Kad Jēzus staigāja pa Palestīnas pilsētām un ciematiem, daudzi Viņu meklēja, gribēdami redzēt brīnumus vai vēlēdamies saņemt dziedināšanu. Ļaudis interesēja Jēzus darbi, bet tad, kad Viņš tos mācīja, daudzi, brīnīdamies un nespēdami izprast Viņa vārdus, gāja projām: “Smagi ir šie vārdi. Kas tajos var klausīties?” (Jņ 6, 60)
Dieva Dēls atnāca pasaulē nevis tādēļ, lai kļūtu populārs vai, rīkojot sensācijas ar veiktajiem brīnumiem, gūtu ievērību. Viņš nāca, lai atpestītu mūs no grēkiem. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums (Jņ 1, 14). Bet brīnumi, dziedināšanas, mirušo augšāmcelšana – tas viss bija svarīgi, bet ne jau galvenais.
Protams, mēs to labi saprotam, jo uz baznīcu ejam ne jau ar domu, ka notiks kāda sensācija vai kāds pēkšņi tiks izdziedināts no savas slimības vai vājības. Mēs ticam, ka brīnumi notiek – ne tik bieži, kā gribētos mums, bet tad, kad tie var palīdzēt, kad var stiprināt ticībā. Bet pārsvarā neparastais notiek, mums to nemaz nemanot, – tāds ir Euharistijas brīnums, grēku piedošanas brīnums un vēl citi.
Dievs tiešām ir pazemīgs. Kad Dieva Dēls nāca pasaulē, nebija neviena, kas vēlētos Jāzepam un Marijai palīdzēt, viņiem neatradās vieta nevienā no Betlēmes mājām. Jēzus piedzimšanu Dievs darīja zināmu tikai gudrajiem no Austrumiem un dažiem ganiem. Nevienam citam nebija pat nojausmas, ka ir noticis vislielākais brīnums pasaulē – Dievs kļuvis cilvēks! Tas notika klusu, nemanāmi. Tikai eņģeļi dziedāja “Gloria...”, tas bija ganībās, kur to dzirdēja daži gani, nevis pilsētas centrālajā laukumā.
Dievs ir pazemīgs joprojām. Bieži gadās tā, ka mēs ciešam no citu netaisnības, gadās, ka ieļaunojamies, redzot cita kristieša vai pat kāda garīdznieka vājumu, un pie sevis jautājam: “Kāpēc Dievs klusē?” Un, ja nerodam atbildi, meklējam savu risinājumu. Parasti tie ir divi: par katru cenu pierādīt savu taisnību vai noslēgties sevī un, slēpjoties aiz cinisma vai vienaldzības, gaidīt, kas notiks tālāk.
Bet Dievs tev klusu jautā: “Vai tu man tici? Vai tu man uzticies? Vai nešaubies, ka es tiešām visu redzu un dzirdu un ka es zinu, kā visas šīs problēmas atrisināt?” Bet mēs, mēģinādami cīnīties par savu pašu izdomāto taisnību vai noslēdzoties vienaldzībā, nedzirdam Dieva balsi.
Rakstot šos vārdus, es atceros, kā septembrī saņēmu vairākas īsziņas ar lūgumu pievienoties lūgšanai par kristiešiem Indijā, kurus vajāja radikālisti. Interneta forumos daudzi uzdeva jautājumu, kāpēc plašsaziņas līdzekļos tik grūti atrast informāciju par šiem notikumiem. Ja kaut kas līdzīgs notiktu ar kādas minoritātes pārstāvjiem, tad taču troksnis izskanētu pa visu pasauli! Varbūt tāpēc Dievs pieļauj šo klusumu, ka pats ir pazemīgs?
Protams, ir viegli filozofēt, sēžot savā istabā ar siltām zeķēm kājās, kad nekas nedraud. Bet tieši Kunga Dzimšanas svētki gan uz šo, gan arī citiem notikumiem, kas saistīti ar netaisnīgām ciešanām, rosina paraudzīties no mazliet citas perspektīvas. Vai bija taisnīgi tas, ka Dieva Dēls nepiedzima pilī, netika guldīts siltā gultiņā, uzticēts septiņu auklīšu rūpēm, lai Dievmāte varētu mierīgi atpūsties? Bet Dievam labpatika, ka notiek citādi – Svētā ģimene bija visu cilvēku atstāta, pilsētā tai neatradās vieta... Protams, tas tā notika ne jau tāpēc, ka Debesu Tēvs nemīlētu savu Dēlu, bet gan aiz mīlestības pret mums – lai parādītu mums, ka arī Viņš jau no pirmajiem šīs dzīves brīžiem piedzīvoja netaisnību. Un arī pēdējās Kunga zemes dzīves stundas bija viena liela netaisnība. Taču Viņš nekurnēja, nevienu nelamāja un nepierādīja savu taisnību, Viņš neļāvās depresijai, cinismam un sevis žēlošanai, jo zināja – Tēvs ir ar Viņu.
