Ja mums vajadzētu sniegt īsu Terēzes Martēnas vizītkarti, mēs noteikti varētu tajā rakstīt: - Svētā, ar kuru daudzi iepazīstas kā ar vienu no pirmajām no visu svēto pulka. Svētā, kuru pazīstam un mīlam saukt par mazo Terēzi. Esam raduši viņas vārdu saistīt ar ‘mazajiem’ upuriem, ‘mazo’ ceļu..., bet mēģināsim saskatīt arī Terēzes lielumu. Jo, ja Terēze mums piedāvā ‘mazus’ līdzekļus, tas nebūt nenozīmē, ka viņas mērķi būtu mazi – nē, tieši pretēji. Arī vismazāko upuri mērķis vienmēr ir liels — būt vienotai ar Jēzu visā un līdz galam: t.i. neatteikties būt kopā ar Jēzu arī pie krusta. Pie tam neaizmirsīsim, ka Terēze tiecas ne mazāk kā pēc svētuma un uzstāda šo pašu mērķi saviem garīgajiem brāļiem, savām novicēm un visām mazajām dvēselēm, kas viņai tuvosies.
Viens no līdzekļiem kā novērtēt šo Terēzes lielumu, kuru viņa pati nekad neizceļ, ir palūkoties uz līdzību starp Abrahama upuri un Terēzes pārbaudījumiem. Patiešām Abrahama upuris ir visai klātesošs mazās Terēzes dzīvē. Un kopumā jāsaka, — ja esam uzticīgi Dieva žēlastībai ar tās konkrētajām prasībām, tad ikviens savā dzīvē agrāk vai vēlāk sastopamies ar Abrahama upuri. Terēzes dzīvē tas ienāca agri. Un patiesībā viņai tādi bija vismaz trīs (Terēzes cīņa par savu aicinājumu līdz pat piekrišanai atteikties no tā, ja tāda ir Dieva griba; Terēzes tēva negaidītā salimība, kas jāpieņem; un nepieciešamība mainīt nostāju attiecībās ar dvēseles māsu Selīnu, abām māsām iestājoties klosterī). Taču pirms tiem pievēršamies, atcerēsimies Abrahama upura galvenās iezīmes. 1. Abrahama upuris savā izcilībā pārsniedz jebkādu citu upuri, izņemot vienu — paša Kristus Upuri. Tas simbolizē tādu sevis atdevi, kas ir pilnīga un augstākajā mērā auglīga, jo ir pilnīgā saskaņā ar Dieva gribu. 2. Šo upuri raksturo ne tikai pilnīga sevis atdeve, bet beznosacījumu un paļāvīga atdeve, apstākļos, kad upura ‘saturs’ ir tieši tas, kas upura nesējam ir visdārgākais. Tādēļ šo upuri pamatoti var saukt arī par pārbaudījumu. 3. Tas ir visdārgākais, kas pie tam saņemts no paša Dieva. Tātad tiek respektēta Dieva brīvība tās suverēnajā izpausmē, pat ja tā cilvēku pārsteidz un ir grūti pieņemama. Tātad tas sevī ietver mūsu gribas pieskaņošanos Dieva gribai un vistiešākajā veidā skar arī mūsu brīvību. Var teikt, ka šeit sastopas abas brīvības: Dieva un cilvēka. Šeit ir runa par to, cik tālu tad sniedzas mūsu uzticība Dievam? 4. Šis upuris ved pie tā, ka tiek dota priekšroka pašam Devējam, nevis no Viņa saņemtajai dāvanai. Bet tas savukārt nozīmē, ka notiek ticības, cerības un mīlestības šķīstīšana. Kā šīs iezīmes parādījās Terēzes nestajos upuros? Pirmā šāda veida pieredze noteikti skar viņas cīņu par aicinājumu piecpadsmit gadu vecumā, lai varētu iestāties Karmela ordenī krietni agrāk, nekā tas kanoniski paredzēts; bet ne tikai kanoniski — jo piecpadsmit gados, tīri cilvēciski raugoties, parasti vēl nav sasniegts vajadzīgais briedums, lai pieņemtu tik nopietnus un tālejošus lēmumus. Taču Terēzes gadījums ir izņēmums, un viņa par to cīnīsies. Un uzreiz