- Iemīlējos sievietē – atzinās kāds no maniem sarunu biedriem – Mūs vienoja intereses, profesionālais darbs. Es cienu un godāju savu sievu, bet nav jau vairs starp mums tik dzīvu jūtu kā agrāk. Bet mīlestībā taču svarīga ir vēl sirds... Es nenoliedzu tos 25 gadus, kurus esam kopā pavadījuši. Tie bija labi, skaisti gadi, bet vai gan tas, kas atklājas tagad manā priekšā, nebūs tikpat lielisks un skaists? Jūtu ar savu jauno partneri lielu, dziļu emocionālu saiti, esam pārņemti viens ar otru. Tā daudzi mani pazīstamie saka man, ka es pārdzīvoju amoku, tipisku piecdesmitgadnieka fascināciju. Es zinu, ka neesmu izņēmums, zinu, ka daudzi cilvēki tādu amoku pārdzīvo, bet šī saite ir kas patiešām ārkārtējs... Baidos, ka, ja es to atraidīšu, tad pēc pāris gadiem spļaušu sev bārdā, ka palaidu garām tādu draudzības, lielas mīlestības iespēju... Šādu fascināciju pārdzīvo ne tikai piecdesmitgadnieki. Arvien biežāk gadās, ka pēc vairākiem laulības gadiem, kad parādās vilšanās jūtas, kad vīrs vai sieva nepiepilda cerības, tad pēkšņi tiek atklāta „lielā mūža mīlestība”. Izrādās, ka kolēģis vai kolēģe darbā izskatās atraktīvāk, viņš/viņa arī piedzīvo kādu vilšanos un abi kopā atrod lielāku saprašanos nekā ar saviem laulātajiem draugiem. Pa laikam nav pat tik „dziļas” motivācijas. Nav runas par šķiršanos, bet par emocionālo, īpaši seksuālo vajadzību apmierināšanu, kas noved pie sava veida dubultas dzīves. Tad viss kļūst nesvarīgs: sieva, mājas, bērni, draugu domas. Nepamana izsmieklu darbā. Krīt amokā.
Amoks [1]
Psiholoģija apraksta amoku kā neparasti stipra emocionāla uzbudinājuma stāvokli ar ievērojamu apziņas lauka sašaurināšanos. Viens no amoka iemesliem ir – no vienas puses, ļoti patīkamo jūtu – iemīlēšanās, fascinācijas vai iekāres, un tāpat arī nepatīkamo: skaudības, greizsirdības, niknuma un naida jūtu - barošana, uzturēšana un sava veidā „uzvilkšana”, pārspīlēšana. Iesākumā tas notiek apzinātā veidā, tomēr iznākumā, pārkāpjot kritisko robežu, tiek zaudēta kontrole pār šīm jūtām. Tās sāk vadīt cilvēka uzvedību nekontrolējamā veidā. Amoks bieži rodas no ilglaicīgas grūto jūtu, neapmierinātu ambīciju apspiešanas. Apspiestās jūtas sākumā piesedz uzmanīga sejas vaibstu pārvaldīšanas maska, līdz beidzot nonāk līdz dusmu, niknuma eksplozijai, kas var novest pat līdz slepkavībai vai pašnāvībai. Mīlas konkurentu slepkavība, pašnāvība dēļ mīļotā „salauztas sirds” – tas nav nekas cits, kā darbošanās amoka stāvoklī izpausmes. Šis stāvoklis nav saistīts vienīgi tikai ar iemīlēšanās vai kaislības jūtām. Pats termins ir malajiešu izcelsmes, jo Malajā pirmo reizi psihologi aprakstīja amoka stāvokli, kā sava veida transu, kurā ir ierobežota saprātīgas izturēšanās spēja. Psihiatrijā amoks tiek atzīmēts kā psihiska nemiera stāvoklis. Tas skar personas, kuras – kā varētu likties – līdz šim veduši mierīgu un stabilu dzīves veidu. Amoks gadās pat priekšzīmīgās laulībās. Atceros vienu no kundzēm, kura uzrakstīja man, ka daudz atdotu, lai „izdzēstu no smadzenēm” savu mīļāko, bet nespēj. Cits mans sarunu biedrs apgalvoja, ka apprecējies tāpēc, ka gribējis apprecēties, bet viņa partnere viņam absolūti nebija atbilstoša. Viņai bija tik viena laba īpašība: viņa gribēja viņu par savu vīru. Tagad viņš jūt frustrāciju un nomāktību, viņam ir zaudētu gadu sajūta. Beigās satikta meitene devusi viņa dzīvei jaunu krāsu, dinamiku, enerģiju, vienkārši darījusi viņa dzīvi atraktīvu. Amoks erotiskajā sfērā saistās ar iegūšanas, panākumu vajadzības, vai vienkārši partnera vai partneres iekarošanas vajadzības apmierināšanu. Cilvēks, kurš pārdzīvo amoku, ir tik tālu apņemts ar emocijām, ka traktē katru, kas viņam pretojas, kā savu ienaidnieku. Ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību, kaut tā neievietojas ne tikai Baznīcas mācībā, bet bieži cilvēciskajā ētikā vispār. Pēc šīs „iegūšanas” emocijas bieži noplok un tāpēc atkārtojas pamešanas drāmas.
