Karjera Ivans Kazaks – Dzimis 1970.gada 19.septembrī, ordinēts 1999.gada 26.jūnijā.
– Beidzis Belastokas garīgo semināru Polijā.
– Par priesteri iesvētīts Grodņas katedrālē.
– Kalpojis par priesteri Idoltā un apkārtnes draudzēs.
– Kopš 2008.gada rudens ir Romas katoļu Baznīcas Liepājas Svētā Jāzepa un Liepājas Māras draudžu vikārs. "Vairāk pie mums nenāc!" Ivans Kazaks ir uzaudzis baznīcas vidē, tajā pavadījis savas bērnu dienas, jo viņa tēvs Staņislavs bija ērģelnieks. Pats Ivans kopš 4.klases misēs lasījis Svētos Rakstus un dziedājis psalmus. Būt tur, darīt ko Dievam tīkamu viņam kopš pirmā sevis apzināšanās mirkļa nozīmējis gandrīz to pašu, ko elpot. Tā bija viņa pasaule. Bet tā nebija vietējās vidusskolas direktora pasaule. Viņš, nikns ateists būdams, uz Ivanu skatījās ar patiesām šausmām. Un kā ne, ja šis direktors jau bija dabūjis vairākus padomju varas un partijas rājienus par to, ka no viņa skolas izauguši astoņi priesteri. Uz Ivanu viņš skatījās kā uz potenciālu devīto un potenciālu jauna rājiena sagādātāju. Oktobrēnos zēnu gan maziņu iedabūja, bet pionieros stāties viņš bija kategoriski atteicies. Vēl vairāk, nekautrējās no tā, ka uz skolu iet tiešā ceļā no baznīcas, ka līdzi uz skolu nejauši paņemta Ziemassvētku oblāta, ka klusām skaita lūgšanas. Direktora dusmu un pacietības mērs pārgājis pāri malām, līdzko Ivans bija pabeidzis astoto klasi, tas ir – pamatskolu. Izlaiduma brīdi nesagaidījis, direktors aiznesis vecākiem uz mājām skolas beigšanas apliecību, bet zēnam cieši piekodinājis: "Tu pie mums vairs nenāc! 9.klasē tevi neņemsim." Vecāki bija šokā. Zēnam jāpaliek bez izglītības? Vecāki brauca uz rajona izglītības nodaļu. Nepalīdzēja. Brauca uz Minsku. Tur dabūja rīkojumu, ka direktoram Ivans jāņem atpakaļ skolā. Paņēma. Bet Ivans, kam līdz tam bija tikai labas un teicamas atzīmes, 9.klasi pabeidza ar diviem divniekiem un neapmierinošu uzvedību. Divnieki bija fizikā, ko mācīja direktors, un matemātikā, ko mācīja direktora sieva. Turpināt mācības šajā skolā nebija jēgas. "Gribu kļūt priesteris!" Ivans jau bērnībā bija cieši nolēmis, ka kļūs garīdznieks. Vecāki, zinot šo dēla vēlmi, jau pēc pamatskolas beigšanas viņu atveda uz Rīgas Garīgo semināru, kas toreiz bija viens no diviem katoļu semināriem Padomju Savienībā. Viņam atteica. Esot vēl par jaunu, jāpabeidz vidusskola un jānodien armijā. Bet, kā to iegūt, ja direktors viņu tik ļoti neciešs? Izglāba tante, kas dzīvoja Volkoviskā. Pieņēma pie sevis, lai Ivans varētu mācīties turienes skolā. Skolā viņu uzņēma ar lielām šaubām: ja ticētu iepriekšējās skolas direktora zēna raksturojumam, Volkovisku pedagogiem bija jābūt gataviem, ka Ivans spējīgs pat skolu uzspridzināt. "Man tajā skolā bija ļoti labi. Toreiz augstākā atzīme bija piecnieks. Tos saņēmu vairumā, bet zemāk par četrinieku nesaņēmu nevienā priekšmetā. Tur neviens uz mani nekliedza un aiz matiem vairs neplūca tāpēc, ka eju uz baznīcu. Šajā laikā vietējā priestera mājā bieži lūdzos kopā ar klostermāsām. Tur satiku arī citus priesterus, izbaudīju un uzsūcu sevī to piepildīto garīgo gaisotni, kas tur valdīja. Vēlējos šiem priesteriem līdzināties, cilvēkiem mācīt mīlēt Dievu. Svētajās misēs piekalpoju par ministrantu. Bet vietējās padomju varas likumsargi priesterim par to lika samaksāt 100 rubļu lielu sodu, jo nepilngadīgajiem nebija atļauts kalpot," Ivans Kazaks atceras Volkoviskos pavadīto laiku. Kad bija pabeigta vidusskola un arī klavieru klase mūzikas skolā, izdienēts armijā ("Biju kā zem Dieva spārna, Dieva aizbildnībā, bez jebkādas ģedovščinas"), viņš devās uz Poliju un iestājās Belastokas garīgajā seminārā. Poļu valodu viņš zināja, kaut gan nevienu stundu to skolā nebija mācījies. Baltkrievijā mācības notika krieviski. Poliski vecāki runāja mājās, poļu valoda bija arī Grodņas apgabala baznīcu valoda. Diakons, priesteris, vikārs Belastokā Ivans Kazaks mācījās sešus gadus. Kad viņu iesvētīja par diakonu, kalpoja par praktikantu vairākās Baltkrievijas draudzēs – Berjozovkā, Mosti, Hožā, Strubņicā, Lidā. Lidā