jāsaka, ka visi Terēzes lielie pārbaudījumi, kas pielīdzināmi Abrahama upurim, tā vai citādi attieksies uz viņas aicinājumu un veidu, kā viņa to izdzīvo. Tātad ir 1887. gads un Terēzei ir 14 gadi. 1886. gada Ziemassvētkos viņa ir saņēmusi žēlastību, kas vienā acumirklī viņu izdziedināja no tā, kas viņai jau ilgāku laiku bija traucējis augt un sasniegt savam vecumam atbilstošu briedumu: no viņas pārliekā jūtīguma. Kā viņa pati rakstīja: „Es raudāju, un pēc tam es raudāju par to, ka biju raudājusi...” (sal. Ms A, 44v). Bet tagad Jēzus vienā mirklī ir paveicis to, ko viņa nevarēja izdarīt 10 gadu laikā. Šajā Ziemassvētku naktī viņa saņem žēlastību pamest bērnību un atgūt dvēseles spēku, ko bija zaudējusi, četrarpus gadu vecumā zaudējot māti. Terēze pati šo pieredzi rezumē šādi: „Mazais tikai stundu vecais Bērns Jēzus pārvērta manas dvēseles nakti gaismas straumēs ... . Šajā naktī, kurā Viņš sevi bija darījis vāju (..), Viņš mani darīja stipru un drosmīgu, Viņš deva man savus ieročus, un kopš tās nakts es vairs netiku uzveikta nevienā cīņā, bet tieši pretēji — gāju uz priekšu no vienas uzvaras pie otras un sāku, tā teikt, ‘milža skrējienu’” (Ms A, 45r). Tiešām, Terēzes attieksme pret pārbaudījumiem, kas stāsies viņas ceļā, pierādīs, ka šie vārdi ir patiesi. Jo, lai nestu Abrahama upuri, ir vajadzīgs gan dvēseles spēks, gan drosme. Bet kā saprast Abrahama upuri attiecībā uz viņas aicinājumu kļūt par karmelīti? — Viņa par to bija sapņojusi jau kopš deviņu gadu vecuma. Tas var izsaukt mūsu smaidu, tomēr tā ir taisnība, un mēs īsi pie tā atgriezīsimies. Bet ir viena svarīga detaļa, kas var mums palīdzēt saprast, ka Terēze, cīnoties par savu aicinājumu, tiešām ir pārbaudījuma priekšā: t.i., viņa bija nolēmusi, ka grib iestāties Karmelā Ziemassvētku žēlastības pirmajā gadadienā, par godu šim notikumam. Redzam, ka te priekšplānā ir Terēzes vēlēšanās (sal. Ms A 50r), bet aicinājums taču ir Dieva dāvana, un iniciatīva pieder Viņam. Tieši to topošajai karmelītei arī būs jāsaprot un sāpīgi jāsaprot. Gandrīz visi ir dzirdējuši vai lasījuši par notikumiem, kas saistīti ar Terēzes lēmumu stāties Karmelā, tāpēc šoreiz neiedziļināsimies detaļās. Atcerēsimies tikai, ka viņa sastopas ar vairākiem reāliem šķēršļiem šī lēmuma īstenošanai. „Es jutos vientuļa, nerodot mierinājumu ne no zemes, ne no Debesu puses. Labais Dievs šķita mani pametis!!!” (Ms A 51r), viņa rakstīs astoņus gadus vēlāk (Ms A, 49r). Šķēršļi ir sekojoši: neskatoties uz tēva tūlītēju piekrišanu viņa mazās karalienes lēmumam, tēvocis Gerēns (mātes brālis, kas kopš mātes nāves pilda arī aizbildņa pienākumus) ir kategoriski pret šādu soli 15 gadu vecumā, aizliedzot viņai par to runāt pirms 17 gadu sasniegšanas (tēvocis pat piesaka, ka tikai brīnums varētu mainīt viņa nostāju...); arī Marija, Terēzes vecākā māsa, kas kopā ar Paulīni jau ir Karmelā, „darīja visu iespējamo, lai aizkavētu iestāšanos” (Ms A, 49r), arī Paulīne centās kaut cik mazināt jaunākās māsas dedzīgo tiekšanos (49v). Bet, kad brīnumainā kārtā tēvocis