Maldu takas
Justīna ir ticīga persona, kaut arī pēc sasaistīšanās ar Mihalu pārstāja iet pie sakramentiem. Viņai ir divi bērni ar Lešku, viņas sakramentālo vīru. Viņa lika viņam izvākties no mājām pirms diviem gadiem un sāka meklēt iespēju apstiprināt savas laulības nederīgumu. Viņa grib atrisināt lietu „katoliski”, jo – kā raksta – „man jāatrod izeja no šīs situācijas”. Bet zemtekstā tas nozīmē: „man jāatrod tāda izeja, kādu gribu atrast”. Justīna ir enerģiska un uzņēmīga. Meklē nianses kanoniskajās tiesībās, kuras varētu izmantot savā labā. Bet lieta ir skaidra: viņai ir 10 gadu laulības stāžs, divi bērni. Tikai pirms trīs gadiem sāka bojāties viņas un vīra attiecības. Satika Mihalu, kurš piepildīja vajadzību būt mīlētai, ko nedeva viņas kontakts ar vīru. Strādā kopā ar Mihalu. Ik dienas saņem viņa smaidu, vakaros ko vairāk. Gribētu ar viņu apprecēties. Ar Lešku redzas tik daudz, cik tas nepieciešams, lai viņš satiktos ar bērniem. Formāli nedzīvo ar Mihalu. Tomēr ir pamanījusi, ka viņš vilcinās ar savu šķiršanos. Viņa turpretī nav nokārtojusi šķiršanās formalitātes tikai tāpēc, ka gaida, lai Mihals to izdara pirmais. Bet viņš dod viņai izvairīgas atbildes. Saka, ka vajag vēl pagaidīt, ka vēl nav laiks. Bet no viņas sarunām ar priesteri-tiesnesi izriet viennozīmīgi, ka ilgs laulības stāžs, daudzi kopdzīves gadi ar Lešku, kuru laikā dzīve ritējusi labi, nedod iespēju atrast iemeslu sakramentālās laulības nederīgumam. Justīna sajuta sevi esam slazdā.
