Taisnības labad gan jāteic, ka liecības par nelielām garšvielu un medus kūkām saglabājušās jau kopš 350. gada pirms mūsu ēras. Arheologi atklājuši, ka Ēģiptes faraonu kapenēs līdzās citiem dārgumiem atradušies arī ar medu saldināti pikanti cepumi. Taču viduslaikos mūki sāka gatavot piparkūkas, kādas tagad pazīst visā pasaulē. Klosteros nereti nonāca dažādi aizjūras labumi, arī garšvielas un Austrumu saldumi – visas šīs piedevas tika liktas lietā, cepot piparkūkas. Sākotnēji tās viesiem pasniedza kā alus piedevu – gluži kā mūsdienās ķiploku grauzdiņus. Klosteros arī sākās piparkūku uzvaras gājiens. 14. gadsimtā par tām runāja vai visa Eiropa! Īpaši slavenas bija Vācijas pilsētas Nirnbergas vīriešu klostera piparkūkas – interesanti, ka par našķi uzskatīto cepumu klosterī dažkārt izmantoja, lai sagatavotu rezerves bada laikiem, jo piparkūkas iespējams ilgi uzglabāt. Pamazām piparkūkas pamata klosterus un uzsāka dzīvi laicīgākos apstākļos – Vācijas Hanzas pilsētās Ķelnē, Nirnbergā un Bāzelē parādījās piparkūku ražotnes. Nav nekāds brīnums, ka piparkūku bizness attīstījās ostas pilsētās, jo piparkūku galvenā sastāvdaļa bija garšvielas, kuras ieveda no tālām zemēm. Vācieši piparkūku biznesu uztvēra ļoti nopietni – 1370. gadā kādā Minhenes nodokļu atskaitē ir pat minēts tāds amats kā piparkūku cepējs. Bija arī savas cunftes. Cietas, mīkstas, ar medu un bez tā, glazētas, ar riekstiem un mandelēm – piparkūku meistari centās cits citu pārspēt, kā vien spēdami. Piparkūkas pat kļuva par savdabīgiem pilsētu simboliem – visi zināja, ka piparkūkas ar sukādēm un mandelēm nāk no Nirnbergas, bet sirsniņas ar krāsaino cukuru – no Minhenes. Piparkūkām piedēvēja arī dziedinošas spējas, apgalvojot, ka tās palīdz pret grūtsirdību, saaukstēšanos un citām kaitēm, un kā tabletes dalīja sirdzējiem. Jāteic, tas nebija gluži bez pamata, jo kardamons, ingvers, kanēlis, pipari, krustnagliņas – tāda garšvielu buķete spēj arī ārstēt! Žurnāls "Leģendas" | 