tomēr dod savu piekrišanu, tad savukārt tēvs Delatroets, bez kura piekrišanas Terēze nevar tikt uzņemta Karmelā, ir pret šo agrīno iestāšanos, nesasniedzot 21 gada vecumu. Viņš saka, ka Terēze atlikušos 6 gadus var dzīvot karmelītes dzīvi arī savās mājās... Tēvs Delatroets laipni piekristu, ja bīskaps dotu savu atļauju šim izņēmumam..., taču Monsiņjors Ugonēns atļauju nedod, un Terēze nolemj iet līdz pašam pāvestam, toreiz Leonam XIII. Svētceļojuma laikā uz Romu viņa tiešām uzrunā pāvestu, pretēji striktajam aizliegumam to darīt. Un kāda ir pāvesta atbilde? — Uzlūkojot Terēzi ar labestības pilnu skatienu viņš vienkārši atbild, uzsverot katru zilbi: „Jūs iestāsieties, ja labais Dievs to gribēs...” (Ms A, 63v). Var saprast Terēzes sarūgtinājuma asaras, taču vienlaikus viņa izjūt arī dziļu mieru. Visas viņas dvēseles izjūtas atspoguļojas vēstulē, ko viņa nosūta Paulīnei uz Karmelu. Te arī sastopam Abrahama upurim raksturīgās iezīmes. Lūk, ko Terēze raksta 1887. gada 20. novembrī: „Labais Dievs man liek sastapties ar ne vienu vien parbaudījumu, pirms ļaut man iestāties Karmelā. Es Tev pastāstīšu, kā pagāja vizīte pie Pāvesta. Ak, Paulīne, ja Tu varētu lasīt manā dvēselē, Tu tur atrastu lielu paļāvību. Man šķiet, es izdarīju to, ko Labais Dievs no manis sagaidīja. Tagad man atliek vienīgi lūgties. (..) Es būtu vēlējusies paskaidrot savu lietu, taču nebija tādas iespējas. Svētais-Tēvs man vienkārši pateica: „Ja labais Dievs gribēs, jūs iestāsieties”. (..) Ak, Paulīne! Es nevaru Tev izteikt, ko izjutu: es jutos kā iznīcināta, es jutos pamesta (..)... Es labprāt raudātu, rakstot šīs rindas, sirds man ir pilna. Tomēr Labais Dievs nevar man uzlikt pārbaudījumus, kas ir pāri maniem spēkiem. Viņš man deva drosmi pārciest šo pārbaudījumu, ak, tas patiešām ir liels... Bet, Paulīne, es esmu Bērna Jēzus mazā spēļubumbiņa, ja Viņš vēlas saplēst savu rotaļlietu, Viņš ir brīvs to darīt. Jā, es patiesi vēlos visu, ko Viņš grib. (..) Ak, Paulīne, man ir tikai Labais Dievs, vienīgi Dievs...” (LT 36). Lūk, Terēze sava aicinājuma priekšā, ko saņēmusi no Dieva, un kura dēļ būtu gatava iet pat caur uguni. Tātad neapšaubāmi tas bija pats dārgākais, kas būtu jāupurē. Viņa arī to izjūt kā parbaudījumu, ko sūta pats Dievs. Tas arī būs Dievs, kas ļaus iestāties Karmelā, tāpēc viņa, neskatoties uz visu, ir paļāvības pilna. Taču šī paļāvība neko neatņem viņas dziļas pamestības izjūtām. Viņas vienīgais atlikušais līdzeklis ir lūgšana, kas apstiprina uzticēšanos Dieva žēlastībai. Visbeidzot, pārliecība, ka Dievs nevar uzlikt pārbaudījumu, kas pārsniegtu mūsu spēkus, un Dieva brīvības atzīšana, izceļ lielā pārbaudījuma augļus Terēzes dvēselē: „Jā, es vēlos visu, ko Viņš vēlas”. Tas viss kopā noteikti šķīstī viņas skatienu uz savu aicinājumu, kas kļūst pārdabiskāks. Tas vēl ir tikai ceļš uz pilnīgu saskaņu ar Dieva gribu, ceļš, kurā tiek šķīstīta arī Terēzes mīlestība uz Dievu, — tā tiek attīrīta no patmīlas iespējamās ēnas. Un protams tiek šķīstīta arī cerība, ka aicinājums varēs īstenoties. Terēze