Jā, Mārīte Martukāne savu bibliotekāres un arī skolotājas profesiju apvieno ar misionāres darbu. Viņa ir Jēzus un Marijas Dominikāņu māsa misionāre. Arī mūķenes dzīvē Mārīte saglabājusi savu kristīto vārdu. Jaunā sieviete dzimusi Aizkrauklē. Ģimene, kurā Mārīte ir vidējā māsa, drīz pārcēlusies uz Aglonu. Tā kā jau skolas laikā viņu interesējusi lasīšana un literatūra, tad meitene pēc vidusskolas beigšanas iestājusies Latvijas Valsts universitātē, kur ieguvusi bibliotekāres profesiju. Viņa atgriezusies savā dzimtajā pusē un sākusi strādāt Aglonas pagasta bibliotēkā – no sākuma pieaugušo, pēc tam bērnu nodaļā. Viņa nebeidz apliecināt, ka darbs ar grāmatu vienmēr ir bijis sirds aicinājums. Ģimene allaž bijusi ticīga, tāpēc Mārīte Martukāne uzskata, ka viņas ceļš līdz klosterim ir bijis tikai dabisks. Jo neviens cilvēks, ir pārliecināta mūķene, jau no bērnības nesapņo kādreiz nonākt klosterī. Arī viņai tāpat bijuši draugi, bijušas dažādas aizraušanās, protams, grāmatas, kurās nerimtīgi gremdējusies Mārīte, meklēdama atbildes uz kaut ko pašai neapjaušamu. Jo bijušas tādas vārdā nenosaucamas, neaptveramas ilgas, ko nekas laicīgajā dzīvē nespēj piepildīt. Jauniete meklējusi ceļu šim piepildījumam. Tajā laikā Aglonas baznīcā jauniešiem bijusi interesanta dzīve. Viņi pulcējušies kopā, priecājušies, arī lūgušies, un viņu skaitā bijusi arī vietējā bibliotekāre Mārīte. Starp draugiem bijušas arī klostera māsas. "Es redzēju viņu dzīvi, fantastisko cilvēcību. Es redzēju to cilvēku dzīvi, kas kalpo Dievam, tikpat normālu kā citiem. Bet tajā pašā laikā tā bija garīga piepildījuma pilna. Citādāka, bet pilnasinīga," neslēpj mūķene. "Es sapratu – ja tu pats esi laimīgs, ja tu vari atrast un atklāt to brīvību Dievā, tad tu tajā vari dalīties ar citiem." Un tieši šis dalīšanās spēks, šķiet, apstaro māsas Mārītes vaigu, kas tik gaišs mirdz pretī kā bērniem, tā pieaugušajiem. Brīvība ticēt Viņa nenoliedz, ka arī laicīgajā dzīvē var ticēt Dievam un veltīt šai ticībai sevi. "Taču tas ceļš, ko esmu izvēlējusies, dara mani brīvāku savu mērķu īstenošanai. Caur šo savu kalpošanu es varu arī dot citiem," saka māsa. Meklējot iespēju iepazīt klostera dzīvi, Aglonas jauniete nonākusi Polijā. Jo tajā laikā Latvijā klostera māsas vēl bijušas tikpat kā pagrīdē. "Es esmu Jēzus un Marijas Dominikāņu māsu misionāru vidū," viņa paskaidro. Sākumā jauniete uz klosteri aizbraukusi, lai redzētu reāli, kā tad tas izskatās. Klosteris atrodas netālu no Varšavas – Žeļonkā. Tur viņa iepazinusi māsu dzīvi, iekļāvusies lūgšanās un ikdienas darbos. Un sapratusi, ka vēlas šo dzīvi pieņemt kā savu. Kļuvusi par novici, iepazinusi ordeņa dzīvi, Svētos rakstus, kalpošanas veidu un gatavojusies dot mūķenes solījumu: "Tas bija laiks, kas bija dots pārbaudei, vai esmu derīga klostera dzīvei." Polijā viņa arī studējusi teoloģiju. Uz Liepāju Dominikāņu kongregācijas māsas uzaicinājis bīskaps Ārvaldis Brumanis. Tas bijis 2000.gada augustā, kad viņa kopā ar vēl citām māsām ieradusies mūsu pilsētā. "Te, Katoļu skolā, es esmu bijusi un strādājusi, var teikt, tā pa diviem lāgiem," pasmejas māsa. Sākumā viņa bērniem mācījusi kristīgo mācību. Un Liepājas Pedagoģijas akadēmijā tālākizglītības programmā ieguvusi pedagoģes profesiju, kas dod tiesības strādāt skolā un mācīt bērnus. 