Tagad svētceļnieki un tūristi, kas tur ierodas, nonāk vietā, kur, kā liecina Tradīcija, ir atradusies Pētera un Andreja vecāku māja. Uz šīs mājas bijušajiem pamatiem tagad ir uzbūvēta skaista baznīca, kurā arī daudziem Latvijas priesteriem, kas kā svētceļnieki apmeklējuši Svēto zemi, ir bijusi iespēja celebrēt Svēto Misi.
Bija pavadīta vēl viena sabata diena kopā ar Jēzu, klausoties Viņa skaidrojumus Svētajiem Rakstiem un tiem atbilstošus sprediķus. Mēs lasām Evaņģēlija tekstā, ka no sinagogas (tās celtnes sen vairs nav) Jēzus devās uz Pētera un Andreja māju un tur izdziedināja Pētera slimo sievasmāti. Daudzie Jēzus klausītāji un slimnieku piederīgie gaidīja sabata dienas beigas. Saskaņā ar jūdu reliģiju diena beidzas tad, kad pie debesīm var saskatīt vismaz trīs vidēja spožuma zvaigznes. Cilvēki pacietīgi sagaidīja šo brīdi un tad atveda savus slimos un velna apsēstos tuviniekus. “Pie durvīm bija sapulcējusies visa pilsēta,” vēstī evaņģēlists Marks. Daudzus Jēzus izdziedināja no dažādām slimībām, bet bija vēl viena kategorija slimo – tos bija apsēduši ļaunie gari. Tie Jēzu pazina, un tāpēc Kungs viņiem neļāva runāt. Kādēļ tā?
Savas kalpošanas sākumposmā Jēzus centās slēpt no tautas patiesību, ka Viņš ir Mesija. Jūdu tauta gaidīja Mesiju. Atrazdamies Romas pakļautībā, jūdi jo īpaši izjuta okupācijas jūgu – savu apspiestību. Taču tā laika Izraēlas iedzīvotājiem bija pārliecība, ka Mesija būs varens un spēcīgs tautas vadonis, ķēniņš, kas jūdu tautu atbrīvos no Romas varas. Ja Jēzus būtu atzinies, ka Viņš patiešām ir Mesija, tauta būtu centusies Viņu iecelt par vadoni – ķēniņu.
Par līdzīgu gadījumu, kad Jēzus izvairās sevi atklāt, mēs lasām Jāņa evaņģēlijā: “Bet Jēzus, pamanījis, ka tie grib Viņu satvert un iecelt par ķēniņu, viens pats uzkāpa kalnā.” (Jņ 6, 15) Ja tas jūdiem būtu izdevies un Jēzus būtu iecelts par ķēniņu, tad, nosēdināts ķēniņa tronī, Jēzus vairs nevarētu izpildīt savu sūtību, kā par to pravietoja slavenais pravietis Isajs (Is 53). Šajā Isaja grāmatas nodaļā ir pravietots, ka Mesija cietīs mokas un pazemojumus, ka Viņš tiks nodots un nonāvēts. Tikai pēc Otrās atnākšanas Dieva Sūtītais – Jēzus – izpildīs pravietojumu par Mesiju kā visas pasaules Ķēniņu un Miera valdnieku.
Godātie Kristum ticīgie! Mēs nupat atsaucām atmiņā vienu diennakti no tā laika, kad Jēzus sludināja Prieka Vēsti. Gara acīm redzējām mūsu Pestītāju, kurš pats praktiski darīja to, uz ko aicināja savus mācekļus un visus cilvēkus, kad devās pie sava Tēva un sacīja visiem pavadītājiem: “Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā! Māciet viņus pildīt visu to, ko es jums pateicu. Un, lūk, es esmu ar jums visās dienās līdz pasaules beigām.” (Mateja evaņģēlija noslēgums) No kristīgās Baznīcas vēstures, sākot ar Apustuļu darbiem, mēs uzzinām, kā tika izpildīts šis Pestītāja aicinājums – pavēle.
Šodien noklausījāmies īsu fragmentu no svētā Pāvila vēstules korintiešiem. Godātie Kristum ticīgie! Atcerēsimies, ka mēs šobrīd aizvadām apustulim Pāvilam veltītu gadu. Paklausot pāvesta Benedikta XVI sirsnīgajam aicinājumam, centīsimies vairāk iepazīt tā laikmeta vidi un Pāvila rakstīto! Lai Dieva svētība visiem tiem autoriem, kas saistībā ar Pāvila jubilejas gadu ir uzrakstījuši vēsturiskas un skaidrojošas grāmatas. Diemžēl ir jāpiemin arī kristietības ienaidnieku un bezdievju rakstītais. Arī šajā ziņā mums ir jābūt garā modriem – mēs nedrīkstam piesārņot savu apziņu ar sātana pamudinātiem sacerējumiem, kas parādās pārdošanā.
Mazāzijas pilsēta Korinta apustuļu laikos varēja saukties par lielpilsētu – tā bija ievērojams tirdzniecības un rūpniecības centrs. Korintā Pāvils nodibināja kristīgo draudzi un personīgi to vadīja, dzīvodams tur pusotru gadu. Pateicoties Pāvila vēstulēm, tieši par šo draudzi līdz mūsdienām ir nonācis visvairāk ziņu. Kad apustulis Pāvils Korintu atstāja, lai Kristus evaņģēlija gaismu nestu arī citām pilsētām un novadiem, korintiešu vidū pamazām radās nesaskaņas, kas noveda pie sašķelšanās vairākos grupējumos. No vēstures ziņām redzam, ka mūsu ienaidnieks sātans, līdzīgi kā šodien, ir “darbojies” arī apustuļu laikos. Apustulis Pāvils, nonācis Efezā un uzzinājis par nelaimi, kas piemeklējusi Korintas draudzi, un vienlaikus arī gribēdams atbildēt uz dažādiem korintiešu rakstiski uzdotajiem jautājumiem, uzrakstīja šo vēstuli. No vēstules satura ir redzams, cik daudz rūpju un pūļu Pāvilam prasīja tikumiskās dzīves uzturēšana jaunajā kristīgajā draudzē, kas atradās morāli un tikumiski samaitātajā un izvirtušajā lielpilsētā. Brāļi un māsas Kristū! Šodien, pēc diviem tūkstošiem gadu, līdzīgu ainu redzam arī mūsu Māras zemē, īpaši Rīgā. Tāpēc ļoti aktuāli un vērtīgi ir apustuļa dotie padomi un aizrādījumi, no kuriem daļu dzirdējām šosvētdien.
Kā vienmēr svētdienās, arī šodien Baznīca mūs it kā pārceļ pāri daudziem gadsimtiem un ļauj ieklausīties ļoti seno Dieva sūtņu – praviešu – vārdos. Pavisam skaidri un mūsdienām atbilstoši skan vārdi no Ījaba grāmatas. Dieva dotie likumi un patiesība ir nemainīga – tā ir aktuāla un nepieciešama cilvēka cienīgai un taisnīgai dzīvei laicīgajā pasaulē, tas ir Dieva dotais priekšnoteikums, lai mēs iemantotu mūžīgo dzīvi kopā ar trīsvienīgo Dievu Viņa sagatavotajā Valstībā. Amen. Mieramtuvu.lv |