mācās no jauna saņemt savu aicinājumu no Dieva rokas un izdzīvot to saskaņā ar Dievu, nevis pēc saviem ieskatiem. Tas vēl labāk kļūst redzams otrajā lielajā pārbaudījumā, tikko Terēze iestājas klosterī. Otrais solis pretim pilnīgai sevis atdevei Dievam, atdevei, kas būtu bez nosacījumiem, attiecas uz Terēzes tēva slimību. Tas ir sāpīgs pārbaudījums un, runājot par to, Terēze pati lietos salīdzinājumu ar Abrahama upuri. Terēze iestājas klosterī 1888. gada 9. aprīlī un ir laimīga. Taču pēc mēneša smagi saslimst tēvs, kas viņas sirdij ir tik dārgs. Attieksmē pret šo slimību var izšķirt divus posmus. — Sākumā jaunā karmelīte ir entuziasma pilna un arī šo pārbaudījumu uztver tādā pašā noskaņā, jo cer uz tēva atveseļošanos. Lūk, ko viņa raksta vēstulē pašam Martēna kungam: „Es esmu laimīga Karmela maigajā ligzdā un neko citu virs zemes vairs nevēlos, izņemot redzēt savu mīļo Karali pilnīgi veselu. Bet es arī zinu, kādēļ labais Dievs mums sūta šo pārbaudījumu: tas ir tādēļ, lai mēs nopelnītu skaistās Debesis. Viņš zina, ka mūsu dārgo tēvu mēs mīlam vairāk par visu virs zemes, taču Viņš zina arī, ka ir jācieš, lai nopelnītu mūžīgo dzīvi, un tādēļ Viņš mūs pārbauda visdārgākajā, kas mums ir” (VS 68). Ņemot šo vēstuli par izejas punktu, var novērtēt to garīgo izaugsmi, ko Terēze panāks tēva slimības laikā, kad drīz vien sapratīs, ka nepastāv izveseļošanās perspektīvas. Šī slimība ir ne vien smaga, bet arī pazemojoša, jo Martēna kungs tiek ievietots psihiatriskajā dziednīcā, kur pavadīs trīs gadus. Tieši par šiem gadiem Terēze sacīs, ka viņa tos nemainītu ne pret ko un ka tie garīgās izaugsmes ziņā ir kā Perū zelta raktuves. Mūsu karmelīte uzlūkos to, kas notiek ar tēvu, raugoties caur Jēzus Svētā Vaiga prizmu, un kopā ar viņu arī viņas māsas. Terēze, kas ir visjaunākā sava garīgā brieduma dēļ kļūst par pārējo vadītāju, iedvešot drosmi sekot Jēzum un būt kopā ar Viņu, „neatstāt Viņu vienu” (sal. VS 108). Taču, lai saprastu šo fenomenu, kas cilvēciski var mūs mulsināt, ir jāzina, ka tēva slimība, nav vienkārša slimība. Tā gada maija mēnesī, kad sākās viņa paralīzes pirmās lēkmes, viņš bija uzupurējis sevi Dievam Alansonas Dievmātes baznīcā. Šo notikumu beatifikācijas procesā atstāsta Paulīne, un tā būtība īsos vārdos ir sekojoša. Terēzes tēvs, lūdzoties minētajā baznīcā, bija saņēmis ļoti lielu žēlastību, par kuru, atgriežoties Lizjē, stāstīja savām meitām Karmelā: „Es teicu, mans Dievs, es nevaru tā vienkārši iet uz Debesīm, es vēlos kaut ko paveikt priekš Jums, un es sevi ...”, tēvs nepabeidza teikumu, taču Paulīne uzminēja, ka viņš bija sevi uzupurējis — brīvi Dieva nodomos. Drīz pēc tam nāca šī slimība, kas šī iemesla dēļ iegūst pilnīgi citu jēgu. Atgriezīsimies pie Terēzes izaugsmes, kad viņa sāk raudzīties uz tēva slimību, velkot paralēles ar Abrahama upuri un ar Jēzus upuri. Kāda ir šīs pieredzes saistība ar viņas aicinājumu? — Tieša. Terēze varēja, cilvēciski raugoties, salūzt pārdzīvojumos un noslēgties sevī, tādējādi neļaujot atplaukt viņas karmelītes