Lasām gan par attiecībām starp laulātajiem, gan par attiecībām starp vecākiem un bērniem. Pirmajā un otrajā lasījumā ir tiešā veidā runāts par šīm tēmām, un pietiek tos izlasīt, lai būtu skaidrs, pēc kā ģimenei vajadzētu tiekties.
Taču vai tomēr nav tā, ka šos ieteikumus var izpildīt tikai kādi ticības varoņi? Vai mūsdienās ir iespējama tāda ģimenes dzīve? Ņemot vērā mūsdienu situāciju sabiedrībā un cilvēku domāšanas veidu, laikam vajadzētu teikt, ka tas ir tikai ideāls. Bet mēs taču esam aicināti tiekties tieši pēc ideāla, nevis apmierināties ar viduvēju eksistēšanu. Katrs no mums ir aicināts kļūt par ticības varoni.
Kā tiekties pēc šī ideāla, kad dzīve šķietami nes pārmērīgi daudz dažādu rūpju saistībā ar izdzīvošanu, karjeru vai labklājību? Atbilde ir ļoti vienkārša – lai iesāktu savu ceļu pretī šim ideālam, ir nepieciešama pazemība. Šodien psalma refrēns uzsver: “Svētīgi tie, kas Kunga bīstas.” Bīties nenozīmē baidīties (kaut gan arī tas mums nereti noderētu), bet apzināties, ka esam Dieva radības, – Viņš mūs ir radījis un mēs esam nevis vienlīdzīgi ar Dievu vai Viņa partneri, bet gan mīļotie bērni. Tik daudz mūsdienās tiek runāts par dažādām cilvēku tiesībām, bet tiek aizmirsts par Dieva tiesībām. Dievs mūs ļoti mīl, un Viņš mums ir devis savus likumus, lai, pateicoties tiem, mēs spētu Viņam ticēt un Viņu mīlēt no visas sirds un visa spēka. Tāpat arī vecāki dod saviem bērniem visu to, ko viņi uzskata par vislabāko, lai bērni varētu izaugt par viskrietnākajiem cilvēkiem.
Tomēr cilvēkiem (proti, arī vecākiem) ne vienmēr ir pareiza izpratne par patiesām vērtībām, par to, kas ir vislabākais. Mūsu domāšanu ietekmē daudzi faktori, dažreiz pat neapzināti sākam nepareizi domāt kādas labas idejas dēļ. Šeit par piemēru var noderēt nepareizi izprasts ekumenisms, kura vārdā tiek runāts, ka “Dievs taču ir viens”, un konsekventi tiek domāts, ka nav svarīgi, kas tu esi pēc reliģiskās vai konfesionālās piederības. Bet ir tieši pretēji – ir ļoti svarīgi apzināties, kas es esmu un kādas ir manas vērtības. No tā ir atkarīgs arī tas, ko vecāki dod saviem bērniem, ko viņiem māca.
Svētās ģimenes dienā būtu labi, ja vecāki sev nopietni pajautātu, cik daudz viņi rūpējas par ticības nodošanu saviem bērniem – dažādu konfesiju vai reliģiju ģimenēs, bet nereti arī katoļu ģimenēs tā ir liela problēma.
Mīļie, vai jūs zināt, ka vēl pirms apmēram 40 gadiem katoļus, kas noslēdza laulību ar tiešu vai noklusētu norunu, ka visi vai daži bērni tiks audzināti ārpus katoļu Baznīcas, bija paredzēts automātiski izslēgt no katoļu Baznīcas?! Tādi katoļi paši sevi nostādīja ārpus Baznīcas, un tie nedrīkstēja saņemt sakramentus – vai tas nav šausminoši? Tāpat notika arī tad, ja bērnus, kas bija jau paaugušies, nodeva nekatoliskā audzināšanā. Šobrīd Baznīcas likumu grāmatā par to netiek runāts. Varētu šķist, ka Baznīca līdzīgi Mozum, ņemot vērā tautas cietsirdību, mīkstina dažus likumus, lai cilvēki vismaz kaut kā spētu pildīt Dieva likumus (sal. Mt 19, 8), tomēr tas nenozīmē, ka jel kādi dzīves principi tiktu atcelti. Pašlaik Baznīca prasa, lai bērni tiktu audzināti “saskaņā ar Jēzus Kristus un Viņa Baznīcas likumu” (no Laulību rituāla). Jā, Dievs ir viens, un cita nav, bet dažāda ir izpratne par Dievu, un tas nav vienalga, kādā ticībā bērni tiek audzināti.
Šodien esam aicināti īpaši pārdomāt par savu ticību Dievam – vai mana ticība man ir svarīga, vai uzlūkoju to kā lielu vērtību, kuru vēlos nodot saviem bērniem? Kā lasām šodienas Evaņģēlija fragmentā, vecāki nesa Jēzu uz Jeruzalemi, lai Viņu stādītu Kunga priekšā. Bērns auga un pieņēmās spēkā, pilns gudrības. Un Dieva žēlastība bija pār Viņu. Viņiem netraucēja ne nabadzība, ne kādas citas problēmas, lai audzinātu savu Bērnu ticībā. Lūgsim, lai Dievs stiprina mūsu ģimenes un dod žēlastību atcerēties, kas ir īstas rūpes par bērniem. Mieramtuvu.lv |