Terapija – pakāpeniska vai šoka terapija
Lai izietu no amoka stāvokļa, bieži nepieciešams emocionāls stimuls, iekšējs grūdiens, līdzīgs spēkā tam, kas izraisīja nonākšanu šajā stāvolī. Šādu satricinājumu var izraisīt vētraino emociju un iegājušās uzvedības norimšana. Man zināmi ir tādi satricinājumi, kas radušies atrodoties „par matu no nāves” autoavārijā, ilglaicīgas slimības rezultātā. Bet dažreiz emociju noplakšana norit lēnām. Viena no partneriem atjēgšanās no mīlas skurbuma var notikt tad, kad viena no pusēm vēl nav pietiekami dziļi ieinteresēta un sāk pamanīt reālo šāda transa turpinājuma bīstamību. Tad arī otra puse tiek „iztaisnota”. Labi, ja nav aiz sevis nodedzināti tilti un atgriešanās mājās ir iespējama. Zinu gadījumu, kad viena no nodotajām sievām uzrakstīja SMS vīra mīļākajai: „Liec mierā manu vīru, neposti ģimeni”. Pēc divām dienām atnāca atbilde: „Starp mums viss ir cauri. Viņš nu ir tikai tavs”. Viņa nespēja noticēt. Jautāja man: Vīrs, kad viņam par to pateicu, likās izbrīnīts, teica, ka tā ir kāda kļūda... Vai man ticēt tai meitenei? Vai jātic vīram? Izrādījās, ka tā sieviete vispār nezināja, ka viņas mīļotajam ir sieva, bērni... Amoks var piemeklēt katru cilvēku, īpaši personas ar emocionālu un kareivīgu temperamentu. Izsargāšanās no tā prasa lielu emocionālu briedumu. Tajā palīdz no vienas puses jūtu psiholoģijas pamatu pazīšana, no otras – visas savas dzīves balstīšana Kungā Dievā, kurš stiprina mūsos vērtību skalu. Svarīgi ir nepieļaut situācijas, kurās amoks kļūst par skrejceļu traucējumiem, kas ierobežo saprātīgu rīcību.
Emocionālā brieduma vajadzība
Līdz nodevībai novedošais amoks ir dvēseles slimība. Var to saukt arī par civilizācijas slimību. Tas nav nekas ārkārtējs, ka pēc dažiem gadiem laulība piedzīvo krīzi. Parādās vilšanās un sacelšanās izjūtas, ka viss ir savādāk, nekā tika sapņots, cerēts un gaidīts. Šādas izjūtas vajag sevī atpazīt, nosaukt. Distancēties no tām. Nebūvēt uz tām nostājas, bet arī – neapspiest tās. Paraudzīties, par kādām nepiepildītām vajadzībām tās runā, censties rūpēties par psihisko vajadzību apmierināšanu – un ne tikai savu, bet pirmām kārtām laulātā drauga. Nepieciešams ir arī veidot emocionālo imunitāti pret tām civilizācijas pārmaiņām, kuras pamudina juteklisko sfēru. Šie pamudinājumi paši par sevi var nebūt nekas slikts, tomēr prāts un griba norāda vērtības, kuras šie pamudinājumi var stimulēt vai pazemināt. Tāpat kā civilizācijas pārmaiņas izraisījušas skaistas erotiskās mīlestības laulībā novērtēšanu un attīstīšanu, kas labi kalpo laulības un ģimenes saites celšanā, tā no otras puses tās ir labvēlīgas šīs saites noplicināšanai un „bērnu drāmai” [kontraceptīvai mentalitātei]. Vajadzīga ir nepārtraukta modrība, emocionālo reakciju paškontrole. Nepieciešamas ir zināšanas, ka katram no mums ir savas dabiskās personības iezīmes, kurās slēpjas vienlīdz iespējas, gan apdraudējumi. Šo iespēju un apdraudējumu atpazīšana palīdzēs neveicināt vai arī nejust iekāri, fascināciju vai apburšanu ar kādu sievieti vai vīrieti tādā pakāpē, kas draud ar nonākšanu amokā. Mūsu reaģēšanas veids uz ārējiem kairinātājiem atkarīgs no mūsu personīgās simpātiskās - parasimpatiskās nervu sistēmas. Dabisko personas iezīmju klasifikācijā īpaši disponētas pakļauties amokam ir emocionālas un primāras personas: tādas, kuras ātri un vētraini reaģē kairinājumiem, kā arī aktīvas personas, kuras „vispirms dara, pēc tam domā”, darbojas sekojot savām emocijām - kas savu aktivitāti balsta emocijās. Tās ir arī personas, kuras viegli kontaktējas, viegli uzsāk jaunas pazīšanās. Katra no šīm iezīmēm ir pirmatnēji laba, jo pieder Radītāja darbam, tomēr cilvēka vājums noved pie tā, ka tās var tikt izmantotas sliktā veidā. Savas dzīves balstīšana tikai uz jūtām, vienlīdz kā patīkamām – fascinācijas, iemīlēšanās, kā arī nepatīkamām – vilšanās, frustrācijas, norāda uz personas emocionālā brieduma trūkumu.