aicinājumam. Bet viņa bija radusi skatīties uz notiekošo ticības gaismā, pārdabiskā gaismā (neaizmirsīsim, ka viņa gandrīz no galvas zināja visu „Sekošanu Kristum”). Viņai nebija plaisas starp to, ko viņa tic vārdos un to, ko tic dzīvē. Nebija plaisas starp zināšanām par ticību un reālo dzīvi. Tāpēc viņa pieņēma šo milzīgo pārbaudījumu kā Dieva žēlastību un dzīvoja to ar lieliem augļiem. Tā izpaudās viņas uzticība iepriekš saņemtajām žēlastībām un saviem solījumiem. (Pirmajā Komūnijā Terēze sajutās ļoti mīlēta un arī teica Jēzum: „Es Tevi mīlu, es dodu sevi uz visiem laikiem” (A 34r); neilgi pēc tam viņa saņēma žēlastību ‘mīlēt ciešanas’, par kuru teica: „Agrāk es cietu bez mīlestības, bet tagad ciešu mīlot”, un Terēze savos 11 gados jau bija ļoti daudz cietusi...; savā Iestiprināšanā viņa saņēma spēku ciest; un kādu svētdienu, raugoties Pestītāja attēlā, viņa nolēma, ka garā vienmēr paliks krusta pakājē, lai uztvertu pilošās Pestīšanu nesošās Asins lāses, kas vēlāk viņai būs jādod citām dvēselēm...). Pieņemot ticībā šo lielo pārbaudījumu, Terēze atbild uz Dieva mīlestību, ko Dievs nemitīgi dāvā. Tā ir atbilde, kas kļūst par apmaiņu, iesaistot šajā apmaiņā visu, kas viņas dzīvē notiek no dienas dienā. Tas nenozīmē, ka Terēze nepārdzīvo notiekošo, taču priekšplānā ir Jēzus. Lūk, kā tas atspoguļojas vienā no vēstulēm, kas attiecas uz periodu, kad viņa gatavojas saviem svētsolījumiem. Terēze šeit neizsakās tieši, bet lieto simbolus (vēstule rakstīta Marijai): „Līgavas kāzu ceļojums ir visai sauss. Tiesa saderinātais viņu ved pa brīnišķīgām un auglīgām zemēm, taču nakts liedz viņai jebko apbrīnot, un galvenais – nakts liedz baudīt visus šos brīnumus. Varbūt Jūs domāsiet, ka viņa tādēļ ir apbēdināta, bet nē – tieši pretēji: viņa ir laimīga sekot savam saderinātajam vienīgi aiz mīlestības uz Viņu un nevis viņa dāvanu dēļ...” (VS 111; 30-31.08.1890). Šeit skaidri īstenojas prasība dot priekšroku Dievam, nevis Viņa dāvanām, kas raksturīga Abrahama upurim. Trīs gadus vēlāk – 1893. gadā – Terēze šo pašu domu izteiks vēl nepārprotamāk un spēcīgāk: „Mana dārgā Selīna, priecāsimies par savu daļu, tā ir tik skaista! Dosim, dosim Jēzum, būsim (..) pārpārēm devīgas ar Viņu... Jēzus ir apslēpts dārgums, nenovērtējams labums, ko tikai nedaudzas dvēseles prot atrast, jo viņš ir paslēpts (..). Ak, ja Jēzus būtu gribējis atklāties visām dvēselēm ar visām savām neizsakāmajām dāvanām, tad bez šaubām neviena pati nenoniecinātu Viņu. Bet Viņš negrib, lai Viņu mīlam dāvanu dēļ, jo jābūt tā, ka Viņš pats ir mūsu atlīdzība. Lai atrastu kādu paslēptu lietu, arī pašam jābūt paslēptam, (..) mums ir jālīdzinās Jēzum (..). „Vai vēlaties iemācīties kaut ko jums noderīgu, teikts Sekošanā Kristum: Mīliet būt nezināms un uzskatīts, ka neesat nekas...” un vēl citur: „Pēc tam, kad viss ir atstāts, tad galvenais atstāt sevi pašu” (..)” (LT 145; 02.08.1893). Šeit parādās mīlestības šķīstīšana tās dziļumos. Jo „mīlēt palikt nezināmam un uzskatītam par neko” ir īsts pārbaudījums pasaules acīs, kurai