Tas, kas iepriekš ienīda Jēzu no Nācaretes, nu bija uzsācis nest Viņa vārdu pasaulē, saņēmis Kunga pavēli: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16, 15) Lai to īstenotu, Pāvilam un ikvienam kristietim ir nepieciešama īsta atjaunotne un piederība Baznīcai, kas ir Kristus Mistiskā Miesa, proti, Kristus klātbūtnes turpinājums vēsturē ne tikai garīgi, bet arī fiziski.
Sauls ir ceļā uz Damasku, lai turpinātu vajāt kristiešus, kad viņu notriec zemē piepeša augšāmceltā Kristus parādīšanās. Viņš dzird jautājumu: “Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?” (Apd 9, 4) Jēzus, kas Saulu uzrunā, sevi identificē ar kristiešiem, saviem sekotājiem, kurus dedzīgi vajāja Sauls. Lai vēl vairāk to uzsvērtu, Jēzus paskaidro: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” (Apd 9, 5) Viņš pavēl Saulam doties uz pilsētu un gaidīt, līdz ieradīsies Ananijs, viens no Jēzus mācekļiem, uzliks Saulam rokas un viņu nokristīs. Pēc tam Sauls paliek kopā ar Jēzus mācekļiem Damaskā (sal. Apd 9, 22), jo palikt kopā ar Viņa mācekļiem nozīmē palikt kopā ar pašu Jēzu.
Kad agrākais Sauls, tagad Pāvils, ierodas Jeruzalemē, viņš vispirms cenšas satikt Kristus sekotājus, apustuļus, un apspriesties ar Pēteri (sal. Gal 1, 19). Viņš zina, ka tur, kur ir mācekļi, ir arī pats Jēzus. Barnaba aizstāv Pāvilu apustuļu priekšā (sal. Apd 9, 27) un vēlāk kļūst par Pāvila pirmo misiju ceļabiedru.
Pāvils nekad misiju ceļojumos nedevās viens pats. Vēlāk Pāvilam pievienojās arī Sīls (sal. Apd 15, 40) un Timotejs, tad Priscilla un Akvila, kā arī citi. Pāvilam satikšanās ar Kristu nebeidzās ar piedzīvoto ceļā uz Damasku. Augšāmcēlies Kristus pavada Pāvilu, kamēr vien viņu pavada Jēzus mācekļi.
Vēstulē korintiešiem Pāvils runā par Kristus Mistisko Miesu. “Kā ķermenis ir viens ar daudziem locekļiem, turklāt visi daudzie miesas locekļi tomēr ir viens un tas pats ķermenis, tāpat arī Kristus... Jūs esat Kristus miesa un tās atsevišķie locekļi.” (1 Kor 12, 12.27) Nekad lai neaizmirstam to, ka kristietis ir tik cieši vienots ar Kristu, ka tad, ja viņš cieš, Jēzus saka: “Es ciešu.” Pāvils redz sevi kā Kristus miesas locekli, atzīstot: “Savā miesā es papildinu to, kā pietrūkst Kristus ciešanām,” (Kol 1, 24) – taču dzīvoju vairs ne es, bet manī dzīvo Kristus (Gal 2, 20). Lai izteiktu šādus vārdus, Pāvilam bija aizvien jādzīvo atgriešanās žēlastībā.
Patiesa atgriešanās vispirms ir Dieva iniciatīva, un tā nav iespējama, ja nenotiek dziļa prāta un sirds pārveide. Pāvila atgriešanās tādējādi ir piemērs Baznīcai un ikvienam ticīgajam: viņa radikālā mīlestība pret Kristu un veltīšanās Evaņģēlija sludināšanai ir paraugs tiem, kas vēlas pilnīgi sekot Pestītājam. Sekošana Kristum taču izvirza būtiskas prasības – sludināt Evaņģēliju (sal. Mk 16, 15) un būt vienotiem (sal. Jņ 17, 21).