2003.gadā viņa atkal devusies uz Poliju. Šoreiz – lai sagatavotos mūžīgajiem svētsolījumiem. "Tā ir tā gudrība, ka sākumā solījumu dod uz trim gadiem, lai cilvēks varētu tā pa īstam pārliecināties, vai viņš ir gatavs dzīvot Dievam," paskaidroja Mārīte. Tā iznācis, ka viņa atkal trīs gadus palikusi šajā valstī. Un tagad atkal trīs gadus strādā Liepājā. Katoļu pamatskolas direktore lūgusi viņu izveidot skolā bibliotēku, ņemot vērā, ka Mārīte taču ir diplomēta bibliotekāre. Vecākie bērni, 9.klases skolēni, viņu vēl atceras kā kristīgās mācības skolotāju. Savas pedagoģes prasmes un iemaņas māsa Mārīte tagad liek lietā, strādājot svētdienas skolā. Gan ar mazuļiem, gan ar pieaugušajiem, kuriem viņa palīdz sagatavoties sakramentiem – ieiešanai baznīcā. Svētā Meinarda baznīcas svētdienas skolas mazuļi ar prieku pieņem visu to gaišumu un prieku, kuru viņiem sniedz nodarbības kopā ar dominikāņu māsu. "Mēs kopā dziedam, caur rotaļām iepazīstam Dievu un arī atklājam paši sevi," par bērniem Mārīte Martukāne runā ar gaišumu. Lasītprieks ir jāveicina Mīlestība uz literatūru māsai nav zudusi. Mīlestība uz labu literatūru. Tagad viņa tajā dalās ar bērniem, kuri nāk uz skolas bibliotēku, lai kopā ar savu bibliotekāri lasītu grāmatas. Pašiem mazākajiem viņa lasa priekšā. Māsa patiesi vēlas jauno paaudzi iepazīstināt ar grāmatu pasauli. Tāpēc gatava iesaistīt viņus dažādos pasākumus. Tā tas bija ar projektu "Bērnu žūrija" . Māsa pati gatavo viktorīnas, veido jautājumus, lai veicinātu sarunu par grāmatām, par izlasīto literatūru. Jo ir pārliecinājusies, ka šo interesi radīt nav tik viegli. "Lasīšana – tas arī ir darbs. Un nebūt ne viegls darbs. Tas bērniem, kuri tikko kā apguvuši burtus, prasa koncentrēšanos un piepūli. Bet vajag raisīt interesi, es arī mudinu, iesaku grāmatas, jo bērni bieži vien nezina, ko izvēlēties," paskaidro Katoļu pamatskolas bibliotekāre. Viņa skolā rīko mazos lasīšanas seminārus. Bērni klausās un uzzīmē to, ko dzirdējuši, pārrunā dzirdēto. Un kāds prieks par pirmo paša izlasīto grāmatu! "Es gribu viņos radīt patiku lasīt. Lielāki bērni jau atklājuši, ka bibliotēka ir domāta viņiem, un viņi labprāt nāk," novērojusi bibliotekāre. "Ja bērniem ir lasītprieks, ja viņiem ir savas mīļākās grāmatas, tad var teikt, ka interese par lasīšanu ir radusies. Un tad viņi jau paši meklē, ko vēl izlasīt." Vērtību mērs Bērni ir atklāti, viņi neliekuļo un, ja viņiem kas šķiet neparasts, tad nekautrējas pajautāt. Tā māsai viņi jautā, kāpēc viņai tāds melns tērps mugurā. Un Mārīte Martukāne arī nemaz nejūtas par to pārsteigta, viņa labprāt paskaidro, pastāsta par savu izvēli un motivāciju. Kad viņa aizstājusi kolēģi, kristīgās mācības skolotāju, tad runājusi ar bērniem par ticību, Dievu. "Es cenšos būt mobila, cenšos, lai bērni nedzīvotu tikai stereotipu pasaulē par mūķeņu dzīvi. Lai viņi domātu dziļāk, lai domātu par dzīves jēgu, tīri cilvēciskām vērtībām. Man nav tā – ja es esmu māsa, tad man tā jārunā. Mēs, mūķenes, pašas dzīvojam, lai atklātu sev, kas ir tās vērtības," iedziļinās māsa. Uz jautājumu par dzīves vērtībām, Mārīte Martukāne neatbild uzreiz. Padomājusi viņa saka: "Es domāju, tas ir atklājums, ka Dievs ir mīlestība. Ir jāmēģina dzīvot pēc šīs atklāsmes – ka Dievs mums dāvā šo mīlestību un ka caur to mēs atklājam vispārcilvēciskās īpašības – draudzību, pienākumu, izpalīdzību, žēlsirdību. Kā dominikāņu māsas mēs esam aicinātas mīlestībā kalpot Patiesībai." Par to, kur tālāk vedīs viņas ceļš, Mārīte Martukāne saka: "Tā kā esmu izvēlējusies klostera māsas dzīvi, tad esmu gatava būt tajā vietā, kur esmu vajadzīga. Man nav tā, ka te nu man ir silta vietiņa un es te palieku. Bet zinu, ka visbiežāk tur, kur mani sūtīs, nebūšu viena, priekšā būs klostera māsas kā te Latvijā, tā Polijā, Krievijā, Bolīvijā. Jo mēs taču dzīvojam kopienā." Katrs darbs, katrs pienākums viņai sniedzis jaunas atklāsmes. Kā strādājot ar bērniem, tā ar pieaugušajiem. Polijā, piemēram, viņa strādājusi ar vecākiem cilvēkiem un palīdzējusi viņiem atklāt Dievu. "Man vienmēr ir paticis radošs process, jo tas diapazons, kā iznācis strādāt, ir plašs. Un es pārliecinājos, ka Dievs dāvā vajadzīgās prasmes, domas un dod vārdus, ar kuriem uzrunāt kā mazos bērnus, tā pieaugušos," atklāja dominikāņu māsa Mārīte Martukāne. "Kurzemes Vārds"
Foto: Katedrale.lv |