patīk viss, kas ir spīdošs. Un otrs citāts, ko Terēze piemin, vēl tiešāk norāda uz šķīstīšanu, kas līdzinās Abrahama upurim. Tā ietver pat ‘dubultu’ upuri: pirmais solis ir „visu atstāt”, bet pēc tam vēl jāsper izšķirošais solis, „atstājot sevi”, lai būtu pilnīgā saskaņā ar Dieva gribu. Trešais teksts, kas attiecas uz tēva slimības periodu, ir 165. vēstule, kurā Terēze runā par pārbaudījumu, kam mūs jāšķīsta tāpat, kā zelts tiek attīrīts ugunī. Te Terēze runās par Jēzus pārbaudījumiem, lai parādītu, ka nesavtīgai mīlestībai atbilst arī nesavtīga kalpošana: „Dažreiz mums šķiet, ka esam atstātas (..). Bet cik saldi kādu dienu būs dzirdēt no Jēzus šos vārdus: „Jūs vienmēr palikāt ar mani visos pārbaudījumos, kas man bijuši, un Es jums esmu sagatavojis savu valstību (..)”. Jēzus parbaudījumi, kāds noslēpums! Tātad arī Viņam ir pārbaudījumi? Jā, Viņam tādi ir un bieži Viņš ir viens, spiežot vīnu spiestuvē, Viņš meklē mierinātājus un nevar tos atrast... Daudzi kalpo Jēzum, kad Viņš tos mierina, bet maz ir tādu, kas ir ar mieru būt ar Viņu, kad Viņš ir aizmidzis viļņotajā jūrā vai kad Viņš cieš agonijas dārzā!... Kas gan gribēs kalpot Jēzum Viņa paša dēļ?... Ak, tās būsim mēs...” (VS 165; 07.07.1894. Visbeidzot teksts, kurā Terēze pati attiecina vārdus Abrahama upuris uz savu tēvu, rakstot savam garīgajam brālim Morisam Beljēram: „Labais Dievs man ir devis tēvu un māti, kas ir drīzāk Debesu, nekā zemes cienīgi. Viņi lūdza Kungam viņiem dot daudz bērnu un ņemt tos Sev. Šī vēlēšanās tika uzklausīta. (..) Mans ar patiesi varonīgu drosmi – kā jaunais Abrahams – trīs reizes kāpa Karmela kalnā, lai upurētu Dievam to, kas viņam bija visdārgākais” (VS 261; 26.07.1897). Trešais posms mīlestības uz Dievu šķīstīšanā skar Terēzes attiecības ar viņas māsu Selīnu. Un precīzāk — laikā, kad arī Selīna domā par stāšanos klosterī. Starp citu tieši šajā gadījumā Terēze pati uz sevi un arī uz Selīnu attiecina salīdzinājumu ar Abrahamu. Par ko te ir runa, no kā šeit jāatsakās? Runa ir par to, vai māsas, kuras sevi sauca par ‘dvēseles māsām’, ir gatavas priekšroku dot mīlestībai uz Dievu? Pirmajā brīdī var šķist, ka te nevar būt tik liels pārbaudījums, lai runātu par Abrahama upuri. Tomēr jāņem vērā, cik ciešas saiknes vienoja abas miesīgās māsas. Viņu draudzība bija tik liela, ka viņas pilnībā sapratās, pilnībā uzticējās viena otrai, atbalstīja viena otru, vienu vārdu sakot – bija „nešķiramas”, bet garīgā nozīmē, jo attālums viņas šķīra jau sen: kopš Terēze iestājās Karmelā. Sešus gadus viņas apmainījās vēstulēm, kas ir liels dārgums, ļaujot iepazīt Terēzes garīgo ceļu. Mūs galvenokārt šeit interesē divas vēstules, kas rakstītas ar divu gadu intervālu: viena pirms Selīnas stāšanās Karmelā, otra — pirms Selīnas svētsolījumiem. Lūk, ko Terēze atbild māsai 1894. gadā, kad uzzina par viņas bažām, ka viņu attiecības varētu būt par šķērsli visu mīlestību atdot Dievam: „Mani neizbrīnī tavi pārbaudījumi. Pagājušo gadu arī es piedzīvoju tādus, un es zinu, kā tas ir!... Labais Dievs vēlējās, lai