Lai arī daudzi no mums ikdienas steigā un raizēs, tumšo dienu nomākti, it kā īpaši nemeditē par savu lomu un vietu šajā laikā, tas, ka gada pagrieziens pret gaismu nav tālu, ka svētki nāk, ienāk prātā, gribam to vai nē. Ja ne cits, tad krāšņais pilsētas svētku noformējums to atgādina. Kā šo laiku izdzīvot, lai neapmaldītos pasaulīgajos piedāvājumos? Šoreiz savās pārdomās par to dalās Romas katoļu Liepājas un Kurzemes bīskaps Vilhelms Lapelis. - Mani šogad īpaši uzrunā Jēzus vārdi "Esiet nomodā!" Tie ļoti svarīgi šajā laikā. Kad cilvēks guļ, viņš nevar veidot attiecības ar citiem. Viņš nespēj uztvert notiekošo ap sevi. Man šie vārdi atgādina: "Mēģini veidot tuvākas, draudzīgākas attiecības." Šajā laikā es gribētu vairāk pievērsties savam tuvākajam, izjust viņu, apjaust to, kas viņu nodarbina, uzminēt, ko viņš vēlas. Lai viņa vajadzība, viņa prieks būtu arī manējais. Ar Dievu satikties caur tuvāko, kas ir jebkurš cilvēks, kuru sastopu savā ceļā. Kopā dzīvojot un darbojoties uz vienas zemes, būdami cits citam līdzās reizēm mēs zaudējam šo modrību, šo nomodu par otru cilvēku. Gadās, viens otru aizskaram, sāpinām, nepamanām otra vajadzības, atstājam viņu it kā otrajā plānā. Tas tam otram cilvēkam nereti sāpīgi. Bet tas ir arī process, kas mums dod iespēju augt, nomirt tam, kas traucē draudzībai. Jēzus, Dieva Dēls, nāk pasaulē, lai cilvēks degtu mīlestībā uz Dievu un tuvākajiem. Neviens cilvēks netiek aicināts pārveidot pasauli. Bet, cik iespējams, atjaunot sevī līdzību ar Dievu, sevī pārtapt. Tas ir darbs ar sevi. Tiesa, reizēm var rasties maldīgs izaicinājums, ka man aktīvi ir jādarbojas, jārīkojas, lai citi labotos, pārtaptu, kļūtu labāki. Vēlme it kā ir laba. Labs piemērs arī var kādu aizraut sev līdzi.Taču mana pārliecība ir tāda, ka katram pašam tas jādara ar sevi. Taču cita vietā nevaram ne paēst ne izgulēties ne satikties ar viņa sirdsdraugu. Ja gadās piedzīvot arī kādu tīšu vai netīšu pārestību, tad to nevajadzētu ņemt pārāk pie sirds. Jo patiesībā cilvēks pats sev nodara pāri jau tad, kad vispār pieļauj domu, ka viņš varētu ar ļaunu atdarīt otram. Tāda absolūtā ļaunuma, kas nodarītu pārestību citam, nemaz nav. Arī Jēzus dzīvē redzam, ka pat visgrūtākajos brīžos viņš saglabā cilvēcību, gaišu skatījumu uz to, kurš grasās Viņam darīt pāri. Raugās ar cerību, nevis aizdomām. Uzlūko ar labvēlību, gribēdams palīdzēt. Ļaunumu sevī neielaiž. Ja cilvēks grasās otram nodarīt ļaunu, tad tas nozīmē, ka viņš pats ir nonācis situācijā, kad viņam nepieciešams mūsu īpašs atbalsts, nevis nosodījums. Viņam nepieciešama palīdzība, izpratne. Iespējams, ka cilvēks ir pārstrādājies, vai viņam jārisina sarežģījušās attiecību problēmas, ar kurām viņš netiek galā. Iespējams, ka viņam ir grūti pat pašam sevi mīlēt, sevi pieņemt tādu, kāds viņš ir, kādu Dievs viņu mīl, kopumā, ar gaišo, kas viņā ir un ar to daļiņu, kam vēl tādai jātop. Iemesli var būt visdažādākie. Bet viens ir skaidrs: ne ar strīdiem vai naidu, bet ar labvēlību un izpratni varam palīdzēt cits citam. Kad viens cilvēks kļūst labāks, kad atjauno sevī līdzību ar Dievu, Dieva attēlu kas ir viņā, jo mēs ikviens esam radīti pēc Dieva attēla, - tad pasaule ir kļuvusi labāka. Par vienu cilvēku labāka. Jo cilvēks taču ir daļa no cilvēces. Klāt Adventa otrā svētdiena. Tas nozīmē, ka noteikts laika sprīdis jau pagājis un vairs neatgriezīsies. Raugoties uz priekšu, domājam to, ko sagaidām no Ziemsvētkiem, par to, ko mēs gribētu īstenot. Kas tas ir? Plašsaziņas līdzekļi ne vienmēr piedāvā to, pēc kā cilvēks patiešām ilgojas, to, kas viņu var piepildīt. Tāpēc ir jābūt uzmanīgiem, modriem, lai nenāktos vilties, lai neizrādītos, ka izvirzītais mērķis nav tas īstais, pēc kā tiekties. Iespējams, tas var būt vieglākais ceļš, bet tas nesniegs neko citu kā tikai vilšanos. Statistika liecina, ka pēc svētkiem daudzi cilvēki izjūt vilšanos, rūgtumu – tātad cerētais nav īstenojies. Bet tas tikai tāpēc, ka mērķis nav spējis viņu piepildīt. Ja cilvēkam licies, ka svētkus var radīt tikai materiālas lietas un izklaides, tad tas nav bijis patiesais, vajadzīgais mērķis. Patiesais mērķis ir saistīts ar mums pašiem, ar to, ka mēģinām atbildēt uz jautājumu: kas es esmu? Kad mēģinām dot sevi un degt Dievam un saviem līdzcilvēkiem. Cilvēks ir gandarīts tad, kad viņš sevi dod. Jo tikai dodot var sevi piepildīt, nevis mēģinot tikai ņemt un ņemt. Nevajadzētu uztraukties par to, ko es varētu iegūt, bet gan drīzāk par to, kā es varētu dalīties ar to, kas esmu. Ja cilvēkā ir tāda nostāja, tad viņš ir nomodā, ir modrs. Ļauj Dievam darboties caur sevi. Ļauj Dievam caur sevi mīlēt otru cilvēku. Ļauj otram pakalpot. Kļūst par Dieva sirdi, par Dieva rokām, par Dieva glāstiem, uzmundrinājumu, iepriecinājumu citiem. Tad tas otrs, kas līdzās, notic, ka Dievs ir, un piedzīvo to, ka Dievs ir labs, saprotošs, mīlošs. Ka Dievs ir līdzās ne tikai lielos, globālos notikumos, bet arī ikdienā, - Viņš ir kopā ar mums, lai mums palīdzētu risināt ikdienišķas lietas. Liepājniekiem vēlu šajos Ziemassvētkos aizdegties un degt citiem. Un sastapt sevi un Tuvāko. "Kurzemes Vārds" |