Ceļā uz piedošanu
- Nejauši vīra mobilajā telefonā atklāju neizdzēstu atzīšanos mīlestībā „tai trešajai” - dalījās ar mums kāda cita – Kad pieprasīju paskaidrojumus, viņš saltā mierā pateica, ka iet prom. Tagad viņa ir viena. Nolēma palikt viena. Vai izturēs? Nezina. Vai gribētu, lai vīrs atgriežas? – Laikam nespētu viņu pieņemt atgriežamies mājās kā vīru – viņa teica – Piedodu viņam ar prātu, bet sirdī viss palicis... Nodevības situācijā ļoti svarīgi ir nosaukt sev savas izjūtas. No vienas puses: bezvērtības sajūta, piekrāpšanas izjūta, atraidījums, dusmas, pretestība, riebums. Un no otras: kauns, pazemojums, bailes no jauna uzticēties laulātajam draugam, kurš nodevis. Runa ir par to, lai mēs nebarotu, neuzturētu šīs jūtas, nebalstītu uz tām nostājas, kas apgrūtina saprašanos, bet ar prātu, ar milzīgu pacietību veidotu saprašanos. Tādēļ tik svarīga ir personas, kura tika nodota, apziņa, ka arī viņa ir līdzvainīga nodevībā. Tieši viņai vajag ielūkoties tādās savās jūtās kā augstprātība, bailes, nicinājums vai pat naids, kuras sevī attīstītas kā „taisnīgas” var efektīgi nobloķēt piedošanu. Tas nenozīmē, protams, ka uzreiz, „atplestām rokām” jāpieņem atgriezušos laulāto, kurš varbūt pat vēl lielās ar savām uzvarām un varbūt gribētu pārāk ātri pāriet pie t.s. dienas kārtības sakarā ar to, kas noticis. Ir vajadzīga kopīga pazemīga pārdomāšana par šo notikumu un dialogs, ko darīt tālāk abiem, lai nenonāktu līdz recidīvam. Tam ir nepieciešama milzīgs abpusējs delikātums, kā arī zināšanu par personu atšķirībām padziļināšana. Šīs atšķirības var atvieglināt, gan arī ļoti apgrūtināt piedošanu. Laulības krīzes laikā vieni pārdzīvo ļoti spēcīgas jūtas, reaģē ātri un vētraini, un tikpat ātri cer nonākt līdz izlīgumam un aizsākt jaunu nodaļu dzīvē. Citi ilgi tur sevī pārdzīvotās jūtas, viņiem grūtāk aizmirst, viņi atgriežas pie jautājumiem, kas, varētu likties, jau ir izsmelti. Viņi baidās, ka nodevība var atkārtoties. Bet personas, kuras ļoti spēcīgi, bet īsi pārdzīvo savas jūtas, ātri aizmirst un viņiem ir nosliece uz recidīvu. Viņiem būtu īpaši jāstrādā pie savām reakcijām pret pretējo dzimumu. Vieni ir valdonīgāki, otri – pakļāvīgāki. Un atkal – pirmajiem grūtāk piedot, otrajiem – vieglāk. Katrs vēlas pielīdzināt savu jūtu pārdzīvošanas veidu laulātajam draugam. Vislielākais šķērslis piedošanai ir tad jau nevis nodevības fakts, bet abpusējas pretenzijas par to, ka kāds pārāk ilgi atceras vai – pārāk ātri grib aizmirst. Tai pašā laikā nepieciešams ir akceptēt, ka katrs no laulātajiem var pārdzīvot doto situāciju citādāk. Tas bija laikā, kad gadu strādāju ārzemēs. – rakstīja mums viens no LT dalībniekiem – Aizbraucu nopelnīt. Otrajā manas prombūtnes pusē pamanīju, ka mūsu telefona sarunas kļuvušas tādas kā „dīvainas”, bet - ļoti gaidīju savu drīzo atgriešanos, pirmo tikšanos ar sievu. Bet tai pirmajā naktī sieva man pastāstīja par kādu, kas bijis iejūtīgs, delikāts un kurš sievai vairāk interesējis