Cilvēks ieiet no koka vai akmens būvētajās svētnīcās, lai satiktos ar Dievu. Šajā svētdienā mūsu zemes katoļticīgie atceras to dienu, kurā mūsu zemes dievnami tika veltīti Dievam un kļuva par baznīcu – īpašu Dievam veltītu celtni. Pārdomājot un atceroties šo notikumu, sirdī neviļus rodas jautājums, kas savulaik uztrauca Salomonu: vai tad patiešām Dievs dzīvo zemes virsū?
Kas tad ir baznīca? Jā, protams, tā ir ēka. Bet kam tā paredzēta? Tā ir satikšanās vieta. Bet ar ko šajā vietā satiekamies? Un kaut arī atbildes uz šiem jautājumiem, šķiet, ir banāli pašsaprotamas un nepārprotamas, tomēr dzīve mūs nereti cenšas pārliecināt par gluži pretējo...
Ikviens cilvēks savu dzīvi vēlas veidot pēc iespējas labāku, krāšņāku... Ļoti bieži šī vēlme patiešām pārveido mūsu dzīvi par ļoti krāšņu “svētnīcu”: reālu vai arī tikai fantāzijā eksistējošu. Šajā “svētnīcā” cilvēks slēpjas no pasaules trokšņa, priecājas par skaistumu, ko pats ir radījis. Tikai diemžēl ļoti bieži šajā “svētnīcā” nav vietas Dievam. Uz altāriem atrodas daudz kas cits, bet ne Dievs. Popularitāte, karjera, nauda, bauda vai arī tas viss, ko mēs, cilvēki, mēdzam dēvēt par “laimi”. Un, kaut arī cilvēkam liekas, ka viņš kalpo Dievam, īstenībā viņš godina tikai un vienīgi pats sevi. Šāda “svētnīca”, kurā nav vietas Dievam, agri vai vēlu sabrūk. Ko tad darīs cilvēks, ja visi viņa “svētumi” pārvērtīsies gruvešos?
Ir kāda austrumu leģenda par garīgo skolotāju un viņa mācekli. Kādu dienu skolotājs, juzdams lielas slāpes, lūdza savam māceklim, lai tas atnes padzerties avota ūdeni. Pie avota māceklis satika kādu meiteni, tā bija tik skaista, ka jauneklis aizmirsa par savu skolotāju un viņa lūgumu. Pēc kāda laika māceklis ar šo skaisto meiteni apprecējās. Gāja gadi. Kādu dienu notika nelaime – uguns iznīcināja šī mācekļa ģimeni un māju, aizgāja bojā gan viņa sieva, gan bērni... Viņš palika viens pats, kā mēdz teikt – pliks un nabags. Un tikai tad māceklis atcerējās par savu skolotāju, pasmēla avota ūdeni, aiznesa viņam, bet skolotājs, it kā nekas nebūtu noticis, paņēma ūdeni un padzērās.
Īstā svētnīca – baznīca, dievnams – ir kaut kas līdzīgs šim garīgajam skolotājam, pie kura vienmēr var atgriezties, lai satiktos ar To, kas ir pati mīlestība un piedošana. Bet debesis un debesu debesis nespēj Viņu uzņemt, kā tad to spēj šis nams? Jā, tā ir patiesība, bet Dievs ir arī sacījis: “Tur būs mans Vārds!” Satikšanās ar Dieva Vārdu paver cilvēka priekšā jaunas iespējas, spēj viņu mainīt tik ļoti, ka cilvēks beigu beigās pats kļūst par Dieva svētnīcu. Un tad visa cilvēka dzīve kļūst par nemitīgu Dieva pielūgsmi un godināšanu. Cilvēks sāk godināt Dievu savas sirds svētnīcā. Kā sacīja apustulis Pēteris: “Jūs līdzīgi dzīviem akmeņiem tiekat būvēti par garīgu celtni, lai kļūtu par svēto priesterību garīgo upuru nešanai, kas caur Jēzu Kristu ir patīkami Dievam.” Mēs paši esam svētnīca. Baznīcas, dievnami – šīs materiālās, taustāmās svētnīcas – simbolizē garīgās svētnīcas, simbolizē vienotību ar Dievu un ir zīme, kas liecina par Dieva klātbūtni mūsu vidū. Lai baznīcas varētu pildīt savu uzdevumu, tām jābūt piepildītām. Piepildītām ar mūsu klātbūtni un lūgšanām, lai dienu un nakti Dieva acis raudzītos uz šo namu. Baznīcām ir jābūt piepildītām arī ar mūsu dzīves garīgajiem upuriem. Šīm vietām ir jēga tikai tad, ja tās mūs ved pie Dieva un mūs pašus pārveido par Dieva svētnīcu.
Par Dieva svētnīcu mēs kļūstam tad, kad piedalāmies Euharistijā. Kad baznīcā tiek svinēta Svētā Mise, notiek patiešām liels, brīnišķīgs un neatkārtojams noslēpums. Lai kļūtu par garīgu celtni, mums ir jāpaceļas pāri visam tam, kas ir materiāls. Šī garīgā celtne, kā māca apustulis Pēteris, tiek būvēta no dzīviem akmeņiem, kuri esam mēs paši, lai veidotu svēto priesterību garīgo upuru nešanai. Par šiem upuriem var būt viss, kas mūs uztrauc, mūsu ciešanas un sāpes un arī mūsu prieks...
Nesot savas dzīves upurus, mēs kļūstam vienoti ar Dievu. Tādējādi mēs topam līdzīgi Kristum, lai tāpat kā Viņš ar krusta palīdzību arī mēs ieietu Dieva svētnīcā, kas ir Debesīs. Šīs svētnīcas mūri nekad nesabruks, tajā nekad nemājos nāve un ciešanas. Svētnīca ir mūsos, ir tikai jāatver tās durvis, lai Dievs patiešām tajā iemājotu un paliktu uz mūžiem. www.mieramtuvu.lv - Foto: Dobeles Vissv. Trīsvienības baznīcas altāris (Autors: Juris)
|