es nesu savu upuri, es to izdarīju un tad, tāpat kā tu, es sajutu mieru ciešanu vidū. (..) Taču es sajutu vēl ko citu: Bieži vien Dievs vēlas tikai mūsu gribu. Viņš prasa visu, un, ja mēs Viņam atsakām kaut vismazākajā lietā, Viņš mūs pārāk stipri mīl, lai mums piekāptos. Bet tiklīdz mūsu griba pieskaņojas Viņējai un Viņš redz, ka mēs meklējam vienīgi Viņu, tad Viņš izturas pret mums tāpat kā kādreiz ar Ābrahamu... Lūk, ko Jēzus man liek domāt pašos dziļumos, un es domāju, ka Tu pašreiz piedzīvo šo pārbaudījumu, ka tieši tagad notiek distancēšanās, kuras vajadzību Tu izjūti... (Tieši tagad Jēzus lauž tavu dabu, tagad Viņš Tev dod krustu un mokas). (..) Tu varbūt domā, ka es Tevi nesaprotu? Bet es Tev apgalvoju, ka lasu tavā dvēselē... Es lasu, ka Tu esi uzticīga Jēzum, nemeklējot neko citu kā Viņa gribu. (..) Šajā pārbaudījumā Dievs šķīsta to, kas mūsu attiecībās varētu būt pārlieku jūtīgs, bet šo sirsnīgo attiecību paši dziļumi ir pārāk skaidri, lai tās tiktu salauztas... (..) Tavs iekšējais pārbaudījums beigsies tikai tajā dienā, kad Jēzus to noteiks” (VS 167; 18.07.1894). Te jāuzsver trīs elementi, kas konkretizē pārbaudījuma būtību un gaitu: pirmkārt, prasītais upuris ir nepieciešams, lai sasniegtu pilnīgu mūsu gribas vienotību ar Dieva gribu; otrkārt, šī vienotība var notikt, tikai pieņemot krustu, t.i. esot vienotiem ar Jēzu, kas pieņem Tēva gribu līdz galam; treškārt, šis upuris šķīsta mūsu cilvēcisko dabu un dara mūsu mīlestību pārdabiskāku — līdzīgāku paša Dieva mīlestībai. Otra vēstule vairāk uzsvērs šī upura auglību. Arī te auglīgums Terēzei saistīsies ar krusta noslēpumu, bet starp rindiņām minēta arī saikne ar Abrahamu, kuram tika pravietoti neskaitāmi pēcnācēji, kuru skaits līdzinās zvaigžņu skaitam debesīs. Dotajā gadījumā ar pēcnācējiem jāsaprot tie, kas būs Jēzus sekotāji. Lai saprastu lietotos simbolus jaatceras, ka vēstule rakstīta pirms Selīnas svētsolījumiem: „Viņa (t.i. Selīna) būs vienīgā Jēra ganāmpulka gans, Jēra, kas kļūst par viņas Līgavaini. Viņu savienība dos dzīvību dvēselēm, kuru būs vairāk kā zvaigžņu debesīs” (VS 183; 24.02.1896). Taču tajā pašā vēstulē ir vēl kāda svarīga detaļa: te tiek izcelta Dieva brīvība, dodot dāvanas, kurām nedrīkst pieķerties absolūtā veidā. Terēze šeit attiecina uz Dievu pirmo personu, it kā Dievs uzrunātu Selīnu : „Es gribu, lai viņa paslēpj savas dāvanas, ko ir saņēmusi no Manis, ļaujot Man tās viņai dot un ņemt, kā Man tas labpatiks, un nepieķeroties nevienai no tām, un pat aizmirstot visu, kas varētu viņu darīt lielāku pašas acīs un citu acīs” (VS 183). Pēc visa minētā ir saprotams, ka Terēzes mazie upuri ir viņas ikdienas uzticība Jēzum, taču tie nav atdalāmi no gatavības nest arī lielus upurus bez kavēšanās, ja Dievs to gribēs: pēc līdzības ar Kristu. Lai Terēze māca mums saprast, ka mazie upuri ir auglīgi tādēļ, ka izriet no vienotības ar Jaunās Derības vienīgo upuri, kuram tie tiek pievienoti katrā Euharistijā un no kura tie smeļas savu spēku uz mīlestību atbildēt ar mīlestību! Katedrāle.lv |