kā es. Tomēr teica arī, ka nevēlas no manis iet prom. Pēc kāda laika viņa piekrita, ka aizbraucam uz LT rekolekcijām. Runājām tur mazliet par šo, bet vairāk par citiem jautājumiem, kuri atsvaidzināja mūsu saiti. Piedevu sievai. Atgriezāmies apskāvušies. Sieva saka, ka tas vairāk neatkārtosies. Uzticēšanos gan vēl neesmu atguvis. Arvien vēl viņi man acu priekšā. Bet es ceru, ka ar laiku tas man sāpēs mazāk. Atnāca vēstule no Jaceka. Izlaidīšu abpusējas laulības pārkāpšanas aprakstu. Citēšu tikai Jaceka rakstītā nobeiguma daļu: (...) Pa ceļam nopirku sievai puķes. Tās mazliet apsala salā, bet sieva teica, ka tās ir brīnišķīgas. Kāpēc gan ne. Lūdzu viņai piedošanu par saviem izlēcieniem. Īpaši par vienu. Raudu. Viņa arī. Asaras ir netīras. Tajās aizplūst visa manas dvēseles netīrība. Jūtos viegli, visu viņai izstāstījis. Tad runā viņa. Lūdz piedošanu. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem apskāvām viens otru. Skūpstu viņu. Viņa mani arī. Ejam uz gultu. Ir brīnišķīgi. Viņa zina, ka esmu viņai piedevis. Mīlu viņu vairāk kā jebkad agrāk. Mīlu savu sievu. Liekas, ka ļaunākais ir garām. Bet vēl nav beigas. Viss vēl ir svaigs. Piedevu viņai, jo viņu mīlu. Viņa man arī piedeva. Šī paša iemesla dēļ.
Vajadzība pēc Dieva žēlastības
Ir grūti runāt par piedošanu bez Dieva žēlastības. Katra nodevība laulībā ir mīlestības dāvanas, kas saņemta no Kunga Dieva, sabojāšana. Tomēr Kungs Dievs rūpējas par šo dāvanu. Viņa darbi ir ļoti konkrēti. Tie izraisa to, ka laulātie, vai vismaz viens no viņiem, pamana, ka kaut kas starp viņiem „nav tā”. Dod spēku iziet no krīzes. Caur „gadījuma” sarunām, pamanītiem sludinājumiem, uzmanības pievēršanu grāmatiņai vai virsrakstam Kungs Dievs pamudina apturēt ikdienas „vāveres riteni”, piedalīties rekolekcijās, aiziet uz draudzes kanceleju, pie priestera. Caur sirdsapziņas balsi pasaka priekšā, kā neiegrimt tālāk seksuālās narkozes bezizejā ar to trešo. Tomēr vienmēr paliek cilvēka brīvā gribas ziņā atsaukties šiem aicinājumiem. No konkrētā cilvēka ir atkarīgs, vai viņš pamanīs šādu signālu vai centīsies to nepamanīt. Vai ļausies ierauties amokā vai neļaus tam pieveikt sevi. Tieši tā darbojas Laulības sakraments. Tā ir palīdzība, kādu saņemam, lai mīlētu viens otru laulībā. Šis sakraments realizējas vīra un sievas dialogā, viņus abpusējās rūpēs vienam par otru un atbildības sajūtā par laulāto mīlestības skaistumu, ne vienreiz viens grūtas mīlestības skaistumu, bet kas atnes milzīgu gandarījumu kopdzīves kārtējās jubilejas reizēs. Šī dialoga iezīmes, saskaņā ar komunikācijas psiholoģijas pamatiem, stiprinātas ar Laulības sakramenta žēlastībām, veido un pamato saprašanos. Tādā veidā tiekam pasargāti no mīlestības relativizācijas. Pieņemtā žēlastība piepilda ar spēku, dāvā drosmi, palīdz uzņemties risku uzticēties, kā arī palīdz izturēt solījumos, lēmumā izvairīties no apstākļiem, kas ved uz recidīvu. Tā palīdz iepazīt mīlestību, kura visam tic, uz visu cer.
