saites, bet gan Kristus mīlestība. Tāpēc Jēzum un Viņa Vārdam jāieņem vissvarīgākā vieta kopienas dzīvē. Kopienas brāļi klausās Dieva Vārdu, apcer Evaņģēliju, kas ir Labā Vēsts par mīlestību un cerību. Tas ir visa pamats, tas dod ticību un dzīvību kopienai. Tas, kuram šī Labā Vēsts ir kļuvusi par paļāvības un spēka avotu savā pieredzē grib dalīties ar citiem. Tādējādi mūsu dzīve, vārdi un darbi var kļūt par Labo Vēsti cilvēkiem, kas dzīvo mums blakus un tas var palīdzēt viņiem stiprināties ticībā. Otrs dzīvības avots ir Euharistija, Svētā Mise. No apustuļu laikiem kristieši „nedēļas pirmajā dienā”, tas ir, svētdienā sapulcējās kopā uz „maizes laušanu un lūgšanu” (sal. Apd 2, 42-47). Bez Sv.Mises, bez piedalīšanās Kristus mielastā, nevar būt par kristieti. Katoliskās Baznīcas katehisms skaidro, ka Euharistija ir visas kristīgās dzīves avots, mūsu ticības kopsavilkums un katras kopienas dzīves centrs (sal. KBK, 1324-1327). Protams, noteicošais ir ne tikai tas, ka mēs piedalāmies Sv.Misē, bet svarīgs ir arī tas, kā mēs tajā piedalāmies: vai kā pasīvi skatītāji, vai kā aktīvi dalībnieki. Trešais kopienas dzīvības avots ir kalpošana cilvēkiem. Dzīvība, ko mēs saņemam no Dieva Vārda un no Kristus Miesas, nes augļus kalpošanā un rūpēs par tiem, kas cieš, par slimiem, trūkumcietējiem, cietumniekiem, šaubu plosītiem, vai tiem, kuri ir izmisumā. Ja mēs nekalpojam šiem cilvēkiem, kurus Jēzus sauc par saviem brāļiem, mūsu ticība ir mirusi. Sv. Jānis Hrizostoms kādā homīlijā ar nožēlu saka: „Tu esi baudījis Kunga Miesu un pat nepazīsti savu brāli, tātad tu apgāni šo galdu. (..) Dievs tevi ir atbrīvojis no visiem grēkiem un ielūdzis tevi uz Mielastu, bet tu tā arī neesi kļuvis žēlsirdīgāks.” Ceturtais dzīvības avots ir kristiešu vienotība. Pat visapdāvinātākais cilvēks pasaulē var zaudēt daudzus savus talantus, ja izolēs sevi no citiem. Cilvēks ir radīts dzīvei sabiedrībā, tādēļ arī apkārtējā vide ietekmē viņa spēju un dāvanu atklāšanos un veidošanos. Kristietis, kurš mēģina pats ar saviem spēkiem veidot Dieva Valstību, ir līdzīgs karavīram, kurš viens pats cīnās kara laukā ar daudziem vai vientuļam kalnietim, kurš cenšas izrakt pazemes tuneli. Milzīgs spēku patēriņš, bet ļoti maz augļu... Katram no mums ir savas intereses un spējas. Tāpēc draudzē var veidoties dažādas grupas: tie, kuri lasa un apcer Svētos Rakstus; tie, kuri īpaši rūpējas par liturģijas norisi un tie, kuri kalpo mūsdienu grūtdieņiem. Šīs mazās kopienas tomēr nedrīkst zaudēt no sava redzesloka visiem kristiešiem kopīgu aicinājumu un mērķi: būt par pestīšanas sakramentu, zīmi un līdzekli vienotībai starp Dievu un cilvēkiem. No šīs vienotības katra draudzes kopiena smeļ dzīvesprieku un spēku. Noslēgumā vēl viens salīdzinājums, kas var mums palīdzēt saprast, kas ir vai kādai jābūt draudzes kopienai. Iztēlosimies pilnu sauju miltu. Ja mēs tiem uzpūtīsim dvašu, milti aizlidos, sadalīsies tūkstošiem mikrovienībās un tos vairs nevarēs izmantot maizes cepšanai, bet, ja šos miltus iebērsim ūdenī, taps mīkla. Tāpat ir arī ar kopienu. Pa vienam mēs esam vāji un izklīdināti, bet Kristības sakramenta ūdens mūs vieno. No šīs mīklas jau var izveidoties maize – kristīga kopiena, kas pastāvīgi stiprinās ar Dieva Vārdu un Kristus Miesu, kas dzīvo kalpojot tuvākajiem un stiprinot citus ticībā, mīlestībā un cerībā. | 