Pāvila atgriešanās atgādina, ka metanoia – patiesa sirds pārveide – ir būtiska ne tikai kristiešu individuālajā garīgajā izaugsmē, bet arī tajā, lai atjaunotos pilnīga kopība starp visiem kristītajiem. Taču šī pārveide vispirms un galvenokārt ir dievišķās iniciatīvas rezultāts un tāpēc sasniedzama ar nemitīgu vēršanos pēc palīdzības lūgšanā. Kā liecina Apustuļu darbu grāmata, Kungs noteica Ananijam doties un sameklēt tarsieti Saulu, kas lūdz Dievu (sal. Apd 9, 11).
Tas, ka Pāvils no vajātāja kļuva par apustuli, atgādina, ka veicināt vienotību un solidaritāti, kā arī būt patiesi nesavtīgam citu labā iespējams tikai tad, ja cilvēka sirds piedzīvo dziļas, būtiskas pārmaiņas, ja no tās tiek izravēta patmīlība un tajā iemājo mīlestība. Tikai Kristus žēlastība var izraisīt šādas pārmaiņas, tāpēc nepieciešama dedzīga lūgšana.
Kristieši ir aicināti apliecināt Kristū atklāto mīlestību; viņi ir sūtīti nojaukt aizspriedumu un neizpratnes mūri; viņi ir sūtīti sludināt cerības Evaņģēliju visos pasaules nostūros. Tāpat kā Pāvilam tiem vienmēr drosmīgi jāsludina patiesība par Jēzu, Dieva Dēlu (sal. Apd 9, 22), pretojoties spēkiem, kas izraisa šķelšanos, melus un atsvešinātību.
Kā atgādina pāvests Benedikts XVI (03.09.2008.), augšāmcēlies Kristus uzrunāja Pāvilu, aicināja viņu uz apustulātu un darīja viņu par īstu apustuli un augšāmcelšanās liecinieku, kā arī uzticēja konkrētu pienākumu sludināt Evaņģēliju pagāniem, grieķu un romiešu pasaulei. Vienlaikus Pāvils saprata, ka viņam ir jābūt kopībā ar visu Baznīcu. Pāvilam pašam nācās kristīties un bija jādzīvo saskaņā ar pārējiem apustuļiem. Vienīgi šajā kopībā būdams, Pāvils varēja būt īsts apustulis, jo ir tikai viens Kristus un tikai viena Kristus sludināšana. Lūgsim arī mēs no augšāmceltā Kristus svētuma, apustulāta un vienotības dāvanas visai Baznīcai un ikvienam tās loceklim. Mums nepieciešama Svētā Gara gaisma, lai pazītu un pieņemtu patiesību, kas dara mūs brīvus; mums nepieciešama Viņa mīlestības uguns, lai tā sadedzinātu mūsu patmīlību, aizdomas un visu, kas vardarbīgi plosa Kristus Mistisko Miesu. Mums nekad nav jāļaujas mazdūšībai. Svēto Pāvilu šķēršļi un grūtības neatturēja no misionāra darba. Kaut gan briesmas, pārbaudījumi un grūtības viņam sagādāja ciešanas, Pāvils nezaudēja drosmi. Vēl vairāk – viņam patika vājums, nievāšana, trūkums, vajāšanas un spaidi Kristus dēļ, jo, kā Pāvils pats atzina, tieši tad, kad viņš jutās vājš, viņš bija spēcīgs (sal. 2 Kor 12, 10). Apustulis māca dzīvot ar nelokāmu ticību, lai mēs varētu būt drosmīgi cerības vēstneši un pastāvīgi taisnības un mīlestības liecinieki. Lai svētais apustulis Pāvils mums palīdz dzīvot Kristus noslēpumā un Viņa spēka gaismā, vienmēr apzinoties, ka Dievs var pārveidot šķēršļus par žēlastības iespējām un grūtības – par līdzekļiem, ar kuriem sasniegt savu glābšanu un likt īstenoties Dieva žēlsirdības plānam. Mieramtuvu.lv |