Kunga Dzimšanas svētki nav tikai piemiņas diena, kurā atceramies Jēzus piedzimšanu, bet uzticības skola mums visiem. Lai kādu netaisnību cilvēki pieļautu attiecībā pret ikvienu no mums – esmu pārliecināts, ka nav tāda cilvēka, kas kaut reizi dzīvē nebūtu netaisnīgi cietis, – Dievs nevienu no mums nav aizmirsis. Viņš nav aizmirsis arī tos nabaga kristiešus Indijā, kas cieta no vardarbības, nav aizmirsis nevienu no tiem, kam šodien nemaz nav svētku noskaņas.
Svētajai ģimenei Jēzus piedzimšana nešķita svinīgs notikums. Varam iedomāties svētā Jāzepa izmisumu, kad viņš nespēja nodrošināt Marijai pienācīgus apstākļus, lai viņa varētu dzemdēt Dēlu. Un tomēr Dievam tas nebija par šķērsli. Varbūt tieši tāpēc viss notika tā un ne citādi, lai Jāzeps augtu paļāvībā uz Dievu.
Varbūt arī visas mūsu grūtības, vilšanās, piedzīvotās netaisnības, zaudējumi, sāpes un slimības nav Dieva lāsts, bet pārbaudījums, lai mēs ikviens varētu atbildēt uz jautājumu: “Kas manā dzīvē ir vissvarīgākais?” Jaunajai ebrejietei, vārdā Mirjama, svarīgākais bija Dēls, nevis pils un auklīšu trūkums.
Kas tev ir svarīgāks – tava labsajūta vai uzticība Dievam? Tas, ka tev dzīvē kaut kas sagādā sāpes, vai tava ticība, ka Dievs ir tuvu? Taisnības panākšana vai tomēr piedošana?
Dievmāte un Jāzeps nekrita depresijā, bet pieņēma situāciju tādu, kāda tā ir. Kaut arī viņiem nebija, kur apmesties tik svarīgajā brīdī, tomēr nākamajā dienā tie negāja pie Betlēmes pilsētas vecākā, lai darītu zināmas savas pretenzijas. Viņi neļāvās izmisumam, nenolaida rokas un nenocietināja savu sirdi – vēl tajā pašā naktī Jāzeps un Marija pieņēma ganus, kas bija ieradušies, lai pārliecinātos par eņģeļu nestajām ziņām. Jāzeps un Marija tā rīkojās tāpēc, ka ticēja Dievam, ticēja, ka Dievs neļaus, lai notiek kaut kas traģisks, pat ja viņiem nemaz neklājas viegli.
Agri vai vēlu ikvienam no mums dzīvē gadās piedzīvot garīgu nakti. Varbūt kāds, kas lasa šos vārdus, jau ilgāku laiku dzīvo tādā “naktī”, neredz izeju, nezina, ko darīt tālāk. Es gribētu tev sacīt šajos svētkos, ka, tāpat kā tajā svētajā naktī pirms divdesmit gadsimtiem, kad Dievs nemanāmi rūpējās par Jāzepu, Mariju un mazo Jēzu, arī tagad Dievs stāv klāt mums ikvienam, un, ja vien tu turēsies pie Viņa, agri vai vēlu Viņš atklās tev tavu grūtību jēgu. Dievs pats par tevi rūpēsies, lai arī tev varbūt šķitīs, ka Viņš ir tālu. Tāda ir viena no Dieva iemīļotajām metodēm – vistuvāk mums Viņš ir tad, kad mums šķiet tieši otrādi.
Atceries šos svētkus – Kunga Dzimšanas diena jebkurā gada laikā ir kā atbilde uz mūsu jautājumiem Dievam. Tu drīksti neticēt man, kad rakstu, sēžot mierā, klusumā un siltumā. Bet tici Dievam, jo tieši tevis dēļ Viņš ir nācis pasaulē. Tu esi Viņa mīļais bērns. Mieramtuvu.lv |