Dzīve ar rētu
- Vīrs mani piekrāpa jau pirmajā mūsu laulības gadā – padalījās ar mums Gražina – Nezināju, kas notiek. Pēkšņi uzzināju, ka ir cita. Tā bija viņa meitene no laika pirms mūsu iepazīšanās un mūsu laulības. Bet teica, ka ar viņu pārtraucis attiecības. Atgriezās. Ļoti ilgs laiks man bija vajadzīgs, lai tiktu vaļā no riebuma un naida. Tas ilga gandrīz gadu, bet tagad varu ar pilnu atbildību teikt, ka mīlu vīru. Tagad esmu mazliet cita, vairāk noteikta un pārliecināta par sevi, ne tik iztapīga kā kādreiz. Piedevu viņam, kaut arī man žēl, ka viņš nav mēģinājis parunāties ar mani par to, kas viņam nepatika mūsu laulībā. Negribēja būt ar mani. Vienkārši aizgāja, nepaskaidrojis līdz pat šodienai, kāpēc. Laikam mani tad nemīlēja. Nesaprotu to joprojām, bet cenšos vairs par to nedomāt. Tagad Dievs man atdevis manu vīru tādu, par kādu vienmēr sapņoju un uz kādu vienmēr cerēju. Tagad patiešām jūtos mīlēta un laimīga. - Vīram ir cita meitene – izmantoju atkal saraksti pirms gadiem – un, kaut arī apgalvo, ka mīl mūs abas un ka es esmu svarīgāka, viņš visviens nevar pateikt, ka pametis šo otro. Aizrakstīju tad dažus pamudinājuma uz pacietību un izturību vārdus. Pēc diviem gadiem atnāca vēstule. Ziemassvētku Vigilijā. Rakstīja atkal sieva, bet vīrs arī parakstījās. Lasīju tur arī: Biju tad ļoti nelaimīga un ļoti cietu. (...) Pēc tam bija slikti, un ļoti slikti vēl veselus divus gadus. Vīrs šos divus gadus bija aizgājis no mājām. Pēc tam viss sāka laimīgi nokārtoties. Tagad atkal esam kopā un no jauna veidojam savu laimi. Tā bija visskaistākā Ziemassvētku dāvana, kādu varējām saņemt. Vēlāk viņi rakstīja mums vēl dažas reizes. Atsūtīja savu fotouzņēmumu ar mazo dēliņu. Ne katra nodevība beidzas ar tādu „happy end”. Kaut arī katrai laulībai ir iespēja piedzīvot šo happy end. Tam ir vajadzīgs iepazīt savas personības iezīmes, iespējas un apdraudējumus, stiprās un vājās puses, kā arī atvērties uz Dieva žēlastību, atvērties Kristum, kurš palīdz un stiprina mūs lietot savas stiprās puses. Pēc nodevības paliek rēta. Var ar to dzīvot, bet nevajag to skrāpēt ar atmiņām. Labāk kopīgi izdarīt secinājums, lai nākotnē atkal nenāktos savainoties. Un tas pieprasa kopīgu atvērtību uz jauniem mīlestības izkopšanas veidiem. Tas ir to vērts. Tulkoja K.Locika
Katedrale.lv [1] - amoks [malajiešu valodā 'amok'] psihisks traucējuma veids, kas satopams Malajas arhipelāga iedzīvotājiem; slimnieks pēc īslaicīgas lēkmes metas skriet, iznīcinot visu, kas gadās ceļā (amoka skrējiens). Skaidrojums no grām. : Svešvārdu vārdnīca / Dr.Jura Baldunčika red. - Rīga: Jumava, 1999. - 50.lpp.], ² Amoka skrējiens - a. Saka par ļoti ātru skrējienu līdz spēku izsīkumam. b. Saka par intensīvu lielā steigā un satraukumā veiktu darbību. Cilme no malajiešu amok |