kalpojot, Ivanu Kazaku iesvētīja par priesteri. Pēc tam kalpojis par vikāra palīgu Glubokojē, pilsētā Vitebskas apgabalā. Šo laiku Ivans Kazaks atceras kā skaistu un piepildītu. Viņam gribējies būt cietumā, veco ļaužu mājā, licejā, slimnīcā – visur, kur jutis, ka cilvēkiem vajadzīgs garīgs atbalsts. Apmeklēt cilvēkus šajās iestādes gan nav ietilpis amata pienākumos un to viņam neviens nav licis darīt. "Tas bija sirdsdarbs. Jutos laimīgs, ka varu cilvēkus garīgi atbalstīt," viņš atceras. Paralēli tam viņš arī mācījies – gan jāt ar zirgu, gan mūzikas skolā vijoli spēlēt. Nākamā jaunā garīdznieka kalpošanas vieta bija Idolta, pilsētiņa starp Mioru un Druju, Latvijas un Baltkrievijas pierobežā. Abas valstis šķīrusi Drujas upe. Kāds gaišs spēks neatturami vilinājis to šķērsot. Reizēm radusies pat bērnišķīga ideja uztaisīt plostu, lai tiktu otrā krastā. Un reizēm gribējies ticēt leģendai, ka abus upītes krastus savieno pazemes eja – no Idoltas dievnama līdz Piedrujas baznīcai. Gribējies zināt, kāda tā tuvumā, kāds tur priesteris, kā viņš kalpo. Tad sadabūjis vīzu un caur Daugavpili tur arī nokļuvis. "Bija savādi skatīties no Latvijas krasta uz Idoltas pusi, zinot, ka tikai desmit kilometru attālumā ir mana baznīca," atceras Ivans Kazaks. "Un tai klāt savāda iekšēja pārliecība, ka mans pienākums ir kalpot arī Latvijas pusē." To darīt arī uzaicinājis vecais Sventes priesteris, sens Ivana paziņa kopš bērnības laikiem. Taču dzīve Idoltā tā ievilkusi sevī, ka nekam citam nav atlicis laika. Padomju gados lauku sādžās nav bijis atļauts celt baznīcas. Nelielas, 2×3 metri, kapelas drīkstēja būt tikai kapos. Bet arī tur nav bijis atļauts noturēt dievkalpojumus. Atļauti tikai kristiešu gājieni. Ivans Kazaks uzskatījis par pienākumu katrā sādžā, kas atradās viņa garīgajā aprūpē, atrast vietu baznīcai. Prebrodjē viņš sameklējis kādu tukšu un pamestu ēku, kurā kādreiz bijis sādžas klubs un atradies ateisma punkts. To viņam atdevuši dievnama ierīkošanai. "Biju priecīga azarta pārņemts," atceras Ivans Kazaks. "Pats tīrīju gružus, mēzu telpas, kopā ar vietējiem cilvēkiem remontējām. Lai arī skaitās, ka arī tur baznīca no valsts šķirta, vietējo ciemu varas pārstāvji paklusām baznīcas atbalsta. Zabolotjē atradu skolu, kurā bija tikai septiņi skolēni, jo arī tur laukos cilvēku paliek mazāk. Gribēju to nopirkt un arī pārvērst par dievnamu, pat torņus tai uzbūvēt." Taču šo nodomu nav izdevies īstenot. Ivans Kazaks pārcelts uz citu pilsētiņu – Moseri, ko Baltkrievijā dēvē par mazo Parīzi. Tur nokalpojis pusgadu, tad saņēmis ziņu, ka ir iespēja strādāt Latvijā. Un Ivans Kazaks ieradās Latvijā jaunas kalpošanas vietas meklējumos. Ar paziņu starpniecību piezvanījis bīskapam Vilhelmam Lapelim uz Liepāju. Te arī paviesojies aizpērn Ziemassvētkos. Liepāja Ivanam Kazakam patikusi. Viņš redzējis, ka te garīdznieki vajadzīgi. Bīskaps šķitis ļoti dziļš kristietis, kura vadībā būtu prieks kalpot. Kamēr kārtoti dokumenti, lai varētu pārcelties uz Latviju, pagājis gandrīz gads. Cilvēkiem vajadzīgs mācītājs "Liepājniekiem ļoti vajag mācītāju," – tāds ir Ivana Kazaka secinājums. Cilvēki tiecas pēc kāda, kas viņiem palīdzētu izprast, kā dzīvot. Tāpēc viņš cenšas iemācīties latviešu valodu tā, lai jebkurš varētu viņam uzticēties, lai viņš varētu cilvēkiem palīdzēt tikt galā gan ar garīgās, gan materiālās dzīves sarežģījumiem. Jautājumi, kas cilvēkus interesē, viņš novērojis, visdažādākie: kā dzīvot pirms laulībām, kā ievērot gavēni, kā veidot attiecības starp cilvēkiem, kā pārdzīvot to, ka zaudēts darbs. Viņš novērojis, ka mūsu cilvēki arī kautrīgāki kopējās lūgšanās, klusāk dzied korāļus, ir daudz pesimistiskāki un depresīvāki nekā Baltkrievijā. Bet viņš uzskata, ka no katras bezizejas ir izeja. "Cenšos cilvēkiem parādīt, ka prieku iespējams atrast arī ikdienā, ka vajag dvēselē saglabāt kaut mazliet gaismas. Trīs vai piecus latus es nevienam neiedošu, bet padomu, kā tikt ar sevi galā, kā to saņemt no Dieva, – to gan," viņš saka. Kurzemes-vards.lv
Foto: I.Liede | 
